strauji piecēlās un, satvērusi mani aiz rokas, mēģināja uzvilkt kājās.
- Pietiks čalot! Nāc, pastaigāsimies!
Es pasmaidīju, ļaudamies viņas bērnišķajai aizrautībai. Taču, parāvusi manu roku, viņa klusi iekliedzās, saviebās un piespieda plaukstu sev pie sāniem.
Es acumirklī pielēču kājās. Kas tev notika?
Denna paraustīja plecus un izspieda nervozu smaidu, neatlaizdama roku no sāniem. Tas kritiens, viņa teica, tas muļķa zirgs! Reizēm iedur, ja es aizmirstos un izdaru strauju kustību.
- Vai kāds to ir apskatījis?
- Tas ir tikai zilums, Denna teica. Un tiem ārstiem, kas man pieejami, es neļautu sev pieskarties.
- Bet tavs patrons? es jautāju. Viņš taču noteikti varētu to nokārtot.
Denna lēnām izslējās taisni. Tā nudien nav nekāda nelaime! Viņa
pacēla rokas virs galvas un ātri, prasmīgi nodejoja dažus dejas soļus, tad iesmējās par manu sejas izteiksmi. Nerunāsim vairs par visādiem noslēpumiem! Nāc pastaigāties kopā ar mani! Pastāsti tumšas un baisas baumas no maera galma krājumiem.
- Labi! es teicu, sākdams iet viņai blakus. Dzirdēju, ka maers esot teicami atveseļojies pēc ilgstošas slimības.
- Tu esi slikts tenkotājs, Denna teica. To zina visi.
- Baronets Bramstons vakar vakarā cieta satriecošu sakāvi faro spēlē.
Denna pablisināja acis. Tas nav interesanti.
- Komtese DeFerra “Daeonikas” izrādes laikā zaudēja nevainību.
- Ha! Denna ar plaukstu aizsedza muti, apslāpēdama smieklus.
- Patiešām?
- Katrā ziņā pēc starpbrīža viņai tās vairs nebija, es klusinātā balsi pavēstīju. Bet izrādījās, ka viņa to bija tikai atstājusi savā istabā. Tāpēc pareizāk būtu sacīt, ka viņa to nevis pazaudēja, bet nolika citā vietā. Kalpotāji to atrada pēc divām dienām, kopdami istabu. Atklājās, ka tā ir paripojusi zem kumodes.
Denna sašutusi paskatījās uz mani. Es nespēju ticēt, ka esmu tev ticējusi! Viņa man rotaļīgi iesita, bet tad atkal saviebās un strauji ierāva caur zobiem elpu.
- Paklausies, es klusi teicu, es esmu mācījies Universitātē. Neesmu ārsts, bet tās zāles, ko pazīstu, iedarbojas labi. Es varētu apskatīt tavu ievainojumu.
Denna ilgi lūkojās manī, nesaprazdama, kā izturēties pret tādu piedāvājumu. Es teiktu, viņa beidzot sacīja, ka tas ir pats apdomīgākais veids, kā vīrietis jebkad ir mēģinājis ieraudzīt mani bez drēbēm.
- Es… Jutu, ka viscaur pietvīkstu. Es negribēju…
Denna iesmējās, redzēdama manu neveiklību. Ja es kādam ļautu spēlēt ar mani “ārstus”, tad tas būtu tu, Kvout, viņa teica. Bet pagaidām tikšu galā pati. Viņa ielika roku man elkonī, un mēs devāmies tālāk pa ielu. Es pietiekami labi protu parūpēties par sevi!
* * *
Atgriezos maera muižā pēc vairākām stundām, iedams pa taisnāko ceļu, nevis pār jumtiem. Iegājis gaitenī, kas veda uz manām istabām, ieraudzīju tur stāvam divus sargus, nevis vienu, kuru biju redzējis iepriekš. Acīmredzot viņi bija atklājuši manu bēgšanu.
Tomēr pat tas nespēja mani īpaši nomākt, jo pēc laika, ko biju pavadījis kopā ar Dennu, es jutos garāks par vairākām pēdām. Vēl vairāk man nozīmēja tas, ka mēs bijām norunājuši rītvakar doties kopīgā izjādē. Ja runa bija par Dennu, konkrēta satikšanās vieta un laiks bija necerēta dāvana.
- Labvakar, kungi! es teicu, tuvodamies viņiem. Vai manā prombūtnes laikā ir noticis kaut kas interesants?
- Jums ir jāuzturas tikai savās istabās, Džeizs drūmi atbildēja. Ievēroju, ka šoreiz viņš neteica “ser”.
Apstājos, satvēris durvju rokturi. Kā, lūdzu?
- Jums jāpaliek savās istabās, līdz mēs saņemsim nākamos rīkojumus, viņš teica. Un vienam no mums visu laiku jābūt kopā ar jums.
Jutu sevī iedegamies dusmas. Un vai Alverons par to zina? es skarbi noprasīju.
Abi vīri nenoteikti saskatījās.
Tātad rīkojumus dod Steipss. Ar tādu nenoteiktību vajadzētu pietikt, lai sargi neuzdrošinātos pielikt man rokas. Nu tad noskaidrosim visu tūlīt līdz galam! es teicu un sparīgā solī devos pa gaiteni tālāk, un sargi, ieročiem žvadzot, bija spiesti man sekot.
Jo tālāk es gāju pa pils gaiteņiem, jo vairāk aizsvilos dusmās. Ja patiešām esmu neglābjami zaudējis maera uzticību, vēlējos tikt par to skaidrībā pēc iespējas drīzāk. Ja nevaru saglabāt Alverona labvēlību, man vismaz paliks brīvība un iespēja tikties ar Dennu, kad es to vēlēšos.
Nogriezos ap stūri īstajā brīdī un ieraudzīju maeru nākam ārā no viņa istabām. Viņš izskatījās veselāks nekā jebkad un padusē turēja papīru tīstokli.
Tuvodamies redzēju, ka viņa seja kļūst pikta, un nodomāju, ka viņš vienkārši pavēlēs sargiem vest mani projām. Tomēr es devos viņam klāt tik drosmīgi, it kā būtu saņēmis rakstisku aicinājumu. Jūsu gaišība, moži un draudzīgi teicu, vai drīkstu parunāt ar jums dažus vārdus?
- Protams! Alverons tādā pašā tonī atbildēja un atgrūda vaļā durvis, ko nupat bija grasījies aizvērt. Nāc iekšā! Paskatījies viņam acīs, redzēju tajās kvēlojam tādas pašas dusmas kā manējās. Sīka saprāta daļiņa mani nodrebēja bailēs, taču virsroku bija ņēmis niknums, kas joņoja uz priekšu neapturamos auļos.
Mēs atstājām samulsušos sargus priekštelpā, un Alverons pa nākamajām durvīm ieveda mani savās personīgajās istabās. Gaisu piesātināja draudīgs klusums, gluži kā miers pirms negaidītas vasaras vētras.
- Es nespēju noticēt, ka tu esi spējīgs uz tādu nekaunību! maers izgrūda, līdzko visas durvis bija aizvērtas. Šie nekrietnie apvainojumi! Nejēdzīgie apgalvojumi! Man nepatīk izskaidrošanās citu cilvēku klātbūtnē, tāpēc mēs turpināsim sarunu vēlāk. Viņš valdonīgi pamāja ar roku. Tagad ej uz savām istabām un neatstāj tās, līdz es būšu nolēmis, ko ar tevi darīt!
- Jūsu gaišība!
Viņa izslietie pleci nepārprotami liecināja, ka viņš ir gatavs saukt sargus. Es tevi nedzirdu! maers strupi izmeta.
Mūsu skatieni sastapās. Viņa acis bija cietas kā krams, un es redzēju, cik ļoti viņš īstenībā ir sadusmots. Tās nebija patrona vai darba devēja dusmas. Tas nebija aizkaitinājums par pieņemtās kārtības ignorēšanu. Manā priekšā stāvēja cilvēks, kurš kopš sešpadsmit gadu vecuma bija valdījis pār visu sev apkārt. Šim cilvēkam neko nenozīmēja pakārt cilvēku pie dzelzs karātavām, lai iespaidīgi parādītu savu nostāju. Ja savulaik nebūtu gadījies neveiksmīgs vēstures pagrieziens, šis cilvēks pašlaik būtu Vintasas karalis.
Manas dusmas noplaka un apdzisa kā nopūsta svece, un mani viscaur pārņēma saltums. Tobrīd aptvēru, cik kļūmīgi esmu novērtējis savu situāciju.
Kad biju vēl zēns un bez pajumtes klīdu pa Tarbeanas ielām, es biju iemācījies tikt galā ar bīstamiem cilvēkiem piedzērušiem ostas strādniekiem, sardzes vīriem, pat ar citu bezpajumtnieku, kas spēj nogalināt nevēlamu pretinieku ar saplēstas pudeles stiklu.
Drošības pamatā ir skaidrība par spēles noteikumiem. Sardzes vīrs tevi nesitīs ielas vidū. Ostas strādnieks nedzīsies pakaļ, ja tu metīsies bēgt.
Tagad es piepešā atklāsmē aptvēru savus maldus. Maeru nekādi noteikumi nesaistīja. Viņš varēja pavēlēt mani nogalināt un pakārt manu līķi virs pilsētas vārtiem. Viņš varēja iemest mani cietumā un aizmirst manu esamību. Viņš varēja mani tur atstāt mokāmies badā un slimībās. Man nebija nedz stāvokļa, nedz draugu, kas mani aizstāvētu. Biju tikpat bezpalīdzīgs kā bērns ar vītola vicu zobena vietā.
Visu to es aptvēru vienā acumirklī un sajutu krūtīs svelošas bailes. Man vajadzēja palikt Lejas Severenā, kad tas vēl bija iespējams. Man vispār nekad nevajadzēja nākt šurp un iesaistīties tik varenu cilvēku dzīvē un darīšanās.