Beidzot atradu ceļu uz jumtu. No turienes varēju pārredzēt muižas apkārtni. Aizbēgšana pa rietumu pusi, protams, bija neiespējama, jo tā piekļāvās Kraujas stāvajai sienai, tomēr es nešaubījos, ka jābūt vēl citiem ceļiem.
Pētīdams muižas dienvidu daļu, redzēju, ka vienā no torņiem deg spoža gaisma. Vēl vairāk tai bija nepārprotama sarkano simpātijas lampu nokrāsa. Kaudiks joprojām bija nomodā.
Devos turp un uzdrošinājos ieskatīties torni no augšas. Kaudiks nebija vienkārši vēlu aizsēdējies darbā. Viņš ar kādu sarunājās. Cik spēdams, izstiepu kaklu, tomēr otru runātāju nevarēju saskatīt. Turklāt logs bija cieši aizdarīts, un ārpusē nebija dzirdama neviena skaņa.
Kad grasījos pāriet pie cita loga, Kaudiks piecēlās un devās uz durvju pusi. Redzeslaukā parādījās arī otrs cilvēks, un pat no sava ieslīpā, stāvā skatpunkta es nešaubīgi pazinu drukno, neizskatīgo Steipsa augumu.
Steipss par kaut ko bija manāmi satraukts. Ar vienu roku viņš enerģiski žestikulēja, un viņa seja bija biedējoši nopietna. Kaudiks vairākas reizes piekrītoši pamāja ar galvu, tad atvēra durvis un izlaida kambarsulaini ārā.
Ievēroju, ka Steipss neko nenes sev līdzi. Viņš nebija iegriezies pie Kaudika pēc zālēm. Viņš nebija iegriezies, lai aizņemtos grāmatu. Steipss bija iegriezies pie Kaudika nakts stundā, lai privāti aprunātos par to, kurš mēģina nogalinat maeru.
SEŠDESMIT CETURTĀ NODAĻA . bēgšana
“KAUT GAN neviena dzimta nevar lepoties ar patiesi mierīgu pagātni, Laklesu dzimta ir piedzīvojusi sevišķi daudz nelaimju. Daļa viņus piemeklējusi no ārpuses: slepkavība, uzbrukums, zemnieku dumpis un zādzība. Taču vēl būtiskākas ir nelaimes, kuras nākušas no iekšpuses: kā dzimta var plaukt, ja vecākais mantinieks pagriež muguru ģimenes pienākumam? Nav jābrīnās, ka nelabvēļi viņus itin bieži ir dēvējuši Luckless vārdā par neveiksminiekiem.
Šķiet, spilgts apliecinājums dzimtas stiprajām asinīm ir tas, ka viņi ir tik daudz un tik ilgi cietuši, tomēr spējuši izdzīvot. Patiesībā, ja nebūtu nodegusi Kaluptena, mūsu rīcībā, iespējams, būtu reģistri, kas apstiprina Laklesu ciltsrakstus no tik seniem laikiem, ka šī dzimta savas pastāvēšanas ilgumā varētu sacensties ar Modegas karaļu dinastiju…”
Nosviedu grāmatu uz galda tik nevērīgi, ka maģistram Lorrenam, to redzot, uz lūpām parādītos putas. Ja maeram šķita, ka ar tādu informāciju pietiek, lai iekarotu sievietes uzmanību, viņam mana palīdzība bija vajadzīga daudz vairāk, nekā viņš iedomājās.
Taču, ņemot vērā pašreizējo stāvokli, es šaubījos, vai maers meklēs manu palīdzību jebkādā jautājumā un vismazāk jau tik delikātā lietā kā sievietes aplidošana. Vakar viņš mani vispār nebija aicinājis pie sevis.
Es biju acīmredzami zaudējis viņa labvēlību un jutu, ka tas lielā mērā ir Steipsa pirksts. Pēc tā, ko biju redzējis divas naktis iepriekš Kaudika tornī, diezgan droši varēju spriest, ka Steipss ir līdzdalībnieks maera indēšanā.
Kaut gan tas nozīmēja, ka man visa diena jāpavada savās istabās, es nekur nemēģināju iet. Zināju, ka nedrīkstu riskēt un pasliktināt Alverona attieksmi, kas jau tagad vairs nebija man labvēlīga, tuvojoties viņam bez aicinājuma.
Stundu pirms pusdienām pie manis iegriezās vikonts Guermens ar vairākām lapām, kas bija pierakstītas ar tenkām. Viņš bija atnesis līdzi arī kāršu komplektu, acīmredzot gribēdams ņemt piemēru no Bredona. Viņš piedāvājās man iemācīt spēlēt “strazdu” spēli un, kad es nupat biju sācis to apgūt, piekrita spēlēt uz niecīgu likmi vienu sudraba bitu no katra.
Viņš izdarija kļūdu, ļaudams man dalīt, un manāmi saīga, kad es uzvarēju astoņpadsmit reizes pēc kārtas. Droši vien es būtu varējis rīkoties meistarīgāk. Varēju apspēlēt viņu kā zivi uz āķa un izvilināt pusi no viņa muižas, taču man nebija noskaņojuma to darīt. Mani māca nepatīkamas domas, un es gribēju palikt ar tām vienatnē.
* * *
Stundu pēc pusdienām es nospriedu, ka vairs nevēlos censties pēc maera labvēlības. Ja Alverons grib uzticēties savam nodevīgajam kambarsulainim, tā ir viņa darīšana. Sasodīts, es vairs ne mirkli dīki nesēdēšu savā istabā, gaidīdams pie saimnieka durvīm kā nopērts suns!
Uzsviedu plecos apmetni, paķēru lautas futrāli un nolēmu doties pastaigā pa Skārdnieku ielu. Ja maers vēlēsies mani redzēt, kamēr būšu projām, lai tad atstāj istabā ziņu!
Izgājis gaitenī, ieraudzīju ārpusē pie manām durvīm stāvam miera stājā izstiepušos sargu. Tas bija viens no Alverona sardzes vīriem, tērpies safīra un ziloņkaula krāsās.
Brīdi mēs abi stāvējām nekustīgi. Nebija jēgas jautāt, vai viņš tur atrodas manis dēļ. Divdesmit pēdu attālumā uz abām pusēm nebija nevienu citu durvju. Sastapu viņa skatienu. Kas jūs esat?
- Džeizs, ser.
Vismaz pagaidām mani vēl godāja par “seru”. Tas bija kaut ko vērts.
- Un jūs šeit esat, lai…?
- Es šeit esmu, lai jūs pavadītu, ja iziesiet no savām istabām, ser.
- Skaidrs. Iegāju atpakaļ istabā un aizvēru durvis.
Vai tādu pavēli bija devis Alverons vai Steipss? Patiesībā tam nebija nozīmes.
Izkāpu pa logu dārzā, pārgāju pāri mazajam strautiņam, aizslīdēju aiz dzīvžoga un uzrāpos augšā pa dekoratīvu akmens sienu. Mans vīna krāsas apmetnis nebija sevišķi piemērotā tonī, lai tajā slapstītos pa dārzu, taču tas gluži labi kalpoja uz jumta sarkano dakstiņu fona.
Pēc tam es uzkāpu uz staļļu jumta, izlīdu caur siena lūku un izgāju pa pamesta šķūņa aizmugures durvīm. No turienes atlika vairs tikai pārlēkt pāri žogam, un es atrados ārpus maera teritorijas. Tas bija vienkārši.
Skārdnieku ielā apstaigāju divpadsmit viesnīcas, līdz atradu to, kurā bija apmetusies Denna. Tobrīd viņas tur nebija, tāpēc es turpināju staigāt pa ielu, turēdams acis vaļā un cerēdams uz veiksmi.
Pēc stundas es viņu ieraudzīju. Viņa stāvēja pūļa malā un kopā ar citiem skatījās teātra izrādi ielas stūrī, un, ticiet vai ne, šī izrāde bija “Trīs peniji par vēlēšanos”.
Viņas āda bija ceļojumā iedegusi, tumšāka nekā pēdējā reizē, kad tikāmies Universitātē, un mugurā viņai bija kleita ar augstu apkakli, kādas pašlaik bija iecienījušas vietējās sievietes. Tumšie mati krita viņai pār muguru taisnā bizē, un tikai viena nomaldījusies cirta bija pielipusi sejai.
Es notvēru viņas skatienu brīdī, kad Panātre izkliedza savas pirmās rindas:
"Šīs zāles visas kaites dziedē!
Un visas bēdas aši kliedē!
Ikvienam viss ir piemeklēts!
Ja sirdij drusku pietrūkst jaudas,
Vai meiča liedz tev mīlas baudas,
Nāc šurp un manas dziras pērc!
Man ratos viss ir zelta vērts!"
Mani ieraudzījusi, Denna atplauka smaidā. Mēs būtu varējuši noskatīties lugu līdz galam, bet es jau zināju beigas.
* * *
Pēc dažām stundām mēs ar Dennu Kraujas paēnā ēdām saldas Vintasas vīnogas. Kāds centīgs mūrnieks bija izkalis baltajā klints sienā seklu nišu un izveidojis gludus akmens soliņus. Bezmērķīgi klejodami pa pilsētu, mēs bijām atklājuši šo omulīgo vietiņu. Bijām divi vien, un es jutos kā lielākais veiksminieks pasaulē.
Nožēloju vienīgi to, ka man nav līdzi Dennas gredzena. Šajā negaidītajā tikšanās reizē tā būtu lieliska negaidīta dāvana. Vēl bēdīgāk bija tas, ka es nedrīkstēju Dennai par to pat stāstīt. Ja būtu to darījis, man vajadzētu atzīties, ka esmu izmantojis viņas gredzenu par ķīlu Devi aizdevumam.