Klauvējiens atkārtojās, un šoreiz tas bija skaļāks. Ser? Ser?
Balsi apslāpēja aizvērtās durvis, taču es sapratu, ka tā nav sardzes vīra balss. Atvēru durvis un ieraudzīju jaunu zēnu, kas nesa paplāti ar maera dzelzs gredzenu un kartīti.
Es tos paņēmu. Uz kartītes drebelīgā rokrakstā bija uzrakstīts tikai viens vārds: Steidzami.
* * *
Steipss izskatījās neparasti saguris un nesakopies, un viņa sveiciens bija tikpat ledains kā skatiens. Vakar viņš bija izskatījies tāds, it kā gribētu redzēt mani mirušu un apraktu. Šodien viņa skatiens teica, ka pietiktu tikai ar aprakšanu.
Maera guļamistaba bija bagātīgi izrotāta ar mēnesspuķēm. To izsmalcinātā smarža gandrīz apslāpēja smakas, kuras tām bija paredzēts nomākt. Steipsa izskats un ziedu aromāts lika man saprast, ka mani paredzējumi par gaidāmo ļauno nakti ir bijuši tuvu patiesībai.
Alverons bija iekārtots gultā sēdus. Viņš izskatījās apmēram tāds, kā varēja gaidīt, proti, izmocīts, taču šķita, ka viņš vairs nesvīst un necieš sāpes. Patiesību sakot, maers izskatījās gandrīz vai līdzīgs eņģelim. Pār viņu bija nolaidies saules gaismas četrstūris, kas piešķīra viņa ādai tādu ka trauslu caurspīdīgumu, un izjukušie mati mirdzēja viņam ap galvu kā sudraba kronis.
Kad piegāju tuvāk, viņš atvēra acis, izjaukdams dievišķo ilūziju. Nevienam eņģelim nebija tik gudru acu kā Alveronam.
- Ceru, ka jūsu gaišībai klājas labi? es pieklājīgi apvaicājos.
- Tā nekas, viņš atbildēja. Taču tie bija tikai pieklājības vārdi, kas neizteica neko.
- Kā jūs jūtaties? es jautāju nopietnākā toni.
Viņš pievērsa man ilgu skatienu, kas pauda neatzinibu par to, ka esmu uzrunājis viņu tik familiāri, un pēc brīža teica: Vecs. Es jūtos vecs un vārgs. Maers dziļi ievilka elpu. Un tomēr es jūtos labāk nekā vairākas iepriekšējās dienas. Drusku sāp, un esmu ļoti noguris. Bet es jūtos… tīrs. Man šķiet, ka esmu pārcietis krīzi.
Es nejautāju par iepriekšējo nakti. Vai gribat, lai es pagatavoju jums jaunu porciju tējas?
- Lūdzu. Viņa tonis bija atturīgs un pieklājīgs. Nespēdams uzminēt maera noskaņojumu, es pievērsu uzmanību tējai un pēc brīža pasniedzu viņam krūzi.
Viņš iedzēra malku un jautājoši paskatījās uz mani. Šai ir citāda
garša.
- Tajā ir mazāk opija, es paskaidroju. Pārāk liels daudzums jūsu gaišībai būtu kaitīgs. Jūsu organisms kļūtu no tā atkarīgs tieši tāpat, kā tas bija atkarīgs no ofala.
Alverons pamāja ar galvu. Tu redzēsi, ka maniem putniem klājas labi, viņš sacīja uzsvērti nevērīgā tonī.
Es paskatījos caur durvīm blakusistabā un redzēju, ka zeltknābīši lidinās savā zeltītajā būri tikpat moži kā iepriekš. Apjautu mājienu, kas slēpās viņa vārdos. Viņš joprojām neticēja, ka Kaudiks varētu slepeni dot viņam indi.
Biju pārāk samulsis, lai atrastu ātru atbildi, bet pēc pāris elpas vilcieniem sacīju: Putnu veselība man rūp ievērojami mazāk nekā jūsējā. Tātad jums patiešām ir labāk, jūsu gaišība?
- Tāda ir manas slimības daba. Tā uznāk un atkāpjas. Maers nolika tējas krūzi, izdzēris tikai ceturto daļu. Reizēm tā pāriet pavisam, un tad Kaudiks var brīvi klejot apkārt veseliem mēnešiem, vācot augus un citas sastāvdaļas saviem maisījumiem. Šajā sakarā es gribēju sacīt, viņš teica, salicis rokas klēpī, lai tu esi tik laipns un atnes no Kaudika manas zāles!
- Protams, jūsu gaišība. Es plati pasmaidīju, cenzdamies neievērot neomulīgo sajūtu, kas brieda krūtīs. Savācu sīkumus, ko biju izkaisījis, gatavodams tēju, un iebāzu paciņas un zālīšu saišķus atpakaļ sava tumšsarkanā apmetņa kabatās.
Maers cēli pamāja ar galvu, aizvēra acis un šķita atkal ieslīgstam rāmā, saulainā snaudā.
* * *
- Mūsu topošais vēsturnieks! Kaudiks iesaucās, ielaizdams mani pa durvīm un piedāvādams apsēsties. Man uz brītiņu jāatvainojas, bet es tūlīt būšu atpakaļ.
Ieslīgu polsterētajā krēslā un tikai pēc tam ievēroju apskatei novietotos gredzenus uz tuvējā galda. Kaudiks bija pacenties pat tiktāl, ka sagādājis tiem īpašu paliktni. Visi gredzeni bija pagriezti tā, lai varētu izlasīt virspusē iegravētos vārdus. Gredzeni bija daudzi un dažādi sudraba, dzelzs un zelta.
Gan mans zelta gredzens, gan Alverona dzelzs gredzens gulēja nelielā paplātē uz galda. Es tos paņēmu, saprazdams, ka šis ir izsmalcināts veids, kā bez vārdiem piedāvāt gredzenu atpakaļ.
Ar apvaldītu ziņkārību es aplūkoju lielo torņa istabu. Kāds Kaudikam varēja būt iemesls dot maeram indi? Šī vieta šķita ikviena arkanista sapnis, un labāka par to varēja būt vienīgi pati Universitāte.
Es ieinteresēts piecēlos un aizgāju līdz Kaudika grāmatplauktiem. Viņam bija cienījama bibliotēka, kurā varēja būt gandrīz simt grāmatu. Pazinu diezgan daudzus virsrakstus uz cieši savietotajām muguriņām. Redzēju vairākas ķīmijas uzziņu grāmatas. Bija arī grāmatas par alķīmiju. Citas vēstīja par dabaszinātnēm, herboloģiju, fizioloģiju, bestioloģiju. Lielākā daļa sējumu, šķiet, attiecās uz vēstures jomu.
Man prātā iešāvās kāda doma. Varbūt es varētu savā labā izmantot vintasiešiem piemītošo māņticību? Ja Kaudiks bija nopietns speciālists un kaut vai uz pusi tik māņticīgs kā vidusmēra vintasietis, viņš varētu kaut ko zināt par čandriāniem. Turklāt ērtība bija tā, ka es tēloju aprobežota augstmaņu dēliņa lomu un tāpēc man nevajadzēja bažīties par savu reputāciju.
Kaudiks iznāca no blakusistabas un šķita diezgan pārsteigts, ieraugot mani stāvam pie grāmatplaukta. Tomēr viņš ātri saņēmās un laipni pasmaidīja. Vai redzi tur kaut ko interesantu?
Pagriezos un papurināju galvu. īpaši nē, es atbildēju. Vai jūs zināt kaut ko par čandriāniem?
Kaudiks brīdi pārsteigts skatījās uz mani, tad skaļi iesmējās. Zinu, ka viņi nenāks pa nakti tavā istabā un neizzags tevi no gultas! viņš atbildēja, biedējoši kustinādams pret mani pirkstus, it kā ķircinātu mazu bērnu.
- Tātad jūs nepētāt mitoloģiju? es jautāju, apspiezdams neapmierinātību par viņa reakciju. Centos nomierināt sevi ar domu, ka tas pavisam noteikti pārliecinās Kaudiku par manu neaptēstā kundziņa dabu.
Kaudiks nosēcās. Tā nav nekāda mitoloģija! viņš nicinoši atmeta.
- To būtu grūti pat nosaukt par folkloru. Tās ir māņticīgas pļāpas, un es tām netērēju laiku. To nedarītu neviens nopietns pētnieks.
Viņš sāka rosīties pa istabu, aizdarīdams pudeles un novietodams tās skapīšos, sakārtodams papīru kaudzes un likdams grāmatas atpakaļ plauktos. Ja runājam par nopietniem pētījumiem, man šķiet, tu teici, ka tevi interesējot Laklesu dzimta?
Bridi es neziņā skatījos uz viņu. Pēc visa, kas šajā starplaikā bija noticis, es biju gandrīz paguvis aizmirst sava apmeklējuma naivo, vakar izgudroto ģenealoģijas ieganstu.
- Ja tas jūs neapgrūtina, es aši atbildēju. Kā jau teicu, es par viņiem tikpat kā neko nezinu.
Kaudiks nopietni pamāja ar galvu. Tādā gadījumā tev nekaitētu dažas ziņas par viņu dzimtas vārdu. Viņš mazliet pārbīdīja spirta lampiņu zem burbuļojoša pārtvaices aparāta, ap kuru stiepās iespaidīgs vara caurulīšu klāsts. Lai ko viņš destilētu, tas noteikti nebija firziķu brendijs.
- Redzi, vārdi un nosaukumi var ļoti daudz pasacīt par to īpašniekiem.
Es nespēju apvaldīt smaidu, tomēr steigšus to apspiedu un uzklāju sejai atbilstošu izteiksmi. Ko jūs sakāt?
Viņš pagriezās un paskatījās uz mani tieši tajā brīdī, kad biju savaldījies. -Jā gan! viņš teica. Redzi, vārdu pamatā dažreiz ir citi, senāki vārdi. Jo vārds senāks, jo tas ir tuvāks patiesībai. Lackless šai dzimtai ir samērā jauns vārds; tam nav daudz vairāk par sešsimt gadiem.