- Kaudiks joprojām apdraud jūsu dzīvību.
Maeram par godu jāteic, ka viņš būtu varējis kļūt par lielisku aktieri. Vienīgā, tikko jaušamā plaisa viņa savaldības mūrī bija īsa pauze, kamēr viņš paraustīja un iztaisnoja otru piedurkni. Kā to saprast? viņš šķietami nevērīgi noprasīja.
- Viņš spēj jums kaitēt ne tikai ar indes palīdzību. Melnus darbus var veikt arī no attāluma.
- Tas ir, uzsūtīt burvestību, Alverons teica. Tātad viņš var kaut ko uzburt un uzsūtīt, lai tas mani apstrādā?
Žēlīgais Tehlu, uzburt un uzsūtīt! Viegli bija aizmirst, ka šis gudrais, attapīgais un skolotais cilvēks maģijas jautājumos nav daudz pārāks par bērnu. Droši vien viņš tic fejām un staigājošiem miroņiem. Nabaga nejēga!
Tomēr mēģinājumi viņu izglītot šajā jomā būtu nogurdinoši un neiedarbīgi. Tāda iespēja pastāv, jūsu gaišība. Tāpat kā citi, tiešāki draudi.
Alverons atmeta nevērīgo pozu un ieskatījās man acīs. Kas var būt vēl tiešāks par uzsūtītu burvestību?
Maers nebija cilvēks, ko var pārliecināt tikai ar vārdiem, tāpēc es paņēmu ābolu no augļu trauka, noberzēju to piedurknē un pasniedzu viņam. Vai paturēsiet bridi to rokā, jūsu gaišība?
Viņš to paņēma ar acīmredzamām aizdomām sejā. Ko tas nozīmē?
Es aizgāju līdz sienai, kur karājās mans vīna krāsas apmetnis, un vienā no daudzajām kabatām sameklēju adatu. Gribu jums parādīt, ko Kaudiks ir spējīgs izdarīt, jūsu gaišība. Pastiepu roku pēc ābola.
Viņš man to iedeva, un es to apskatīju. Turēdams ābolu noteiktā leņķi pret gaismu, uz spīdīgās augļa mizas es ieraudzīju to, ko biju cerējis. Nomurmināju sasaisti, nostiprināju domās Alaru un iedūru adatu izplūdušajā rādītājpirksta nospiedumā, ko viņš bija atstājis uz ābola mizas.
Alverons sarāvās, izdvesa klusu pārsteiguma saucienu un blenza uz savu roku, it kā būtu negaidot sajutis kniepadatas dūrienu.
Biju pa pusei gaidījis, ka viņš man pārmetis, taču tas nenotika. Viņa acis plati iepletās un seja nobālēja. Ar dompilnu sejas izteiksmi viņš noskatījās, kā uz pirksta parādās asins lāsīte.
Maers aplaizīja lūpas un lēni iebāza pirkstu mutē. Skaidrs, viņš klusi teica. Vai pret to iespējams aizsargāties? Tas neskanēja kā jautājums.
Es pamāju ar galvu, saglabādams drūmi nopietnu seju. Zināmā mērā jā, jūsu gaišība. Domāju, ka es spētu pagatavot… amuletu, kas jūs aizsargātu. Man žēl, ka neiedomājos par to agrāk, bet arvien bija kaut kas darāms…
- Jā, jā. Maers ar rokas mājienu mani apklusināja. Un kas tev vajadzīgs, lai pagatavotu tādu amuletu?
Tas bija divkāršs jautājums. Ārēji viņš it kā interesējās, kādi materiāli man būtu vajadzīgi. Bet maers bija praktisks cilvēks. Viņš gribēja zināt, kāda ir mana cena.
- Kaudika torņa darbnīcā droši vien ir vajadzīgie piederumi. Tos materiālus, kas nebūs uz vietas, es ar laiku atradīšu Lejas Severenā.
Brīdi klusēju, pārdomādams maera jautājuma otro daļu un apcerēdams daudzās veltes, ko viņš man varētu piešķirt: veselu milzumu naudas, jaunu lautu, kādu var atļauties tikai karaļi. Šī doma mani satricināja. Antresora lautu. Nekad nebiju tādu pat redzējis, bet to bija redzējis mans tēvs. Reiz Anilinā viņam bija radusies izdevība to spēlēt, un dažreiz pēc izdzerta vīna kausa viņš par to stāstīja, ar rokām zīmēdams gaisā līganus apveidus.
Maers to varētu nokārtot ātri un vienkārši.
Viņš varētu gan to, gan daudz ko citu. Alverons varētu sagādāt man pieeju daudzām privātām bibliotēkām. Arī oficiāla aizbildnība būtu liels ieguvums, ja patrons būtu tāds cilvēks kā viņš. Maera vārds atvērtu visas durvis tāpat kā karaļa vārds.
- Ir daži jautājumi, es lēni sacīju, kurus es cerēju pārrunāt ar jūsu gaišību. Man ir kāda iecere, kurai vajadzīgs atbalsts. Un man ir kāda paziņa, apdāvināta mūziķe, kurai būtu vajadzīgs patrons ar labu stāvokli… Es zīmīgi apklusu.
Alverons pamāja ar galvu, un pelēkās acis liecināja, ka viņš mani ir sapratis. Maers nebija muļķis. Viņš zināja maizes klaipa cenu. Es pateikšu, lai Steipss tev iedod Kaudika torņa atslēgas, viņš teica. Cik laika tev vajadzēs, lai tu pagatavotu tādu amuletu?
Es izlikos bridi domājam. Vismaz četras dienas, jūsu gaišība. Tikmēr duļķainajiem ūdeņiem manā radošajā akā vajadzētu noskaidroties. Un varbūt tikmēr Denna atgrieztos no mīklainajiem pienākumiem, kas pēkšņi bija aizrāvuši viņu projām. Ja es skaidri zinātu, kādas iekārtas ir viņa torni, tas varbūt izdotos ātrāk, tomēr man jārīkojas uzmanīgi. Es nezinu, kādas nelietības Kaudiks, iespējams, ir izdarījis tornī pirms savas bēgšanas.
Alverons sarauca pieri. Vai tu vienlaikus varēsi veikt arī savus pašreizējos pienākumus?
- Nē, jūsu gaišība. Darāmais būs diezgan nogurdinošs un prasīs daudz laika. Jo vairāk tāpēc, ka jūs droši vien gribēsiet, lai esmu piesardzīgs, meklējot Lejas Severenā vajadzīgos materiālus.
- Jā, protams. Viņš skaļi caur degunu izpūta elpu. Sasodīts, viss gāja tik labi! Kam lai es uzdodu rakstīt vēstules, kamēr tu būsi projām? Pēdējais teikums izskanēja domīgi, it kā viņš runātu pats ar sevi.
Tādu domu man vajadzēja iznīcināt jau saknē. Nopelnus Meluānas aplidošanā es nevēlējos dalīt ne ar vienu citu. Nedomāju, ka tas būs vajadzīgs, jūsu gaišība. Pirms septiņām vai astoņām dienām tas būtu bijis svarīgi. Bet tagad, kā jūs jau teicāt, mēs esam piesaistījuši viņas interesi. Viņa jūtas pacilāta un gaida nākamo soli. Ja dažas dienas nekas nenotiks, viņa būs vīlusies. Taču svarīgāk ir tas, ka viņa dedzīgi vēlēsies atgūt jūsu uzmanību.
Maers ar plaukstu noglauda bārdu, un viņa sejā kavējās domīga izteiksme. Es bridi prātoju, vai pieminēt salīdzinājumu ar zivi uz makšķeres āķa, tomēr šaubījos, vai maers jebkad ir pazinis tik lauciniecisku nodarbošanos kā makšķerēšana. Negribu kļūt uzbāzīgs, jūsu gaišība. Bet vai jūs kādreiz jaunākos gados mēģinājāt iekarot jaunas dāmas uzmanību?
Alverons pasmīnēja par manu uzmanīgo vārdu izvēli. Tā varētu teikt.
- Kuras sievietes jums šķita interesantākas? Tās, kuras tūlīt krita rokās, vai tās, kuras bija grūtāk iekarojamas un izturējās atturīgi vai pat vienaldzīgi pret jūsu uzmanības apliecinājumiem? Maera skatiens kavējās tālu pagātnē. Tas pats attiecas uz sievietēm. Dažas necieš, ja vīrietis ir pārāk uzstājīgs. Un visām gribas saglabāt zināmu attālumu, lai pašas varētu izdarīt izvēli. Grūti ir ilgoties pēc tā, kas vienmēr pieejams.
Alverons piekrītoši pamāja. Tur ir sava taisnība. Attālums veicina pieķeršanos. Otrs galvas mājiens bija vēl enerģiskāks. Lai tā būtu! Trīs dienas. Viņš vēlreiz pameta skatienu uz pulksteni. Un tagad man jābūt…
- Vēl tikai pāris vārdu, jūsu gaišība, es ātri teicu. Amuletam, ko es gatavošu, jābūt īpaši pielāgotam jums. Tāpēc mums būs vajadzīga zināma sadarbība. Es nokremšļojos. Precīzāk izsakoties, kaut ko no jūsu… noklepojos vēlreiz, …no jums paša.
- Izsakies skaidri!
- Mazliet asiņu, siekalu, ādas, matu un urīna. Es iekšēji nopūtos, zinādams, ka vintasieša māņticīgajam prātam tas izklausīsies gluži kā recepte burvestības uzsūtīšanai vai līdzīgām smieklīgām izdarībām.
Kā jau biju gaidījis, maera acis savilkās šaurākas. Kaut gan es neesmu speciālists šajā jautājumā, viņš lēni teica, manuprāt, tieši tādas lietas nav ieteicams kādam dot. Kā lai es tev uzticos?
Es būtu varējis zvērēt uzticību, uzsvērt savus nesenos pakalpojumus vai atgādināt, ka reiz jau esmu izglābis viņa dzīvību. Taču pēdējā mēneša laikā biju aptvēris, kā darbojas maera prāts.