- Izskatās, ka tev veicas gluži labi, Denna teica, paburzīdama pirkstos mana vīna krāsas apmetņa malu. Vai esi aizgājis no studiju pasaules?
- Paņēmu brīvlaiku, es izvairījos no tiešas atbildes. Pašlaik palīdzu maeram Alveronam nokārtot dažus jautājumus.
Dennas acis atzinīgi iepletās. Pastāsti!
Es neveikli novērsos. Diemžēl nevaru. Saproti, tā ir delikāta joma. Nokremšļojos un mēģināju mainīt tematu. Un kā klājas tev? Izskatās, ka ari tev veicas gluži labi. Pārlaidu divus pirkstus pār viņas kleitas augstās apkakles izšuvumu.
- Nu, ar maeru gan es nedraudzējos, Denna atbildēja ar pārspīlēti godbijīgu žestu manā virzienā. Bet, kā minēju savās vēstulēs, es…
- Vēstulēs? es pārjautāju. Vai tu atsūtīji vairāk par vienu?
Denna pamāja ar galvu. Kopš aizceļošanas trīs, viņa teica. Sāku
ceturto, bet tu man aiztaupīji šīs pūles.
- Es saņēmu tikai vienu.
Denna paraustīja plecus. Es labprātāk tev izstāstīšu pati. Sekoja dramatiska pauze. Beidzot es esmu atradusi sev oficiālu patronu.
- Tiešām? es iesaucos. Denna, tas ir lielisks jaunums!
Denna lepni pasmaidīja. Baltie zobi spilgti iemirdzējās uz gaišbrūni iedegušās sejas fona. Viņas lūpas, kā vienmēr, bija sarkanas bez jebkāda mākslīga krāsojuma.
- Vai viņš ir šejienietis, kāds no Severenas galma? es jautāju. Kā viņu sauc?
Dennas smaids apdzisa un seja kļuva nopietna, tikai lūpu kaktiņos kavējās samulsis smīns. Tu jau zini, ka es to nedrīkstu teikt, viņa pārmetoši sacīja. Tu zini, cik ļoti viņš sargā savu slepenību.
Mana pacilātība noplaka, un es sajutu nepatīkamu vēsumu. Ai nē, Denna! Tas taču nav tas pats vīrietis, kas iepriekš? Tas, kurš sūtīja tevi spēlēt Trebonas kāzās?
Denna izskatījās samulsusi. Protams, tas pats! Es nedrīkstu tev teikt viņa īsto vārdu. Kā tu viņu dēvēji iepriekš? Par Gobas kungu?
- Par Oša kungu, es teicu un, izrunādams šo vārdu, sajutu mutē pelnu garšu. Vai vismaz tu pati zini viņa īsto vārdu? Vai kaut tik daudz viņš tev pateica, pirms noslēdzāt vienošanos?
- Es domāju, ka zinu viņa īsto vārdu, Denna izklaidīgi atbildēja un izlaida plaukstu caur matiem. Kad viņas pirksti pieskārās bizei, viņa izskatījās izbrīnījusies, ka tā tur ir, un ātri sāka to šķetināt vaļā, ar veiklajiem pirkstiem izlīdzinādama šķipsnas. Pat ja nezinu, kāda tam nozīme? Ikvienam ir savi noslēpumi, Kvout. Man īpaši nerūp, kādi tie ir viņam, kamēr vien viņš godīgi pilda savas saistības pret mani. Viņš ir bijis ļoti devīgs.
- Viņš nav tikai noslēpumains, Denna! es protestēju. Spriežot pēc tā, ko tu man par viņu esi stāstījusi, viņš ir vai nu paranoiķis, vai ari iepinies bīstamos pasākumos!
- Es nesaprotu, kāpēc tu pret viņu esi tik naidīgi noskaņots.
Negribēju ticēt, ka viņa tā varējusi pateikt. Denna, viņš piekāva
tevi līdz nemaņai!
Viņa bridi sēdēja sastingusi un klusa. Nē. Viņas pirksti aizskāra pabalējušo zilumu uz vaiga. Nē, viņš nebija vainīgs. Es tev jau stāstīju. Es jāju un nokritu no zirga. Tas muļķa dzīvnieks noturēja koka gabalu par čūsku.
Es papurināju galvu. Nē, es runāju par iepriekšējo reizi Trebonā.
Dennas roka iekrita atpakaļ klēpī un pirksti izklaidīgi, bezmērķīgi kustējās, mēģinot spēlēties ar gredzenu, kura tur nebija. Tad viņa neizteiksmīgi paskatījās uz mani. Kā tu to uzzināji?
- Tu pati man pateici. Tonakt kalnā, kad mēs gaidījām draku.
Denna sarāvās un nodūra skatienu. Es… es neatceros, ka būtu to
teikusi.
- Tobrīd tu biji mazliet apdullusi, es saudzīgi sacīju. Bet tu man to pateici. Izstāstīji visu notikumu. Denna, tu nedrīksti palikt kopā ar tādu cilvēku! Jebkurš, kas spēj tev to nodarīt…
- Viņš to darīja manā labā, Denna teica, un tumšajās acīs iezibējās dusmas. Vai to es tev neizstāstīju? Es biju turpat bez nevienas skrambiņas, un visi pārējie gulēja zemē miruši. Pats zini, kādas ir mazās pilsētiņas! Pat pēc tam, kad mani atrada bez samaņas, viņi turēja mani aizdomās par līdzdalību. Tu taču atceries.
Es nokāru galvu un sapurināju to, kā vērsis purina iejūgu. Es tam neticu. Vajadzēja un varēja atrast citu izeju no situācijas. Es būtu to atradis.
- Nu, laikam jau visi nevar būt tik gudri kā tu, viņa izmeta.
- Tam nav nekāda sakara ar gudrību! es gandrīz iekliedzos. Viņš varēja aizvest tevi sev līdzi! Viņš varēja pieteikties kārtībniekiem un galvot par tevi!
- Viņš nedrīkstēja pieļaut, lai kāds uzzinātu, ka viņš tur ir bijis, Denna teica. Viņš teica…
- Viņš tevi sita. Izrunādams šos vārdus, es jutu, ka mani pārņem baisas dusmas. Tas nebija kvēls, negants uzliesmojums, kādi palaikam mani mēdz sagrābt. Šīs bija citādas dusmas lēnas un saltas. Un, līdzko tās apjautu, es sapratu, ka tās manī ir briedušas jau ilgu laiku, sacietēdamas kā dīķa virskārta, kas garā ziemas naktī lēnām pārvēršas ledū.
- Viņš tevi sita, es atkārtoju, juzdams sevī cieto, ledaino dusmu sastrēgumu. Lai ko tu teiktu, tas nemainīsies. Un, ja es jebkad viņu satikšu, drīzāk iegrūdīšu viņā nazi nekā sniegšu viņam roku!
Denna paskatījās uz mani, un aizkaitinātā izteiksme pazuda no viņas sejas. Viņas skatiens pauda patiesu sirsnību, kurai cauri jaucās tāds kā žēlums. Tā mēdz skatīties uz kucēnu, kas rūc un iedomājas sevi par negantu un varenu zvēru. Viņa maigi pieskārās manai sejai, un es jutu, kā mani pārņem pietvīkums, karstums un mulsums par savu melodramatisko izturēšanos.
- Vai mēs varētu par to nestrīdēties? viņa sacīja. Lūdzu! Vismaz šodien ne. Es tik sen neesmu tevi redzējusi…
Nolēmu labāk pārtraukt šo sarunu nekā riskēt ar to, ka varu viņu aizbiedēt. Zināju, kas notiek, ja vīrietis kļūst pārāk uzstājīgs. Lai būtu! es teicu. Šodien ne. Vai vari man vismaz pastāstīt, kāda iemesla dēļ tavs patrons atveda tevi uz šo vietu?
Denna ar platu smaidu atlaidās atpakaļ un atspiedās pret akmens sienu. Piedod, tā ir delikāta joma, viņa atdarināja manus vārdus.
- Tā nevajag! es iebildu. Ja varētu, es tev izstāstītu, bet maers ļoti augstu vērtē savu privātumu.
Viņa saliecās uz priekšu un uzlika plaukstu uz manas rokas. Mīļais Kvout, es ciešu klusu ne jau spītības dēļ. Manam patronam privātums ir gandrīz tikpat svarīgs kā maeram. Viņš skaidri lika saprast: ja es darītu zināmas mūsu attiecības plašākai publikai, sekas būtu ļoti bēdīgas. To viņš pateica ļoti uzsvērti. Dennas seja bija kļuvusi pavisam nopietna.
- Viņam pieder liela vara. Šķiet, viņa gribēja sacīt vēl kaut ko, taču aprāvās.
Pašam negribot, es viņu sapratu. Mana nesenā saskarsme ar maera dusmām bija man iemācījusi piesardzību. Un ko tu drīksti man stāstīt par viņu?
Denna domīgi pārvilka pirkstu pār lūpām. Viņš apbrīnojami labi dejo. To es laikam drīkstu sacīt, neizpaužot neko neatļautu. Viņš ir diezgan pievilcīgs, Denna piebilda un iesmējās, redzēdama manu sejas izteiksmi. Es viņam palīdzu veikt dažus pētījumus, pārskatu senus ciltsrakstus un vēstures. Viņš man reizēm palīdz sacerēt dziesmas, lai mans vārds kļūtu pazīstams… Pēc nelielas vilcināšanās viņa papurināja galvu. Šķiet, tas ir viss, ko es varu tev pateikt.
- Vai man būs iespēja dzirdēt tavas dziesmas, kad būsi tās pabeigusi?
Denna kautri pasmaidīja. Domāju, ka to varēsim nokārtot. Viņa