Turpretī Denna to visu nebija mācījusies. Viņa neko nezināja par īsākajiem ceļiem. Jūs varētu domāt, ka viņa būtu spiesta klīst pa pilsētu, bezpalīdzīga un pazudusi līčloču labirinta akmeņu un ķieģeļu gūstā.
Taču viņa gluži vienkārši gāja cauri sienām. Neko labāku viņa nezināja. Neviens viņai nebija teicis, ka tas nav iespējams. Tāpēc viņa pārvietojās pa pilsētu kā fejai līdzīga būtne. Viņa gāja pa ceļiem, kurus citi nespēja ieraudzīt, un tas darīja viņas mūziku neapvaldītu, savādu un brīvu.
* * *
Beigu beigās mans veikums bija divdesmit trīs vēstules, sešas dziesmas un kauns atzīties viens dzejolis.
Tas, protams, nebija gluži viss. Ar vēstulēm vien nevar iekarot sievietes sirdi. Ari Alverons no savas puses darīja, ko spēja, lai apliecinātu savu uzmanību. Un atklāsme, ka viņš ir bijis Meluānas anonīmais pielūdzējs, panāca galveno: maers ar maigu bijību pamazām piesaistīja sev iemīļoto sievieti.
Taču vispirms Meluānas interesi bija iemantojušas manas vēstules. Manas dziesmas tuvināja viņu Alveronam un deva viņam iespēju atklāt Meluānai savu rāmo, valodīgo šarmu.
Un tomēr manās vēstulēs un dziesmās bija tikai niecīga daļiņa manis paša nopelnu. Un, ja runājam par dzejoli, pasaulē ir tikai viens spēks, kas spēja iedvesmot mani uz tik neprātīgu soli.
SEPTIŅDESMITĀ NODAĻA . ciešā tvērienā
liS SATIKOS ar Dennu Krīta ielā pie viņas viesnīcas, nelielas naktsmītnes .11 nosaukumu “Četras Sveces”. Kad nogriezos ap stūri un ieraudzīju viņu stāvam laternas gaismā, kas spīdēja virs parādes durvīm, izjutu spēju līksmes vilni par vienkāršo, iepriecinošo faktu, ka esmu viņu ne vien meklējis, bet arī atradis.
- Es saņēmu tavu zīmīti, sacīju Dennai. Iedomājies manu sajūsmu!
Denna pasmaidīja un pakniksēja, ar vienu roku saņemdama svārkus. Tie bija vienkārša auduma svārki, nevis izsmalcināta kleita, kas piederētos dižciltīgai sievietei, necils ietērps, kādā varētu vākt sienu vai pavadīt deju vakaru šķūnī. Nebiju pārliecināta, vai tu varēsi tikt šurp, viņa teica. Šajā stundā lielākā daļa kārtīgo cilvēku ir jau devusies pie miera.
- Atzīšos, ka biju pārsteigts, es sacīju. Ja man būtu ziņkārīga daba, es mēģinātu izdibināt, ar ko tu biji tik aizņemta līdz pat šai nepiedienīgajai stundai.
- Darīšanas! Denna ar dramatisku nopūtu atbildēja. Vajadzēja tikties ar savu patronu.
- Vai viņš atkal ir pilsētā?
Denna pamāja ar galvu.
- Un viņš gribēja tikties ar tevi nakts vidū? es jautāju. Tas ir… dīvaini.
Denna panācās uz priekšu, pagriezdama muguru viesnīcas izkārtnei, un mēs kopā devāmies projām pa ielu. Kas maksā, tas diktē! viņa teica un bezpalīdzīgi paraustīja plecus. Oša kungs vienmēr izvēlas dīvainus laikus un neērtas vietas. Reizēm man šķiet, ka viņš ir vienkārši vientuļš aristokrāts, kam apnikusi parasta aizbildniecība. Varbūt izlikšanās, ka viņš ir iesaistīts tumšās intrigās, sagādā viņam asākas izjūtas nekā ikdienišķi dziesmu pasūtījumi.
- Un ko tu esi iecerējusi šai vēlajai stundai? es jautāju.
- Tikai pavadīt laiku tavā jaukajā sabiedrībā, Denna atbildēja un ieslidināja roku man elkonī.
- Tādā gadījumā es gribu tev kaut ko parādīt, es teicu. Tas būs pārsteigums. Tev vajadzēs man uzticēties.
- Tādus teikumus es esmu dzirdējusi desmitiem reižu. Dennas tumšās acis šķelmīgi iezibējās. Bet visus reizē nekad un no tevis nepavisam ne! Viņa pasmaidīja. Uzdrīkstēšos tev ticēt un pietaupīšu savas pagurušās zobgalības vēlākam laikam. Ved mani, kurp vēlies!
Tā nu mēs uzbraucām Augšas Severenā, izmantodami zirgu pacēlāju, un, kā pienākas zemas kārtas nejēgām, ilgi blenzām uz naksnīgi izgaismoto pilsētu lejā. Pēc tam aizvedu viņu garā pastaigā pa bruģētajām ielām, garām veikaliem un nelieliem dārziem. Tad atstājām ēkas aiz muguras, pārkāpām pāri zemam koka žogam un tuvojāmies tukšam šķūnim, kas melnēja tumsā.
Ilgāk Denna vairs nespēja ciest klusu. Labi, tev tas izdevās! viņa teica. Tu man sagādāji pārsteigumu.
Es pasmaidīju un vedu viņu dziļāk šķūņa tumsā. Gaiss smaržoja pēc siena un promesošiem dzīvniekiem. Aizvedu viņu līdz spraišļu kāpnēm, kuru augšgals pazuda tumsā mums virs galvas.
- Uz sienaugšu? Denna neticīgā balsī noprasīja. Viņa apstājās un uzmeta man savādu, ziņkāru skatienu. Šķiet, tu esi sajaucis mani ar kādu četrpadsmitgadīgu zemnieku meiteni, kuru sauc… brīdi viņas lūpas kustējās bez skaņas, …kaut kādā laucinieciskā vārdā.
- Par Grētu, es ierosināju.
-Jā, viņa piekrita. Tu acīmredzot esi noturējis mani par zemnieku meiteni Grētu ar dziļu ņiebura izgriezumu.
- Esi mierīga! es teicu. Ja būtu nolēmis tevi pavest, es atrastu citādu paņēmienu.
- Patiešām? viņa atjautāja un izlaida plaukstu caur matiem. Viņas pirksti sāka izklaidīgi pīt tos bizē, bet tad viņa to pārtrauca un izjauca pinumu. Ko mēs šeit tādā gadījumā darām?
- Tu teici, ka tev ļoti patīkot dārzi, es sacīju. Un Alverona dārzi ir sevišķi skaisti. Man likās, ka tev varētu patikt neliela pastaiga tajos.
- Nakts vidū, Denna piebilda.
- Apburošā mēnesnīcā, es izlaboju.
- Šonakt nav mēness, Denna atgādināja. Un, ja ir, tad tikai tieva svītriņa.
- Kaut ari tā! es neļāvu sevi atturēt. Vai tad vajadzīga spoža mēness gaisma, lai baudītu burvīgu jasmīnu smaržu?
- Sienaugšā? Denna jautāja, un viņas balsī skanēja liela neticība.
- Pa sienaugšu visvieglāk var uzkāpt uz jumta, es paskaidroju, un no turienes nokļūt maera īpašumos. Un pēc tam dārzos.
- Ja tu esi maera dienestā, Denna teica, kāpēc nevari vienkārši palūgt viņam atļauju tajos ieiet?
Ā! es izteiksmīgi sacīju, paceldams pirkstu. Tur ir visa piedzlvit|uma būtība! Atradīsies simtiem vīriešu, kuri būtu gatavi aizvest tevi pastaigā pa maera dārziem. Bet tikai viens spēj ar tevi tur ielavīties slepus. Es uzsmaidīju viņai. Denna, es tev piedāvāju nepārspējamu I /.devību!
Viņa pasmīnēja. Cik labi tu pazīsti manas sirds slepenās vēlmes!
Es pasniedzu roku, kā grasīdamies palīdzēt viņai iekāpt karietē.
Lūdzu, milēdij!
Denna satvēra manu plaukstu, tad uzlika kāju uz pirmā pakāpiena un apstājās. Liecies mierā, tas nav pieklājīgi! Tu gribi skatīties man zem kleitas.
Uzklāju sejai pēc iespējas aizvainotu izteiksmi un piespiedu roku pie krūtīm. Cienītā jaunkundz, kā džentlmenis es varu galvot…
Denna man viegli iesita. Tu man jau esi teicis, ka neesi džentlmenis! viņa teica. Tu esi zaglis un gribi zagt skatienus. Atkāpusies soli atpakaļ, viņa izsmējīgi atdarināja manu galanto žestu. Lūdzu, milord!
Mēs uzkāpām sienaugšā, no turienes izkļuvām uz jumta un, nokāpuši lejā, iegājām maera dārzos. Asi iezīmētais mēness sirpis bija plāns kā čuksts un tik bāls, ka nespēja aizēnot zvaigžņu gaismu.
Kaut gan nakts bija silta un patīkama, dārzi šķita apbrīnojami klusi. Parasti pat tik vēlā stundā varēja sastapt pārus, kas pastaigājās pa takām vai dudināja, sēdēdami uz lapeņu soliņiem. Nodomāju pie sevis, ka viņus varbūt aizvilinājusi kāda galma balle vai cits izsmalcināts pasākums.
Maera dārzi bija plaši, ar līkumotām takām un atjautīgi veidotiem dzīvžogiem, kas vēl vairāk pastiprināja plašuma iespaidu. Mēs ar Dennu gājām blakus, klausīdamies, kā lapotnēs šalko vējš, un juzdamies tā, it kā mēs būtu vienīgie cilvēki pasaulē.