- Varu apzvērēt, ka esmu dzirdējis šo vārdu vēl kaut kur.
- Tas ir arī Vintasas karaliskās dzimtas uzvārds, Alverons sacīja ar pārmetumu balsī. Savādi, ka cilvēks, kurš tik daudz zina, dažās lietās var būt neizprotami akls!
Steipss pagriezās un vēlreiz paskatījās uz krātiņu. Es saprotu, ka t.is bija jādara, viņš teica. Bet kāpēc tu nevarēji izmantot peles vai komteses DeFerras pretīgo suni?
Pirms paspēju atbildēt, pie ārējām durvīm atskanēja troksnis, un Steipss pat nepaguva piecelties, kad istabā iebrāzās viens no sargiem.
-Jūsu gaišība, viņš aizelsies izdvesa un, aizskrējis pie istabas vienīgā loga, aizrāva ciet slēģus. Pēc tam viņš ieskrēja blakusistabā, kur atkārtoja to pašu. Drīz līdzīgi trokšņi atskanēja no citām, dziļākajām istabām, kuras es nekad nebiju redzējis. Tiem sekoja apslāpēti būkšķi, n kā kāds pārbīdītu mēbeles.
Steipss izskatījās apjucis un sāka celties kājās, taču maers papurināja galvu un ar rokas mājienu norādīja, lai viņš paliek sēžam. Leitnant? viņš mazliet ērcīgā balsī iesaucās.
- Atvainojiet, jūsu gaišība! sargs teica, atgriezdamies istabā un smagi elpodams. Tā bija Dagona pavēle. Man nekavējoties vajadzēja gādāt par jūsu istabu drošību.
- Cik saprotu, kaut kas nav izdevies, kā vajag, Alverons sausi sacīja.
- Kad pieklauvējām pie torņa durvīm, nekādas atbildes nebija. Dagonam vajadzēja uzlauzt durvis. Tur bija… Es nezinu, kas tur bija, jūsu gaišība. Kaut kāds ļauns gars. Anderss ir miris, jūsu gaišība. Kaudiks savās istabās nebija atrodams, bet Dagons turpina viņu meklēt.
Alverona seja satumsa. Nolādēts! viņš nodārdināja un iesita ar dūri pa krēsla paroci. Maera pierē ievilkās dziļas rievas, un viņš izdvesa skaļu nopūtu. Nu labi! Pamājis ar roku, viņš raidīja sargu projām.
Sargs palika nekustīgi stāvam. Ser, Dagons pavēlēja man neatstāt jūs bez apsardzības.
Alverons uzmeta viņam draudīgu skatienu. Nu tad stāvi vismaz tur! Viņš norādīja uz istabas kaktu.
Sargs izskatījās itin apmierināts par iespēju atkāpties tālāk. Alverons paliecās uz priekšu, piespiedis pirkstu galus pie pieres. Dieva vārdā, kā viņš to varēja nojaust?
Jautājums šķita retorisks, tomēr tas iedarbināja ritentiņus manā prātā. Vai jūsu gaišība vakar paņēma zāļu pudelīti?
- Jā, jā. Es darīju visu tieši tāpat kā iepriekšējās dienās.
Tikai neaizsūtīji pēc zālēm mani, es nodomāju. Vai pudelīte joprojām ir pie jums? es jautāju.
Pudelīte bija tepat. Steipss to sameklēja un iedeva man. Es izvilku korķi un pārlaidu pirkstu pār stikla kakliņa iekšpusi. Kāda garša ir jūsu gaišības zālēm?
- Es jau tev teicu. Rūgtena, sāļa. Redzēdams, ka es paceļu pirkstu pie mutes un viegli pieskaros tam ar mēles galu, maers iepleta acis.
- Vai tu esi traks? viņš neticīgi noprasīja.
- Garša ir salda, es vienkārši sacīju. Pēc tam izskaloju muti ar ūdeni un pēc iespējas neuzkrītoši iespļāvu to tukšā glāzē. No vestes kabatas izvilku mazu, aizlocītu papīra paciņu, iebēru nelielu šķipsnu sev saujā un viebdamies to apēdu.
- Kas tas ir? Steipss jautāja.
- Liguellens, es meloju, zinādams, ka patiesā atbilde ogle tikai izraisītu jaunus jautājumus. Iedzēru vēl vienu malku ūdens un atkal to izspļāvu. Šoreiz tas bija melns, un Alverons un Steipss pavadīja to ar izbiedētu skatienu.
Es apņēmīgi turpināju: Acīmredzot kaut kas viņā radīja aizdomas, ka jūsu gaišība nedzer iedotās zāles. Ja garša pēkšņi būtu citāda, jūs būtu par to viņam jautājis.
Maers pamāja ar galvu. Es tikos ar viņu vakar vakarā. Viņš apvaicājās par manu veselību. Alverons viegli iesita ar dūri pa krēsla paroci.
- Ek, nolādētā neveiksme! Ja viņam ir kaut cik saprašanas, viņš jau pusi dienas ir projām. Mēs viņu vairs nenotversim.
Man gribējās maeram atgādināt, ka nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis, ja viņš būtu man ticējis no paša sākuma, tomēr es to nedarīju. Es ieteiktu jūsu vīriem turēties tālāk no torņa, jūsu gaišība. Viņam bija pietiekami daudz laika, lai sastrādātu tur daudz ko nelietīgu, ierīkotu lamatas un tādā garā.
Maers piekrītoši pamāja un pārvilka plaukstu pār acīm. Jā. Protams. Parūpējies par to, Steips! Es laikam iešu drusku atpūsties. Vajadzēs laiku, lai sakārtotu visu šito pa vietām.
Es piecēlos un grasījos iet projām. Taču maers norādīja, lai palieku sēžam. Kvout, paliec vēl brīdi un pirms aiziešanas pagatavo man tēju!
Steipss ar zvaniņu ataicināja kalpotājus. Novākdami pusdienu galdu, viņi slepus raidīja man ziņkārus skatienus. Es ne vien sēdēju maera klātbūtnē, bet pat ēdu maltīti kopā ar maeru viņa personīgajās istabās. Tāda ziņa jau pēc desmit minūtēm būs apskrējusi visu maera muižas teritoriju.
Kad kalpotāji bija aizgājuši, es pagatavoju maeram jaunu tējas devu. Pēc tam pagriezos, lai dotos projām, bet maers, pacēlis krūzi pie lūpām, klusi ierunājās tik klusi, lai sargs istabas kaktā to nevarētu sadzirdēt:
Kvout, tu esi pierādījis, ka esi pilnīgi uzticams, un es nožēloju savas īslaicīgās šaubas par tevi. Iedzēris nelielu malku, viņš turpināja: Diem/t‘l es nedrīkstu pieļaut, ka ziņa par indēšanu izplatās tālāk. It sevišķi l.ipēc, ka indētājs ir aizbēdzis. Viņš zīmīgi paskatījās uz mani. Tas traucētu pasākumam, ko mēs ar tevi iepriekš pārrunājām.
Es pamāju ar galvu. Vēsts, ka maera personīgais arkanists gandrīz viņu ir nogalinājis, diez vai palīdzētu Alveronam iemantot iecerētās sievietes roku.
Viņš turpināja: Diemžēl šī nepieciešamība klusēt neļauj man piešķirt tev tādu balvu, ko tu esi pilnībā pelnījis. Ja stāvoklis būtu citāds, es apsvērtu iespēju dāvāt tev zemesīpašumu, nevis vienkārši pateiktos. Un piešķirtu tev titulu. Manai dzimtai joprojām pieder tādas tiesības neatkarīgi no karaļa varas.
Man gluži apreiba galva, dzirdot maera vārdus, bet viņš rāmi turpināja: Bet, ja es to darītu, būtu vajadzīgi paskaidrojumi. Un paskaidrojumus es nevaru atļauties.
Alverons pastiepa roku, un es krietnu brīdi nespēju attapties, ka viņš vēlas, lai es to satveru. Maera Alverona rokasspiediens nav gluži ikdienišķs notikums. Man tūlīt kļuva žēl, ka tā aculiecinieks ir vienīgi sardzes vīrs. Cerēju, ka viņš necentīsies turēt mēli aiz zobiem.
Svinīgi satvēru maera roku, un viņš turpināja: Esmu kļuvis tev liels parādnieks. Ja tev kādreiz rastos vajadzība, tavā rīcībā būs viss iespējamais atbalsts, kādu pateicīgs lords spēj nodrošināt.
Centos izturēties cēli un saglabāt mierīgu seju, taču īstenībā jutos ārkārtīgi pacilāts. Tieši uz to es biju cerējis. Izmantojot maera iespējas, es varētu veikt daudz sekmīgākus Amira meklējumus. Viņš man varētu nodrošināt pieeju klosteru arhīviem, privātām bibliotēkām un citām vietām, kurās svarīgi dokumenti nav likvidēti vai pārstrādāti, kā tas noticis Universitātē.
Tomēr es sapratu, ka šis nav īstais brīdis, lai sāktu konkrētu sarunu. Alverons bija apsolījis man palīdzēt. Tagad vienkārši jānogaida un jāizdomā, kādu palīdzību es vēlos visvairāk.
Kad izgāju no maera istabām, mani negaidot pārsteidza Steipss, kas mani cieši apskāva un krietnu brīdi nesacīja ne vārda. Viņa seja pauda tādu pateicību, it kā es būtu izglābis visu viņa ģimeni no degošas mājas.
Jaunais kungs, šaubos, vai jūs saprotat, cik daudz es esmu jums parādā! Ja vien kādreiz varu jums palīdzēt, dariet man to zināmu!
Viņš satvēra manu roku un jūsmīgi to vairākas reizes sakratīja. Tajā pašā brīdī es jutu, ka viņš man kaut ko iespiež saujā.