Domādams par to, es atcerējos, cik maers bija izskatījies nevarīgs un pelēks. Dzīvodams Tarbeanā, biju redzējis, kā veseli jauni cilvēki aiziet bojā, vairs nesaņemdami ofalu, un maers nebija ne jauns, ne vesels.
Ja viņš nomirtu, kurš tiktu uzlūkots par vainīgo? Protams, ne jau Kaudiks, viņa uzticamais padomdevējs. Un ne ari Steipss, iemīļotais sulainis…
Tas būtu es. Par vainīgo visi uzlūkotu mani. Maera stāvoklis bija pasliktinājies drīz pēc manas ierašanās. Steipss, bez šaubām, tūlīt steigtos pastāstīt, ka esmu pavadījis laiku ar maeru divatā pie viņa slimības gultas. Un vakarā pirms mokošas nakts esmu pagatavojis viņam tēju.
Labākajā gadījumā es izskatītos pēc jauna Panātres. Sliktākajā gadījumā pēc nozāļotāja.
Tādas domas riņķoja manā galvā, kamēr gāju atpakaļ uz savām istabām. Apstājos tikai vienu reizi, lai izliektos pa kādu no logiem ar skatu uz Lejas Severenu un izvemtu pinti aukstas mencu aknu eļļas.
SEŠDESMIT OTRA NODAĻA . krīze
NĀKAMAJĀ RĪTĀ es devos uz Lejas Severenu jau drīz pēc saules lēkta. Gaidīdams aptiekas atvēršanas laiku, paēdu siltas brokastis kartupeļus ar olām. Pēc tam nopirku vēl divas pudeles ar mencu aknu eļļu un dažas citas lietas, par kurām nebiju iedomājies iepriekšējā dienā.
Pēc tam nostaigāju visā garumā pa Skārdnieku ielu, cerēdams nejauši satikt Dennu, kaut gan rīts bija krietni par agru, lai viņa būtu piecēlusies un izgājusi pastaigā. Apjumtas kulbas un zemnieku rati sacentās par telpu bruģētajās ielās. Uzstājīgi ubagi grozījās rosīgākajos ielu stūros, un veikalu īpašnieki izlika izkārtnes un vēra vaļā logu slēģus.
Skārdnieku ielā es saskaitīju divdesmit trīs viesnīcas un pansijas. Apsvēris, kuras no tām varētu Dennai likties pievilcīgas, piespiedu sevi doties atpakaļ uz maera muižu. Šoreiz izvēlējos kravas celtni daļēji tādēļ, lai mulsinātu tos, kas brauca kopā ar mani, bet daļēji arī tāpēc, ka maera iedotais maks bija jau gandrīz iztukšots.
Tā kā man bija jāsaglabā nevērīga savaldība, es paliku savās istabās, gaidīdams, kad maers atsūtīs kādu man pakaļ. Aizsūtīju savu kartīti un gredzenu Bredonam, un pēc īsa brīža viņš sēdēja man pretī, kareivīgi uzbrukdams man taka spēlē un izklaidēdams mani ar stāstiem.
- …tā nu maers lika viņu pakarināt pie karātavām. Tieši pie austrumu vārtiem. Tur viņš karājās vairākas dienas kaukdams un lādēdamies. Saukdams, ka neesot vainīgs. Apgalvodams, ka tas esot netaisnīgi un viņš pieprasot tiesas prāvu.
Es īsti nespēju noticēt. Pie karātavām?
Bredons nopietni pamāja ar galvu. Pie īstām dzelzs karātavām. Dievs vien zina, kur viņš šajos laikos pamanījās tādas atrast. Izskatījās gluži kā aina no teātra izrādes.
Meklēju vārdus puslīdz neitrālai atbildei. Lai cik smieklīgi tas izklausās, es zināju, ka nedrīkstu atklāti kritizēt maeru. Mjā, es novilku.
- Bandītisms ir briesmīga parādība.
Bredons grasījās nolikt akmentiņu uz spēles galda, taču pārdomāja.
- Daudzi cilvēki domāja, ka tas ir diezgan… viņš nokremšļojās, …diezgan nepieņemami. Bet skaļi neviens to neteica, saproti? Tas bija šaušalīgs notikums. Bet cerēto mērķi tas sasniedza.
Beidzot viņš izdomāja, kur novietot akmentiņu, un kādu laiku mēs spēlējām klusēdami.
- Cik savādi, es teicu. Pirms pāris dienām es nejauši satiku cilvēku, kurš nezināja, kādu vietu Kaudiks ieņem kopējā ainā.
- Tas nav nekāds brīnums, Bredons atmeta un ar mājienu norādīja uz spēles galdu. Gredzenu došana un saņemšana ir ļoti līdzīga taka spēlei. No pirmā skata noteikumi šķiet ļoti vienkārši. Kad tie jāievēro darbibā, viss kļūst daudz sarežģītāk. Viņš ar skaļu klikstu pārvietoja akmentiņu, un tumšajās acis zibēja uzjautrinājuma uguntiņas. Patiesibu sakot, es nesen skaidroju šis paražas sarežģītās nianses kādam svešzemniekam, kurš par tām nebija dzirdējis.
- Tas bija ļoti laipni no jūsu puses, es teicu.
Bredons augstsirdīgi paklanījās. Vienkārši tas šķiet pirmajā brīdī, viņš teica. Barons ir augstāks par baronetu. Taču reizēm jauna nauda ir vērtīgāka par senām asinīm. Reizēm kontrole pār kādu upi ir svarīgāka nekā karavīru skaits, ko iespējams raidīt kaujā. Reizēm viens cilvēks faktiski ir vairāk nekā viens cilvēks. Svanisas grāfs savdabīga mantojuma dēļ ir arī Tevnas vikonts. Viens cilvēks, bet divas dažādas politiskas esamības.
Es pasmaidīju. Mana māte reiz stāstīja par kādu pazīstamu vīrieti, kurš bijis saistīts ar padotā zvērestu pats sev, es teicu. Viņam katru gadu pienācās daļa no paša nodokļiem, un jebkāda apdraudējuma gadījumā līgumi paredzēja, ka viņš var nodrošināt pats sevi ar tūlītēju un uzticamu militāru atbalstu.
Bredons saprotoši pamāja. Tas notiek biežāk, nekā cilvēki domā, viņš teica. It sevišķi senajās dzimtās. Piemēram, Steipss vienlaikus ieņem dažādas atšķirīgas pakāpes.
- Steipss? es pārjautāju. Bet viņš taču ir tikai kambarsulainis, vai nav tiesa?
- Nūjā, Bredons lēni atteica. Tā jau tas ir. Bet viņš nebūt nav tikai kambarsulainis vien. Viņa dzimta ir diezgan sena, taču viņam nav sava titula. Formāli viņš neieņem augstāku vietu kā pavārs. Bet viņam pieder nozīmīgs zemesīpašums. Viņam ir nauda. Un viņš ir maera kambarsulainis. Viņi ir pazinuši viens otru kopš zēnu gadiem. Visi zina, ka viņš ir Alverona uzticības persona.
Bredona tumšās acis cieši ieskatījās manējās. Kurš uzdrošinātos apvainot tādu cilvēku ar dzelzs gredzenu? Aizej uz viņa istabu, un tu ieraudzīsi patiesību: Steipsa traukā glabājas tikai zelts.
* * *
Drīz pēc mūsu spēles beigām Bredons atvainojās un piecēlās, aizbildinādamies ar kādu neatliekamu norunu. Par laimi, tagad man bija lauta, kas palīdzēja aizpildīt laiku. Kādu laiku nodarbojos ar pārskaņošanu, pārbaudīju grifa daļas un satraucos par tapiņu, kura allaž bija pārāk vaļīga. Es tik ilgi biju šķirts no sava instrumenta, ka tagad mums abiem vajadzēja laiku, lai atkal varētu saprasties.
Ritēja stunda pēc stundas. Attapos izklaidīgi spēlējam “Panātres žēlabas” un piespiedu sevi rimties. Pienāca un aizgāja dienvidus. Man atnesa pusdienas un aiznesa lietotos traukus. Es vēlreiz uzskaņoju lautu un nospēlēju dažas gammas. Pēc brīža attapos, ka, pats nemanīdams, spēlēju “Ej projām no pilsētas, skārdniek!”. Tikai tad sapratu, ko manas rokas ir gribējušas pateikt. Ja maers joprojām būtu dzīvs, viņš līdz šim laikam būtu jau devis ziņu un aicinājis mani pie sevis.
Ļāvu lautai apklust un sāku saspringti domāt. Man jāsteidzas projām! Tūlīt pat. Steipss bija redzējis, kā es atnesu maeram zāles. Man varēja piedēvēt pat to, ka esmu mainījis Kaudika iedotās pudelītes saturu.
Aptverdams savu bezpalīdzīgo stāvokli, jutu, ka mani pārņem lēnas, žņaudzošas bailes. Es pietiekami labi nepārzināju maera īpašumus, lai spētu prasmīgi aizbēgt. Šorīt ceļā uz Lejas Severenu man bija vajadzējis griezties atpakaļ un taujāt pareizo virzienu.
Klauvējiens pie durvīm bija skaļāks nekā parasti, sparīgāks, nekā mēdza klauvēt izsūtāmais zēns, kurš parasti ieradās pie manis ar ziņu no maera. Sardze! Es sastindzis sēdēju krēslā. Vai labāk būtu atvērt durvis un izstāstīt patiesību? Vai tomēr izlēkt pa logu dārzā un mēģināt kaut kā aizbēgt?