Šoreiz man nevajadzēja tēlot izbrīnu. Un sešsimt gadu nozīmē, ka vārds ir jauns?
- Laklesu dzimta ir sena. Kaudiks mitējās staigāt pa istabu un iekārtojās apbružātā atpūtas krēslā. Daudz senāka par Alveronu dzimtu. Pirms tūkstoš gadiem Laklesu dzimta bija vismaz tikpat varena kā Alveronu dzimta. Daļa no zemēm, kuras šodien sauc par Vintasu un Modegu, kā arī plaša Mazo Karaļvalstu teritorija, kādreiz piederēja Laklesiem.
- Un kāds agrāk bija viņu dzimtas vārds? es jautāju.
Kaudiks paņēma biezu grāmatu un nepacietīgi sāka šķirstīt lappuses. Te tas ir! Dzimtas vārds bija Loeclos vai Loklos, vai Loeloes. Visi šie vārdi nozīmē vienu un to pašu: Lockless. Tajos laikos pareizrakstība bija ļoti svarīga.
- Kuri laiki tie bija? es jautāju.
Viņš vēlreiz ieskatījās grāmatā. Tas bija aptuveni pirms deviņsimt gadiem, bet es esmu lasījis citas dzimtu vēstures, kurās Loeclos dzimta ir pieminēta jau tūkstoš gadu pirms Aturas krišanas.
Mani gluži samulsināja doma, ka dzimta var būt senāka par impērijām. Tātad Loklesu dzimta kļuva par Laklesu dzimtu? Kāda iemesla dēļ dzimta varēja mainīt savu vārdu?
- Daži vēsturnieki atdotu savu labo roku, lai varētu uz to atbildēt,
- Kaudiks teica. Vispārpieņemtā teorija ir tāda, ka viņu vidū radās kāda nesaprašanās, kas sašķēla dzimtu. Katrs atšķēlies zars pieņēma pats savu vārdu. Aturā viņi kļuva par Lack-key dzimtu. Šo cilvēku bija daudz, taču viņi piedzīvoja grūtus laikus. Redzi, no turienes ir radies vārds lackey “pakalpīgs sulainis”. Trūkumā nonākušajiem augstmaņiem nācās klanīties un izdabāt citiem, lai savilktu galus kopā.
Dienvidos viņi pieņēma Laclith vārdu, un šis dzimtas zars lēnām izgaisa aizmirstībā. Tas pats notika ar Kaepcaen dzimtas zaru Modegā. Vislielākā dzimtas daļa palika šeit, Vintasā, tikai Vintasa tolaik neeksistēja. Kaudiks aizvēra grāmatu un pasniedza to man. Vari to aizņemties, ja vēlies!
- Paldies! Es paņēmu grāmatu. Jūs esat ļoti laipns.
Tālumā atskanēja zvanu torņa dimdoņa. Es mēdzu pārlieku izplūst, Kaudiks sacīja. Iztērēju visu mums paredzēto laiku, bet neko derīgu tev nepastāstīju.
- Vēsture pati par sevi nozīmē daudz, es pieklājīgi teicu.
- Varbūt tevi tomēr interesē daži stāsti par citām dzimtām? viņš jautāja, pieiedams pie darba galda. Es nesen pavadīju ziemu kopā ar Džekisu dzimtu. Barons ir atraitnis. Ļoti bagāts un diezgan ekscentrisks vīrs. Kaudiks paskatījās uz mani, jautājoši savilcis uzacis, un skatiens ieplestajās acīs ļāva noprast, ka šajā stāstā slēpjas kaut kas skandalozs. -Ja es būtu drošs, ka mans vārds nekur netiks minēts, varētu atcerēties dažas ļoti interesantas ziņas.
Vilinājums izkrist no lomas bija liels, tomēr es papurināju galvu.
- Varbūt pēc tam, kad būšu ticis galā ar Laklesu nodaļu, atbildēju ar svarīgu pašapziņu, kā mēdz izturēties cilvēks, kurš nodevies gluži nelietderīgam pasākumam. Mani pētījumi ir diezgan sīki un sazaroti. Negribētos, lai man sajūk domu pavedieni.
Kaudiks mazliet sarauca pieri, tad paraustīja plecus, atrotīja piedurknes un sāka gatavot maeram paredzētās zāles.
Ari šoreiz es uzmanīgi vēroju viņa darbošanos. Šī nebija alķīmija. To es zināju, jo vairākkārt biju vērojis Simmona darbu. Šī pat īsti nebija ķīmija. Tāda zāļu maisīšana drīzāk atgādināja rīkošanos pēc receptes. Bet kādas bija sastāvdaļas?
Raudzījos, kā viņš pēc kārtas izpilda katru darbību. Kaltētā lapa droši vien bija bitene. Šķidrums aizkorķētajā pudelē noteikti bija murats vai slāpekļskābe, katrā ziņā kaut kāda veida skābe. Burbuļodama un garodama svina traukā, tā izšķīdināja nelielu daudzumu svina, varbūt tikai ceturtdaļu skrupula. Baltais pulveris droši vien bija ofals.
Kaudiks piemeta šķipsniņu pēdējās sastāvdaļas. Nespēju iedomāties, kas tas varētu būt. Tā atgādināja sāli, bet lielākā daļa vielu ārēji ir līdzīgas šālim.
Rīkodamies ar zālēm, Kaudiks dīki pārstāstīja dažas galma tenkas. DeFerra vecākais dēls esot salauzis kāju, lēkdams ārā pa priekanama logu. Lēdijas Hesuā pēdējais mīļākais esot illietis, kurš neprotot ne vārda aturiešu valodā. Klīstot baumas, ka ziemeļu pusē Karaļa lielceļu esot apsēduši laupītāji, taču par bandītiem cilvēki runājot vienmēr, tāpēc tas neesot nekas jauns.
Tenkas man ir pilnīgi vienaldzīgas, bet es protu notēlot interesi, ja vajadzīgs. Visu šo laiku es uzmanīgi vēroju Kaudiku, gaidīdams kādu sīku, nodevīgu izpausmi. Tā varēja būt tikko jaušama nervozitāte, kāda sviedru lāsīte, acumirklīga sastomīšanās. Tomēr nekā tāda nebija. Ne mazākais sīkums neliecināja, ka viņš gatavo maeram indi. Kaudiks izturējās pilnīgi brīvi un nepiespiesti.
Vai varētu būt, ka viņš indi dod maeram nejaušības dēļ? Tas šķita neiespējami. Ikviens arkanists, kurš nopelnījis gilderu, pietiekami labi zina ķīmiju, lai…
Tad man kaut kas iešāvās prātā. Varbūt Kaudiks nemaz nav arkanists? Varbūt viņš ir tikai tumšā amata tērpā ģērbies cilvēks, kurš neprot atšķirt aligatoru no krokodila? Varbūt viņš ir gudrs viltvārdis, kurš dod maeram indi tīrās nezināšanas dēļ?
Varbūt viņa pārtvaices aparātā patiešām ir firziķu brendijs.
Kaudiks iespieda aizbāzni dzintarkrāsas pudelītes kaklā un iedeva to man. Te būs! viņš teica. Tikai noteikti nes to viņam tūlīt! Zāles vislabāk ir dzert, kamēr tās vēl siltas.
Zāļu temperatūrai nav pilnīgi nekādas nozīmes. To zina jebkurš aptiekars.
Es paņēmu pudelīti un pastiepu pirkstu pret viņa krūtīm, it kā būtu pamanījis tur kaut ko jaunu. Oho, vai tas ir amulets?
Pirmajā brīdī Kaudiks mazliet samulsa, bet tad satvēra ādas auklu un izvilka no tērpa apakšas kaklā pakārto priekšmetu. Savā ziņā jā, viņš atbildēja ar iecietīgu smaidu. Pārlaižot virspusēju skatienu svina gabalam, redzēju, ka tas ir ļoti līdzīgs Arkanuma gilderam.
- Vai tas pasargā no Jauniem gariem? es klusinātā balsī jautāju.
- Protams! viņš vīzdegunīgi atmeta. No visa kā.
Es nervozi noriju siekalas. Vai drīkstu to aptaustīt?
Kaudiks paraustīja plecus un, pieliecies tuvāk, pastiepa to uz manu pusi.
Es bikli satvēru to starp īkšķi un rādītājpirkstu, tad atlēcu soli atpakaj. Tas man iekoda! spalgi iesaucos, purinādams roku un ielikdams balsī sašutumu un bažas.
Redzēju, kā viņš apvalda smaidu. Ā, tad man laikam tas jāpabaro. Kaudiks ieslidināja svina gabaliņu atpakaļ zem tumšā tērpa. Bet tagad ej! Ar rokas kustību viņš raidīja mani projām.
Devos atpakaļ uz maera istabām, masēdams sastingušos pirkstus, lai atjaunotu tajos jutīgumu. Tas nepārprotami bija īsts Arkanuma gilders. Kaudiks bija īsts arkanists. Viņš ļoti labi zināja, ko dara.
* * *
Atgriezos maera istabās un piecas minūtes piespiesti čaloju šo un to, liedams trillīšu dzirdināmajos traukos jaunatnesto, joprojām silto zāļu šķidrumu. Putni lidinājās, možas enerģijas pilni, zuzēja un smalki čiepstēja.
Tikmēr maers izdzēra krūzi tējas, klusi vērodams mani no savas guļvietas. Pabeidzis darboties ap putniem, es atvadījos un devos projām, cik drīz vien pieklājība ļāva.
Kaut gan mēs bijām sarunājušies tikai par nenozīmīgiem sīkumiem, piemēram, par laiku, es maera sejā biju izlasījis viņa domas tikpat skaidri kā grāmatā. Viņš mani uzmanīja. Viņš apsvēra dažādas iespējas. Viņš man neuzticējās.
SEŠDESMIT TREŠĀ NODAĻA . zeltītais būris