- Nezinu, vai tu to atceries, es klusi sacīju, negribēdams traucēt klusuma burvību. Mums pirms ilgāka laika bija kāda saruna. Par puķēm.
- Atceros, viņa tikpat klusi atbildēja.
- Toreiz tu teici, ka visi vīrieši mācoties romantiku no vienas un tās pašas apbružātās grāmatas.
Denna klusi iesmējās; drīzāk tā bija kustība, nevis smiekli. Viņa piespieda plaukstu pie lūpām. A, to es biju aizmirsusi! Vai es tiešām tā teicu?
Es pamāju ar galvu. Tu teici, ka viņi visi dāvinot rozes.
- To viņi dara joprojām, Denna sacīja. Kaut viņi atrastu jaunu grāmatu!
- Tu liki man atrast puķi, kura tev vislabāk piestāvētu, es teicu.
Viņa bikli pasmaidīja. Atceros. Es tevi pārbaudīju. Tad viņa sarauca pieri. Bet tu mani pārtrumpoji: izvēlējies puķi, ko es nekad nebiju ne dzirdējusi, ne redzējusi.
Mēs nogriezāmies ap stūri, un taka ieveda mūs tumši zaļā tuneli, kas lokveidā sakļāvās virs galvas. Nezinu, vai tu vēlāk esi tās redzējusi, es teicu, bet šeit ir tavas mēnesspuķes!
Mūsu ceļu apgaismoja vienīgi zvaigznes. Mēness svītra bija tik tieva, ka to pat nevarēja saukt par mēnesi. Tunelis bija tumšs kā Dennas mati.
Plati ieplestām acīm mēs raudzījāmies tumsā un vietās, kur caur lapām iespīdēja zvaigžņu gaisma, redzējām neskaitāmus atvērušos mēnesspuķu ziedus. Denna izstiepa rokas uz abām pusēm. Cik tās ir maigas!
Mēs klusēdami gājām tālāk. Visapkārt cauri režģim vijās mēnesspuķu vltenāji, ciešā tvērienā piekļāvušies kokam un stieplēm, slēpdami ziedu sejas no naksnīgajām debesim. Kad beidzot iznācām no tuneļa, apkārtne šķita gandrīz tik gaiša kā dienā.
Klusums ieilga, līdz es sāku justies neveikli. Tātad tagad tu pazīsti savu puķi! es teicu. Nedrīkstēju taču pieļaut, ka tu to neesi redzējusi. Cik esmu dzirdējis, tās ir diezgan grūti ieaudzēt dārzā.
- Tad varbūt tiešām man tās piestāv, Denna sacīja, pievērsusi skatienu zemei. Es nespēju viegli iesakņoties.
Gājām tālāk, līdz taka meta līkumu un zaļais tunelis vairs nebija saredzams.
- Tu izturies pret mani labāk, nekā es esmu pelnījusi, Denna beidzot teica.
Tāda doma man šķita tik absurda, ka es iesmējos. Tikai bijība pret dārza klusumu man neļāva smieties skaļi un pamatīgi. Cik spēdams, apslāpēju uzjautrinājumu, bet tas prasīja tādu piepūli, ka es salīgojos un paklupu.
Denna vēroja mani, apstājusies soli tālāk, un viņas sejā rotājās gaišs smaids.
Drīz es atguvos. Tu dziedāji kopā ar mani tovakar, kad es izcīnīju sudraba stabulītes. Tu man sagādāji visskaistāko dāvanu, kādu es mūžā esmu saņēmis. Tad es kaut ko atcerējos. Vai tu zini, ka tavs lautas futrālis izglāba man dzīvību? es jautāju.
Smaids kļuva vēl platāks un gaišāks kā atvēries zieds. Patiešām?
- Jā, es teicu. Man nav nekādu cerību izturēties pret tevi labāk, nekā tu būtu pelnījusi. Pret to, ko esmu tev parādā, šī ir tikai niecīga atmaksas daļa.
- Nu, bet sākums ir labs. Denna palūkojās debesīs un ievilka dziļu, ilgu elpu. Man vienmēr vislabāk ir patikušas naktis bez mēness. Tumsā ir vieglāk daudz ko pateikt. Vieglāk būt tiem, kas esam.
Viņa atsāka iet tālāk, un es pieliku soli, lai būtu viņai blakus. Mēs pagā|.im garām strūklakai, baseinam, bālganu jasmīnu sienai, kas raudzījās naktī. Pārgājuši mazam akmens tiltiņam, atkal nonācām dzīvžogu paēnā.
- Zini, tu varētu aplikt man roku, Denna lietišķi teica. Mēs divi vien staigājam pa dārziem. Mēnesnīcā, ja to par tādu var saukt. Viņa pameta iesāņus skatienu uz mani, un viņas lūpu kaktiņi savilkās augšup.
Tu taču zini, ka tas ir gluži pieļaujami!
Dennas piepešā izturēšanās pārmaiņa pārsteidza mani gluži negaidot. Kopš bijām sākuši satikties Severenā, es biju tēlojis neapvaldītu, bezcerīgu uzmanību, un viņa uz to bija nekļūdīgi atbildējusi tikpat prasmīgā stilā. Ikvienu glaimu, ikvienu asprātību, ikvienu rotaļīgu zobgalību viņa bija raidījusi atpakaļ nevis kā atbalsi, bet kā daļu no vienotas spēles. Mūsu vārdu pārmaiņa bija nevainojams duets.
Taču šoreiz kaut kas bija citādi. Viņas balss tonis bija vienkāršāks un vairs neskanēja tik rotaļīgi. Pārmaiņa bija tik negaidīta, ka es neattapos, ko sacīt.
- Pirms četrām dienām es sašķiebu pēdu uz vaļīga bruģakmens, Denna klusi teica. Atceries? Mēs staigājām pa Malēju ielu. Es paslīdēju, un tu mani satvēri, pirms es biju pat attapusies, ka esmu paklupusi. Un tad es sev jautāju, cik cieši tu mani vēro, ja jau varēji kaut ko tādu pamanīt.
Mēs nogriezāmies ap stūri, kur taka meta līkumu, un Denna turpināja runāt, neskatīdamās uz mani. Viņas balss bija klusa un domīga, un gandrīz vai šķita, ka viņa runā pati ar sevi. Tu mani satvēri, es jutu tavas drošās, stingrās rokas, un tu palīdzēji man atgūt līdzsvaru. T\i gandrīz jau biji mani apskāvis. Tajā brīdī tu to viegli varēji izdarīt. Trūka pāris nieka collu. Bet, līdzko es atguvu zem kājām pamatu, tu atvilki rokas nost. Bez vilcināšanās. Bez kavēšanās. Bez jebkā tāda, ko es varētu ņemt ļaunā.
Viņa itin kā grasījās pagriezt seju pret mani, tomēr novērsās un atkal paskatījās zemē. Tas ir neparasti, viņa teica. Ap mani grozās daudz vīriešu, un visi tie nemitīgi cenšas nogāzt mani no kājām. Turpretī tu centies tieši pēc pretējā. Tu gādā, lai es stingri stāvētu uz kājām un nenokristu.
Gandrīz bikli viņa pastiepa roku. Kad es sniedzos pēc tava elkoņa, tu man to labprāt piedāvā. Tu pat uzliec savu plaukstu uz manējās, it kā gribētu to noturēt savā elkonī. Viņa aprakstīja manu kustību tieši tajā brīdī, kad es to izdarīju, un man bija jāsaņemas, lai ierastais žests nekļūtu neveikls. Bet tas ir viss. Tu nekad neuztver to kā iedrošinājumu. Tu nekad nekļūsti uzstājīgs. Vai tu zini, cik man tas ir neparasti?
īsu bridi mēs lūkojāmies viens otrā, stāvēdami klusajā mēness apspīdētajā dārzā. Es jutu siltumu, kas strāvoja no viņas, jutu plaukstu, kas ciešā tvērienā turēja manu elkoni.
Lai cik nepieredzējis biju, pat es sapratu, kas slēpjas aiz šiem vārdiem. Centos izdomāt atbildi, taču spēju tikai apbrīnot viņas lūpas. Kā tās varēja būt tik sarkanas? Pat mēnesspuķes bālajā mēnesgaismā izskatījās tumšas. Kāpēc viņas lūpas bija tik sarkanas?
Tad Denna itin kā sasala. Mēs gandrīz nesakustējāmies, bet viņa vienā acumirklī sastinga, piešķiebusi galvu uz sāniem kā stirna, kas cenšas saklausīt tikko jaušamu skaņu. Tur kāds nāk! viņa teica. Ejam! Cieši satvērusi manu elkoni, Denna aizvilka mani projām no takas, garām akmens solam un cauri šaurai dzīvžoga ejai.
Beidzot mēs apstājāmies atvilkt elpu bieza krūmāja vidū. Tur bija ērta, tukša iedobe, kurā mēs abi varējām saspiedušies pietupties. Dārznieki bija strādājuši rūpīgi, un uz zemes nebija nekādu sīku krūmiņu, sausu lapu vai zaru, kas varētu čaukstēt vai krakstēt zem mūsu plaukstām un ceļgaliem. Zāle šajā patvērumā bija bieza un mīksta kā mauriņš.
- Ir tūkstošiem meiteņu, kas varētu pastaigāties ar tevi pa mēness apspīdētu dārza taku, Denna aizelsusies teica. Bet ir tikai viena, kas kopā ar tevi varētu slēpties krūmos. Viņa šķelmīgi pasmaidīja, un viņas balsī dzirkstīja jautrība.
Denna uzmanīgi paskatījās pa dzīvžoga spraugu uz takas pusi. Viņas mati kā aizkars krita lejup vienā galvas pusē, un tiem cauri rēgojās auss galiņš. Tobrīd man šķita, ka neko skaistāku es mūžā neesmu redzējis.