Es viņu panācu, cik ātri spēju, nepievērsdams viņas uzmanību. Atvainojiet, jaunkundz?
Denna pagriezās. Ieraugot mani, viņas seja iemirdzējās priekā. Jā?
- Citkārt es neparko netuvotos sievietei ar tādiem paņēmieniem, bet šoreiz ievēroju, ka jums ir tieši tādas acis kā dāmai, kurā es reiz biju neprātīgi iemīlējies.
- Cik bēdīgi ir iemīlēties tikai vienreiz! viņa attrauca, šķelmīgi pasmaidīdama. Esmu dzirdējusi, ka daži vīrieši pamanoties no izdarīt divas vai pat vairākas reizes.
Neļāvu šai zobgalībai sevi samulsināt. Esmu bijis muļķis tikai vienu reizi. Es nekad vairs neiemīlēšos.
Dennas seja atmaiga, un viņa viegli uzlika plaukstu uz manas rokas.
- Nabaga cilvēks! Tā sieviete tev ir sagādājusi lielas ciešanas.
- Taisnība, viņa mani ir dziļi sāpinājusi visādā nozīmē.
- Bet ar to ir jārēķinās, Denna lietišķi sacīja. Vai tiešām kāda sieviete spēj nemīlēt tik satriecošu vīrieti kā tu?
- To es nezinu, es pieticīgi teicu. Bet laikam jau nemīlēja, jo sagūstīja mani ar vilinošu smaidu un pēc tam pazuda, neteikusi ne vārda. Kā rasa bālā rīta gaismā.
- Kā sapnis pirms pamošanās, Denna smaidīdama piebilda.
- Kā jauna feja, kas aizslīd starp kokiem.
Denna brīdi klusēja. Laikam tā sieviete tiešām ir bijusi brīnišķīga, ja spējusi tevi tik ļoti savaldzināt, viņa teica, lūkodamās manī nopietnām acīm.
- Viņa bija nepārspējama.
- Ko nu niekojies! Denna piepeši kļuva zobgalīgi jautra. Mēs visi taču zinām: kad gaismas nodziest, visas sievietes ir vienādas! Viņa viszinīgi iesmējās un iebukņīja man ar elkoni.
- Tā nav taisnība, es teicu ar ciešu pārliecību.
- Nu labi, Denna lēni sacīja, laikam vajadzēs tev vienkārši noticēt. Viņa vēlreiz paskatījās uz mani. Varbūt ar laiku tu mani pārliecināsi.
Es ieskatījos viņas dziļajās, brūnajās acīs. Vienmēr esmu cerējis to izdarīt.
Denna pasmaidīja, un mana sirds krūtīs apmeta kūleni. Turpini cerēt! Ieslidinājusi roku manā elkonī, viņa sāka iet man blakus. Kas mums šajā pasaulē ir vērtīgāks par cerībām?
SEŠDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . ko vēsta sejas
NAKAMAJĀS DIVĀS dienās es krietnu laiku pavadīju kopā ar Steipsu, kurš man mācīja pareizas uzvedības paradumus svinīgās vakariņās. Lielu daļu no tā es zināju jau kopš agrām bērnu dienām, tomēr priecājos par iespēju vēlreiz visu atkārtot. Paražas dažādās vietās un laikos mēdz būt atšķirīgas, un pat sīkas kļūmes var izraisīt ļoti neveiklas situācijas.
Tāpēc Steipss sarīkoja vakariņas mums divatā un pēc tam izskaidroja man duci nelielu, bet nozīmīgu misēkļu, ko tajās biju pieļāvis. Rupja kļūda bija, piemēram, nolikt atpakaļ netīru galda piederumu. Tātad pilnīgi pieļaujami bija nolaizīt nazi, lai tas būtu tīrs. Patiesībā nekas cits neatlika, ja viesis negribēja notraipīt salveti.
Nepieklājīgi bija apēst visu maizes šķēli. Kādu gabalu, turklāt vairāk nekā garozu, vienmēr pieklājās atstāt uz šķīvja. Tas pats bija jāievēro attiecībā uz pienu: pēdējam malkam vienmēr vajadzēja palikt glāzē.
Nākamajā dienā Steipss sarīkoja vēl vienu maltīti, un es pieļāvu jaunas kļūdas. Izteikt piezīmes par ēdienu nebija rupji, tomēr tas bija laucinieku paradums. Tieši tāpat tika vērtēta vēlme pasmaržot vīnu. Un izrādījās, ka mazajam mīkstā siera gabalam, ko man pasniedza, bija miza. Miza, kuru ikvienai civilizētai personai jāpamana, jāatzīst par neēdamu un jānoloba.
Būdams īsts barbars, es biju to apēdis. Un man tā gluži labi garšoja. Tomēr es apņēmos atcerēties šo apstākli un samierināties ar to, ka vajadzēs aizmest pusi no pilnīgi nevainojama siera gabala, kas nolikts man priekšā. Tāda ir maksa par civilizāciju.
* * *
Ierados uz svētku mielastu apģērbā, kas bija šūts pēc pasūtījuma tieši šim gadījumam. Krāsas lapu zaļā un melnā man labi piestāvēja. Mana gaumes izjūta teica, ka šim ietērpam ir pārāk daudz brokāta, tomēr es negribīgi piekāpos modes prasībām, jo zināju, ka man būs jāsēž pa kreisi no Meluānas Laklesas.
Pēdējo triju dienu laikā Steipss bija man sarīkojis sešas svinīgas maltītes, un es jutos sagatavots jebkādai situācijai. Ierazdamies pie svinību zāles, nodomāju, ka grūtākā vakara daļa droši vien būs piespiedu interese par ēdienu.
Bet, kaut gan biju gana gatavs mielastam, es nebiju gatavs brīdim, kad ieraudzīšu Meluānu Laklesu. Par laimi, palīdzēja mans skatuves treniņš, un es veiksmīgi tiku galā ar rituālo smaidu un elkoņa pasniegšanu. Viņa atbildēja ar cēlu galvas mājienu, un mēs kopā svinīgi devāmies pie galda.
Zāli apgaismoja augsts daudzžuburu svečturis ar vairākiem desmitiem sveču. Gravējumiem rotātās sudraba krūzēs gaidīja karsts ūdens pirkstu skalojamām bļodiņām un auksts ūdens dzēriena glāzēm. Gaisā vēdīja smaržas no izsmalcinātiem, senlaicīgās vāzēs izkārtotiem puķu pušķiem. Ragiem līdzīgos traukos mirdzēja augļu kalni. Man pašam tas viss šķita pārlieku ārišķīgi. Taču tā bija tradicionāli pieņemtā namatēva bagātības izrādīšana.
Aizvedu lēdiju Laklesu pie galda un atvilku viņas krēslu. Ejot cauri telpai, biju vairījies skatīties uz viņas pusi, taču brīdī, kad Meluāna Laklesa apsēdās, manu skatienu spēji piesaistīja viņas profils, tik ļoti man kaut ko atgādinādams, ka es nespēju novērsties. Es viņu pazinu, par to man nebija nekādu šaubu. Tomēr ne ar kādu piepūli nespēju atcerēties, kur mēs varētu būt tikušies.
Apsēzdamies savā krēslā, es joprojām nemitējos domāt, kur esmu šo sievieti redzējis. Ja Laklesu zemesīpašumi neatrastos tūkstoš jūdžu attālumā, es spriestu, ka esmu saticis viņu Universitātē. Taču tā bija smieklīga doma. Laklesu mantiniece nebrauktu studēt tik tālu no mājām.
Mans skatiens slīdēja pār tracinoši pazīstamajiem vaibstiem. Vai mēs būtu varējuši tikties “Eolijā”? Tas šķita maz ticams. To es atcerētos. Meluāna Laklesa bija ļoti pievilcīga, viņai bija enerģisks zods un tumšas, brūnas acis. Ja būtu redzējis viņu “Eolijā”, es noteikti…
- Vai ieraudzījāt to, kas jūs interesē? viņa jautāja, nepagriezdama galvu. Balss tonis bija laipns, tomēr zem virskārtas jautās pārmetums.
Es biju nepiedienīgi blenzis. Nebiju pavadījis pie galda pat minūti, bet jau iegrūdis elkoni sviestā. Lūdzu, atvainojiet! Bet es esmu vērīgs seju pazinējs, un jūsējā atstāja uz mani spilgtu iespaidu.
Meluāna pagriezās un paskatījās uz mani, un viņas aizkaitinājums šķita pieplokam. Vai jūs esat turagiors?
Turagiori apgalvo, ka spējot aprakstīt personību vai pateikt tās nākotni pēc sejas, acīm un galvas apveidiem. Vistīrākā vintasiešu māņticība. Reizēm ar to mazliet paniekojos, milēdij.
- Patiešām? Un ko mana seja jums vēsta? Viņa novērsa skatienu no manis.
Izlikos nopietni pētām Meluānas vaibstus un ievēroju viņas bālo ādu un mākslīgi sacirtotos kastaņkrāsas matus. Viņas lūpas bija pilnīgas un sārtas bez krāsas papildinājuma. Viņas kakla līnija bija gracioza un lepna.
Viszinoši pamāju ar galvu. Es tajā redzu mazumiņu no jūsu nākotnes, milēdij.
Viņa viegli savilka augšup vienu uzaci. Pastāstiet!
- Drīzumā jūs saņemsiet kādu atvainošanos. Piedodiet, ja manas acis lido kā putniņi dejā! Nespēj tās nelūkoties jūsu visdaiļajā sejā!
Meluāna pasmaidīja, bet nepietvika. Sieviete, kura nav vienaldzīga pret glaimiem, taču gluži labi tos pazīst. Pacentos noglabāt šo secinājumu vēlākai vajadzībai. To nebija grūti pareģot, viņa teica. Vai redzat tur vēl kaut ko?