Tajā brīdī no maera ģērbistabas izsteidzās Steipss. Mūs ieraugot, viņa allaž rāmajā sejā uzzibsnīja piepeša panika un pārsteigums. Tomēr viņš ātri atguvās. Atvainojiet, kungi! Steipss teica un grasījās steigties atpakaļ, no kurienes nācis.
- Steips! maers uzsauca, pirms sulainis bija pazudis. Nāc šurp!
Steipss atgriezās istabā. Viņš nervozi lauzīja rokas. Viņa sejā bija
lasāma vainas apziņa kā cilvēkam, kurš pieķerts darām kaut ko nepieļaujamu.
Alverona balss skanēja bargi. Steips, kas tev tur ir? Ieskatījies uzmanīgāk, es redzēju, ka Steipss nevis lauza rokas, bet cenšas tajās kaut ko noturēt.
- Tur nekā…
- Steips! maers uzkliedza. Kā tu uzdrīksties man melot? Tūlīt parādi!
Druknais kambarsulainis mēmi atvēra plaukstas. Tajās gulēja beigts, spilgts putnēns. Steipsa seja bija kļuvusi pelnu pelēka.
Nekad visas pasaules vēsturē jaukas radībiņas nāve nav devusi kādam tik lielu prieku un atvieglojumu. Es jau vairākas dienas turēju Steipsu aizdomās par nodevību, un šeit tai bija neapšaubāms pierādījums.
Tomēr es cietu klusu. Maeram tas bija jāredz pašam savām acīm.
- Ko tas nozīmē? Alverons lēni jautāja.
- Nav labi domāt par kaut ko tādu, ser, kambarsulainis aši teica,
- un vēl sliktāk ir uz to skatīties. Es tūlīt atnesīšu citu! Tas dziedās tikpat jauki.
Sekoja ilgs klusuma brīdis. Redzēju, ka Alverons pūlas apspiest niknumu, ko nupat bija grasījies izgāzt pār mani. Klusums ieilga.
- Steips, es lēni sacīju, cik putnu jūs šajās dienās esat apmainījis?
Steipss sašutis paskatījās uz mani.
Pirms viņš paguva atbildēt, iejaucās Alverons. Atbildi viņam, Steips! Viņa balss izklausījās gandrīz aizžņaugta. Vai ir bijuši vēl citi?
Steipss pievērsa viņam satriektu seju. Dieva dēļ, es negribēju jūs uztraukt! Jūs kādu laiku bijāt ļoti nevesels. Tad pieprasījāt putnus un pārcietāt ļoti smagu nakti. Un nākamajā dienā viens no šiem nobeidzās.
Steipss lūkojās lejup uz beigto putnēnu savā plaukstā, un viņa vārdi plūda arvien ātrāk, gandrīz ķerdamies cits aiz cita. Tie izklausījās pārāk neveikli, lai būtu sagudroti. Es negribēju jūs apgrūtināt ar sarunām par miroņiem. Tāpēc slepus aiznesu to putnu projām un atnesu vietā citu. Pēc tam jums kļuva labāk, bet putni nobeidzās pa četriem vai pieciem dienā. Katru reizi, kad ieskatījos būrī, uz grīdas atkal kāds gulēja gluži kā norauta puķe. Bet jūs jutāties labi, un es negribēju to pieminēt.
Steipss apsedza beigto zeltknābīti ar otru plaukstu. Gluži vai likās, ka šīs radības atdod savas sīkās dvēselītes, lai jūs varētu atkopties! Tad
I>ckšņi viņā kaut kas itin kā salūza un viņš ļāva vaļu raudām. Tās bija dziļas, bezcerīgas elsas, kā varētu raudāt godīgs cilvēks, kurš ilgi juties l/biedēts un bezpalīdzīgs, vērojot tuva drauga lēno nāvi.
Alverons kādu laiku stāvēja nekustīgs un apstulbis, un viņa dusmas '.ķita izgaistam. Tad viņš paspēra soli un saudzīgi uzlika rokas sulainim uz pleciem. Ak, Steips, viņš klusi teica, savā ziņā tā ari bija! Tu neesi izdarījis neko tādu, ko tev varētu pārmest.
Es klusi iegāju blakusistabā un sāku atvienot no zeltītā krātiņa putnu dzirdināmos traukus.
* * *
Stundu vēlāk mēs trijatā klusi ēdām vakariņas maera istabā. Alverons un es izstāstījām Steipsam, kas noticis dažu pēdējo dienu laikā. Steipss jutās gandrīz apskurbis priekā par sava kunga veselību un par ziņu, ka tā uzlabosies ari turpmāk.
Savukārt man pēc Alverona vairāku dienu nelabvēlības atgūt savu labo slavu viņa acīs nozīmēja lielu atvieglojumu. Tomēr nebija viegli atgūties no satricinošās domas, cik tuvu esmu bijis bezdibeņa malai.
Godīgi izstāstīju maeram par savām maldīgajām aizdomām pret Steipsu un no visas sirds atvainojos kambarsulainim. Steipss savukārt atzinās, ka ļoti apšaubījis manu godīgumu. Beidzot mēs paspiedām viens otram roku un jutām daudz lielāku savstarpēju labvēlību.
Kad tiesājām pēdējos vakariņu kumosus, Steipss pēkšņi saslējās, atvainojās un izsteidzās ārā.
- Kāds ir pie ārējām durvīm, maers paskaidroja. Tam vīram ir ausis kā sunim! Gluži pārdabiska dzirde.
Pēc brīža Steipss atgriezās, vezdams līdzi garo vīrieti ar noskūto galvu, kurš manā pirmajā ierašanās dienā kopā ar Alveronu bija pētījis kartes, komandieri Dagonu.
Kad Dagons ienāca istabā, viņa acis apskrēja visus istabas kaktus, aizstaigāja no loga līdz otrām durvīm, ar īsu skatienu nomēroja mani un atgriezās pie maera. Brīdī, kad viņa acis apstājās pie manis, visi pirmatnējie, dzīvnieciskie instinkti, kas man bija ļāvuši izdzīvot Tarbeanas ielās, skubināja mani bēgt projām. Paslēpties. Darīt jebko, lai tiktu pēc iespējas tālāk no šī cilvēka.
- Ā, Dagon! maers moži teica. Kā klājas šajā jaukajā dienā?
- Labi, jūsu gaišība. Dagons stāvēja miera stājā un neskatījās maeram tieši acis.
- Vai tu varētu apcietināt Kaudiku par nodevību?
Sekoja tikko jaušama pauze. Jā, jūsu gaišība.
- Vajadzētu pietikt ar astoņiem viriem, ja vien tie sarežģītā situācijā spēj nekrist panikā.
-Jā, jūsu gaišība. Es sāku pamanīt Dagona atbildēs tikko jaušamas atšķirīgas nianses.
- Dzīvu! Alverons teica, it kā atbildēdams uz jautājumu. Bet nav jācenšas būt saudzīgiem.
- Jā, jūsu gaišība. To teicis, Dagons pagriezās, lai dotos projām.
Es steigšus ierunājos: Jūsu gaišība, ja viņš patiešām ir īsts arka-
nists, jums vajadzētu ievērot zināmu piesardzību. Līdzko biju pateicis “vajadzētu”, es to nožēloju: vārds “vajadzētu” pauda zināmu iedomību. Man būtu bijis jāsaka: varbūt jūs vēlētos ievērot zināmu piesardzību.
Šķita, ka Alverons šo kļūmi nav pamanījis. Jā, protams. Pret viltnieku jāiet ar viltnieka ieročiem. Dagon, pirms vedīsi viņu lejā, sasien viņam rokas un kājas ar pamatīgu dzelzs ķēdi. No īstas dzelzs, iegaumē! Aizbāz viņam muti un aizsien acis… Viņš brīdi domāja, viegli sizdams ar pirkstu pie lūpām. Un nocērt viņam īkšķus!
- Jā, jūsu gaišība.
Alverons paskatījās uz mani. Kā tev šķiet, vai ar to pietiks?
Es apslāpēju nelabuma vilni un piespiedu sevi nelauzīt klēpī saliktās rokas. Nezinu, kas mani satrieca vairāk možais tonis, kādā Alverons deva rīkojumus, vai vienaldzīgais tonis, ar kādu Dagons tos pieņēma. Ar pilntiesīgu arkanistu jokot nedrīkstēja, tomēr man šķita, ka viņa roku sakropļošana ir ļaunāka par nogalināšanu uz vietas.
Dagons devās projām, un, kad durvis bija aizvērtas, Steipss noskurinājās. Kungs augstais, tas vīrs ir kā auksts ūdens uz galvas! Vajadzētu tikt no viņa vaļā.
Maers iesmējās. Lai viņu savāktu kāds cits? Nē, Steips, es gribu, lai viņš ir tieši šeit. Mans trakais suns īsā pavadā.
Steipss sarauca pieri. Bet, pirms viņš paguva kaut ko piebilst, viņa skatiens apstājās pie atpūtas istabas atvērtajām durvīm. Ai, tur ir vēl viens! Aizgājis pie būra, viņš pēc brīža atgriezās ar citu beigtu trillīti, saudzīgi turēdams plaukstā sīko, nekustīgo radījumu. Es saprotu, ka tev vajadzēja pārbaudīt kādas zāles, viņš teica, būdams vēl otrā istabā. Bet tas ir diezgan skarbi pret nabaga mazajiem kalanthiem!
- Kā, lūdzu? es jautāju.
- Mūsu Steipss ir vecmodīgs, Alverons smaidīdams paskaidroja,
- un vairāk skolots, nekā pats atzīst. Kalanthi ir šo putnu vārds eldvintiešu valodā.