Turpināju pētīt viņas seju. Redzu vēl divas atziņas, milēdij. To, ka jūs esat Meluāna Laklesa un ka es esmu jūsu padevīgais kalps.
Viņa pasmaidīja un pasniedza man roku skūpstam. Es satvēru viņas plaukstu un noliecu pār to galvu. īstu skūpstu neatļāvos, jo tas būtu piedienīgs manā tālajā Kopvalstībā, nevis šeit, un tikai īsi pieskāros ar lūpām pats savam īkšķim, kas turēja viņas plaukstu. Patiess rokas skūpsts šajā pasaules malā tiktu uzskatīts par nepieļaujamu pārdrošību.
Mūsu nenopietno čalošanu pārtrauca četrdesmit sulaiņi, kas atnesa zupu un pasniedza to vienlaikus četrdesmit viesiem. Iestrēbu malku no savējās. Dieva dēļ, kam var ienākt prātā vārīt saldenu zupu?
Iebāzu mutē vēl vienu karoti un izlikos, ka tā man sagādā labpatiku. Ar acs kaktiņu vēroju otru savu galdabiedru sīku, vecīgu viru, kurš, ja pareizi atcerējos, bija Bannisas virsvaldonis. Viņa seja un rokas bija krunkainas un plankumainas, mati sirmi un izjukuši. Redzēju, kā viņš bez jebkāda mulsuma iebāž zupā pirkstu, pagaršodams to aplaiza un pēc tam atstumj bļodiņu malā.
Tad vecīgais kungs pameklējās kabatās un atvēra plaukstu, lai parādītu man, ko tur atradis. Es vienmēr šādās reizēs ņemu līdzi saldas mandeles, viņš teica sazvērnieciskā čukstā, un viņa acis bija nebēdnīgas kā bērnam. Nekad nevar zināt, ko tev mēģinās iebarot. Viņš pastiepa plaukstu man tuvāk. Varat kādu paņemt, ja vēlaties!
Paņēmu vienu mandeli, pateicos un izslīdēju no viņa uzmanības loka uz visu atlikušo vakara daļu. Kad vēlreiz pametu skatienu uz viņa pusi, viņš bez jebkādas kautrēšanās tiesāja krājumus no savas kabatas un strīdējās ar sievu par to, vai zemnieki var vai nevar cept maizi no ozolzīlēm. No mazumiņa, ko dzirdēju, un no balss toņa es spriedu, ka tā ir niecīga daļiņa no plašākām domstarpībām, kādas viņi risinājuši visu savu kopīgo dzīvi.
Meluānas labajā pusē sēdēja illiešu pāris, kas raiti tērzēja savā ritmiskajā valodā. Stratēģiski izvietoto rotājumu dēļ bija pagrūti saskatīt viesus galda pretējā pusē, un mēs ar Meluānu bijām tikpat nošķirti savrup kā tad, ja divatā pastaigātos pa dārzu. Maers bija prasmīgi parūpējies par viesu sēdvietām.
Zupas piederumi tika aiznesti, un to vietu ieņēma gaļas ēdiens; cik varēju noprast, tas bija fazāns biezā krējuma mērcē. Ar izbrīnu atklāju, ka tas ir tieši manā gaumē.
- Kā jūs domājat, kāpēc mūs apsēdināja blakus? Meluāna nevērīgi apvaicājās. Jūs sauc…?
- Kvouts. Es sēdēdams viegli paklanījos. Varbūt tāpēc, ka maers vēlējās, lai jūs kāds pienācīgi izklaidētu, un es reizēm protu itin labi izklaidēt.
- To nevar noliegt.
- Vai varbūt tāpēc, ka es samaksāju zāles pārzinim kārtīgu naudas summu. Meluānas sejā atkal pazibēja smaids, un viņa iedzēra malku ūdens. Viņai patīk pārdrošība, es pie sevis nodomāju.
Noslaucīju pirkstus un gandrīz noliku salveti uz galda, bet tā būtu bijusi liela kļūda. Tā būtu zīme, ka sulainim jāaizvāc viss, kas nupat piedāvāts. Ja viesis tā rīkojās pārāk drīz, tas nozīmēja mēmu, bet skarbu nopēlumu namatēva viesmīlībai. Jutu, ka man pār muguru starp lāpstiņām norit sviedru urdziņa, kamēr es nesteidzīgi salocīju salveti un ieliku to klēpī.
- Kā jūs aizvadāt savu laiku, mister Kvout?
Viņa nebija jautājusi, kāds ir mans darbs, tātad uzskatīja, ka es piederu pie aristokrātu aprindām. Par laimi, es jau biju apdomājis atbildi uz tādu jautājumu. Es šo to rakstu. Dzimtu vēstures. Reizēm pa kādai lugai. Vai jums patīk teātris?
- Reizēm jā. Atkarībā no apstākļiem.
- Atkarībā no lugas?
- Atkarībā no izpildītājiem, Meluāna atbildēja, un viņas balsī ieskanējās savāda saspringtība.
Ja es nebūtu viņu tik uzmanīgi vērojis, droši vien es to nebūtu pamanījis. Nolēmu pāriet pie drošāka temata.
- Kādi jums likās ceļi uz Severenu? es jautāju. Parasti visiem patīk sūroties par ceļu stāvokli. Šis ir tikpat drošs temats kā laika apstākļi.
- Esmu dzirdējis, ka ziemeļu pusē bijušas nepatīkamas sadursmes ar bandītiem. Cerēju mazliet atdzīvināt mūsu sarunu. Jo vairāk viņa runās, jo labāk es varēšu viņu iepazīt.
- Ceļi šajā gada laikā vienmēr mudž no Rū bandītiem, Meluāna salti atbildēja.
Nevis vienkārši no bandītiem, bet no Rū bandītiem. Viņa izrunāja šo vārdu ar tik ledainu naidu, ka man pārskrēja šermuļi, to dzirdot.
Viņa ienīda Rū cilti. Tā nebija parasta nepatika, kādu pret mūsējiem jūt daudzi, bet gan patiess, ass, dzeļošs naids.
No atbildes mani paglāba sulainis, kas atnesa atdzesētas augļu kūkas. Pa kreisi no manis virsvaldonis joprojām strīdējās ar sievu par ozolzīlēm.
I ibajā pusē Meluāna lēni pārdalīja uz pusēm zemeņu kūku, un viņas seja bija bāla kā ziloņkaula maska. Skatīdamies, kā nevainojami pulētie nagi plēš gabalos kūku, es sapratu, ka viņas domas kavējas pie Rū ļaudīm.
* * *
Ja neņem vērā īso frāzi par Edema Rū cilti, vakars pagāja gluži veiksmīgi. Es tērzēju par maznozīmīgiem sīkumiem, un Meluāna lēnām atraisījās. Izsmalcinātās vakariņas ilga divas stundas, un mums pietika laika dažādām pārrunām. Secināju, ka viņa ir tieši tāda, kā Alverons stāstījis: gudra, pievilcīga un interesanta sarunu biedrene. Pat tas, ka viņa neieredzēja Rū cilti, nespēja pilnīgi laupīt man patiku par viņas sabiedrību.
Tūlīt pēc vakariņām es atgriezos savā istabā un sāku rakstīt. Līdz maera ierašanās brīdim biju sagatavojis trīs vēstules uzmetumus, dziesmas pamatlīniju un piecas lappuses ar notīm un vārdiem, ko cerēju izmantot vēlāk.
- Nāciet iekšā, jūsu gaišība! es teicu un paskatījos augšup. Alverons nepavisam vairs neizskatījās pēc slimā, trīcošā večuka, kuram es biju centies atdot veselību. Viņš bija pieņēmies svarā un izskatījās par pieciem gadiem jaunāks.
- Kāds iespaids tev radās par viņu? Alverons jautāja. Vai viņa pieminēja kādus pielūdzējus?
- Nē, jūsu gaišība, es atbildēju un iedevu viņam salocītu papīra lapu. Šeit ir pirmā vēstule, ko jūs vēlēsieties viņai sūtīt. Ceru, ka atradīsiet veidu, kā viņai to slepeni nosūtīt?
Maers atlocīja lapu un sāka lasīt, lēni kustinot lūpas. Es apdarināju vēl vienu dziesmas rindu un pierakstīju blakus tekstam dažus akordus.
Beidzot viņš pacēla galvu. Vai tev nešķiet, ka tas ir mazliet par daudz? viņš neveikli jautāja.
- Nē. Pārtraucis rakstīt, es ar rakstāmspalvu pamāju uz citu papīra lapu. Par daudz ir tur tajā! Tā, kas jums rokā, ir tieši tas, kas vajadzīgs. Viņai ir romantiska nosliece. Viņa vēlas, lai viņu aizrautu un apskurbinātu, kaut gan pati droši vien to noliegs.
Maera seja joprojām pauda šaubas, tāpēc es atbīdīju krēslu un noliku rakstāmspalvu malā. Jūsu gaišība, jums bija taisnība. Viņa ir sieviete, kuras dēļ vērts censties. Pēc dažām dienām tepat tuvumā atradīsies ducis vīriešu, kuri ar prieku ņemtu viņu par sievu, vai nav tiesa?
- Ducis tādu ir jau tagad, Alverons drūmi sacīja. Drīz būs trīs duči.
- Un vēl duci viņa sastaps vakariņās vai dārza pastaigu laikā. Vēl ducis būs gatavi viņu aplidot tīrā sporta labad. Cik no tiem visiem būs tādu, kuri rakstīs viņai vēstules un dzeju? Viņi sūtīs puķes, rotas, mīlestības apliecinājumus. Drīz viņa piedzīvos uzmanības plūdus. Jums ir pirmā un labākā cerība.
Es norādīju uz vēstuli. Rīkojieties ātri! Šī vēstule iededzinās viņas iztēli, viņas ziņkārību. Pēc dienas vai divām, kad uz viņas galda sāks krāties citas zīmītes, viņa jau gaidīs jūsu otro vēstuli.