Alverons šķita brīdi vilcināmies, un tad viņa pleci saguma. Vai tu esi pārliecināts?
Es papurināju galvu. Šajā jomā neviens nevar būt pārliecināts, jūsu gaišība. Šeit ir tikai cerības. Un šī ir labākā cerība, kādu varu jums piedāvāt.
Alverons kavējās neziņā. Es no tā neko nesaprotu, viņš teica, un viņa balsī skanēja īgnums. Kaut būtu kāda noteikumu grāmata, ko vīrietis var izlasīt un ievērot! īsu brīdi viņš izskatījās pēc gluži parasta cilvēka un nemaz neatgādināja maeru Alveronu.
Patiesībā es jutos diezgan norūpējies. To, ko es pats zināju par sievietēm un aplidošanu, viegli varētu ierakstīt uzpirkstenī, pat nenoņemot to no pirksta.
Tomēr manā rīcībā bija liela bagātība netiešu zināšanu. Desmittūkstoš romantisku dziesmu, lugu un stāstu nevarēja būt gluži bez vērtības. Un negatīvas atziņas biju guvis, vērojot, kā Simmons lakstojas vai ap katru sievieti trīs jūdžu attālumā no Universitātes ar neveiksmei lemtu sajūsmu kā bērns, kurš mēģina lidot. Vēl vairāk es biju redzējis, kā neskaitāmi vīrieši salūst gabalos pret Dennas mūri kā kuģi, kas cenšas nerēķināties ar paisumu un bēgumu.
Alverons paskatījās uz mani, un viņa seja joprojām pauda vaļsirdīgas bažas. Kā tev šķiet, vai ar mēnesi pietiks?
Mani pārsteidza pašpārliecība paša balsī, kad es atbildēju: Jūsu gaišība, ja nespēšu palīdzēt jums viņu iekarot mēneša laikā, tad tas vispār nav iespējams.
SEŠDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . maizes klaipa cena
TURPMĀKĀS DIENAS aizritēja patikamā noskaņā. Gaišo laiku es pavadīju kopā ar Dennu Lejas Severenā, iepazīstot pilsētu un apstaigājot tuvējo lauku apkārtni. Mēs jājām ar zirgiem, peldējāmies, dziedājām vai vienkārši pavadījām pēcpusdienu sarunās. Es apbēru viņu ar glaimiem, neko necerēdams, jo tikai muļķis varētu cerēt viņu sagūstīt.
Pēc tam atgriezos savās istabās un uzrakstīju vēstuli, kas dienas gaitā bija tapusi manās domās. Vai arī ļāvu plūst dziesmu straumei, ko veltīju viņai. Un šajā vēstulē vai dziesmā es pateicu Dennai visu, ko nebiju uzdrošinājies pateikt dienā. Jo zināju, ka tas viņu tikai aizbiedētu projām.
Pabeidzis vēstuli vai dziesmu, es to pārrakstīju vēlreiz. Vienkāršoju spilgtākās vietas, pieplacināju pa kādai atklātības izpausmei. Slīpēju un gludināju, līdz tā derēja Meluānai Laklesai kā smalkādas pirkstainis plaukstai.
H bija idille. Lejas Severenā man bija veiksmīgāk izdevies atrast Dennu nekā Imrē. Mēs pavadījām kopā vairākas stundas no vietas, dažreiz tikāmies pat biežāk nekā reizi dienā, dažreiz redzējāmies trīs vai četras dienas pēc kārtas.
Tomēr godīguma labad jāteic, ka viss nebija gluži tik lieliski. Kā savulaik mēdza sacīt mans tēvs, segā bija arī pa kādam dadzim.
Pirmais bija jauns džentlmenis, vārdā Gerreds, kurš pavadīja Dennu vienā no mūsu pirmajām tikšanās reizēm Lejas Severenā. Protams, šis kungs viņu pazina ne jau ar Dennas vārdu. Gerreds sauca viņu par Aloru, un tāpat visas mūsu tikšanās laikā darīju arī es.
Gerreda sejā bija tā pati bezcerīgā izteiksme, ko es biju paguvis labi iepazīt. Viņš bija pazinis Dennu pietiekami ilgi, lai zaudētu galvu, un tobrīd bija sācis saprast, ka viņa laiks tuvojas beigām.
Viņš pieļāva visas tās pašas kļūdas, kuras biju novērojis agrāk citu vīriešu rīcībā. Viņš centās īpašnieciski aplikt Dennai roku ap vidukli. Viņš uzdāvināja Dennai gredzenu. Kad gājām cauri pilsētai un Dennas acis kavējās pie kādas lietas ilgāk par trim sekundēm, viņš tūlīt piedāvājās to nopirkt. Viņš centās piesaistīt Dennu ar solījumu drīz atkal satikties. Varbūt deju vakarā pie DeFerras? Vakariņās “Zelta Plātnē”? Rīt grāfa Abelarda aktieri spēlēs “Desmit peniju karali”…?
Katra no šīm izpausmēm pati par sevi varēja būt patīkama. Varbūt pat pievilcīga. Taču visas kopā tās atklāja saspringtu, izmisīgu bezcerību. Viņš tvērās pie Dennas kā slīcējs pie peldoša koka gabala.
Kad Denna neskatījās uz mums, Gerreds raidīja man niknus acu zibeņus, un, kad viņa tovakar atvadījās no mums abiem, jaunā cilvēka seja izskatījās gurda un tik bāla, it kā viņš jau divas dienas būtu miris.
Otrais dadzis bija nepatīkamāks. Pēc tam kad es jau gandrīz divas dienkopas biju palīdzējis maeram aplidot savu iecerēto, Denna pazuda. Bez pēdām un bez iepriekšēja brīdinājuma. Bez atvadu zīmītes vai atvainošanās. Trīs stundas gaidīju pie staļļiem, kur bijām norunājuši satikties. Pēc tam aizgāju uz viņas viesnīcu un uzzināju, ka viņa iepriekšējā vakarā ir aizceļojusi ar visām mantām.
Es aizgāju uz parku, kur mēs iepriekšējā dienā bijām ieturējuši pusdienas, pēc tam apstaigāju duci citu vietu, kurās bijām kopā pavadījuši laiku. Kad pacēlājā devos atkakaļ uz Kraujas virsotni, bija gandrīz pusnakts. Pat tad kāda muļķīga iedoma manī vēl čukstēja, ka varbūt viņa sagaidīs mani augšā un ar neapvaldītu sajūsmu iekritīs manās rokās.
Taču viņas tur nebija. Tovakar es neuzrakstīju Meluānai nevienu vēstuli vai dziesmu.
Nākamajā dienā, noraizējies un sarūgtināts, es stundām ilgi klīdu pa Lejas Severenu. Vēlāk vakarā savās istabās svīdu, lādējos un saburzīju divdesmit papīra lapas, pirms uzrakstīju trīs puslīdz pieņemamas rindkopas, kuras pēc tam atdevu maeram, lai viņš ar tām rīkotos pēc sava prāta.
Trešajā dienā mana sirds gulēja krūtīs smaga kā akmens. Centos pabeigt dziesmu, ko biju iesācis rakstīt maeram, taču nekas vērā ņemams man nesanāca. Pirmās stundas gaitā visas spēlētās skaņas izklausījās smagas un nedzīvas. Otrās stundas laikā tās kļuva neharmoniskas un drebelīgas. Pūlējos turpināt, līdz ikviena lautas izdotā skaņa kļuva griezīga kā nazis pret bruģi.
Beidzot ļāvu savai nabaga nomocītajai lautai apklust, atcerēdamies vārdus, ko pirms daudziem gadiem bija teicis mans tēvs: “Dziesmas pašas izvēlas savu stundu un gadalaiku. Ja skaņa ir šķidra, tam ir savs iemesls. Skaņas tonis ir tava sirdsbalss, un no duļķainas akas nevar izsmelt dzidru ūdeni. Var vienīgi ļaut duļķēm nosēsties, citādi tava mūzika skanēs kā ieplaisājis zvans.”
Apjauzdams patiesību, es ieliku lautu futrālī. Jāpaiet vairākām dienām, līdz es atkal spēšu maera labā veiksmīgi censties pēc Meluānas sirds un rokas. Tas bija pārāk delikāts uzdevums, lai to sasteigtu vai darītu piespiedu kārtā.
Tomēr es sapratu, ka maers par kavēšanos nebūs priecīgs. Man vajadzēja pievērst viņa uzmanību kaut kam citam, un, tā kā maers bija gudrs un asredzīgs, iemeslam vajadzēja būt kaut vai daļēji pamatotam.
* * *
Dzirdēju zīmīgo gaisa švīkstoņu, kas liecināja par durvju atvēršanos starp maera slepeno gaiteni un manu ģērbistabu. Parūpējos, lai brīdī, kad viņš ienāks manā istabā, es satraukts staigātu turp un atpakaļ.
Pēdējo divu dienkopu laikā Alverons bija turpinājis pieņemties svarā, un viņa seja vairs nebija gurda un kalsna. Savā izsmalcinātajā apģērbā ziloņkaula krāsas kreklā un stingra auduma virsjakā sulīgā safīra tonī Alverons izskatījās visai iespaidīgs. Es saņēmu tavu ziņu, viņš strupi teica. Tātad tu esi pabeidzis savu dziesmu?
Es ieskatījos viņam sejā. Nē, jūsu gaišība. Manu uzmanību ir piesaistījis kaut kas svarīgāks par dziesmu.
- Ja runa ir par tevi, nekā svarīgāka par šo dziesmu tev nedrīkst būt! maers kategoriski noteica, saraustīdams krekla piedurkni, lai to iztaisnotu. No vairākiem cilvēkiem esmu dzirdējis, ka pirmās divas dziesmas Meluānai esot ļoti patikušas. Visi spēki tev jāsakopo tikai šim vienam mērķim.
- Jūsu gaišība, es labi saprotu, ka…
- īsāk! Alverons mani nepacietīgi pārtrauca un pameta skatienu uz lielo pulksteni istabas kaktā. Mani gaida svarīgas tikšanās.