Tad es izdzirdēju uz takas klusu soļu čirkstoņu. Cauri dzīvžogam līdz mums atplūda apslāpētas balsis: nācēji bija vīrietis un sieviete. Pēc brīža viņi parādījās līkumā, sadevušies rokās. Es viņus tūlīt pazinu.
Pagriezos un pieliecos tuvu Dennai pie auss. Tas ir maers! es klusā čukstā teicu. Un viņa iecerētā.
Denna nodrebēja, un es nokratīju savu vīna krāsas apmetni, lai apsegtu viņas plecus.
Uzmanīgi paskatījos vēlreiz uz viņiem. Maers kaut ko sacīja, Meluāna iesmējās un uzlika plaukstu uz viņa plaukstas, kas turēja viņas roku. Spriedu, ka diez vai Alveronam vairs būs vajadzīga mana palīdzība, ja jau abi ir kļuvuši tik tuvi draugi.
- Tās nav tev, mana mīļā! es skaidri dzirdēju maera balsi, kad viņi gāja mums garām. Tev būs vienīgi rozes!
Denna pagriezās un platām acīm paskatījās uz mani. Ar abām rokām aizspiedusi muti, viņa centās apslāpēt smieklus.
Pēc brīža viņi bija mums garām un soli solī lēnām gāja tālāk. Denna atvilka plaukstas no mutes un vairākas reizes noskurinādamās ievilka elpu. Ari viņam ir tā pati apbružātā grāmata! viņa teica, un tumšajās acīs dzirkstīja draiskas uguntiņas.
Es neslēpti pasmaidīju. Laikam gan.
- Tātad tas ir maers, Denna klusi teica, raudzīdamās cauri lapām.
Viņš ir augumā mazāks, nekā es biju iedomājusies.
- Vai tu gribētu tikties ar viņu? es jautāju. Varu jūs iepazīstināt.
- Ai, cik tas būtu jauki! Denna atsaucās ar tikko jaušamu zobgalību balsi. Viņa iesmējās, bet, kad es nepiebiedrojos smiekliem, paskatījās uz mani un apklusa. Vai tu runā nopietni? Viņa piešķieba galvu, un jautrības izteiksme viņas sejā mijās ar mulsumu.
- Droši vien mums nevajadzētu skriet tūlīt ārā no dzīvžoga un mesties viņam klāt, es pieļāvu. Bet mēs varētu iziet pa otru pusi un ar likumu paieties viņam pretī. Ar rokas mājienu attēloju mūsu iespējamo maršrutu. Es nesaku, ka viņš mūs ielūgs vakariņās vai tamlīdzīgi. Bet mēs varam pieklājīgi sasveicināties, satiekoties uz takas.
Denna joprojām skatījās uz mani, un viņas pierē ievilkās tikko manāmas rieviņas. Tu runā nopietni, viņa atkārtoja.
- Ko tu… Aprāvos, saprazdams, ko pauž viņas seja. Tu domāji, ka es meloju, stāstīdams, ka strādāju maeram? es sacīju. Tu domāji, ka es meloju, teikdams, ka varu tevi uzaicināt šurp?
- Vīrieši labprāt stāsta pasakas, Denna izvairīgi atbildēja. Viņiem patīk drusku padižoties. Es nesāku par tevi sliktāk domāt tāpēc, ka tu man pastāstīji skaistu pasaciņu.
- Tev es nemelotu, es teicu, bet tad izlaboju pats sevi. Nē, tā nav patiesība. Melotu gan. Tev ir vērts melot. Bet šoreiz es nemeloju. Tev ir vērts ari stāstīt patiesību.
Denna man sirsnīgi uzsmaidīja. Lai nu kā, tas ir grūtāk.
- Tātad saki, vai tu to gribētu? es jautāju. Tas ir, iepazīties ar viņu?
Denna paskatījās no dzīvžoga uz taku. Nē. Kad viņa papurināja
galvu, tumšie mati saviļņojās kā kustīgas ēnas. Es tev ticu. Nav nekādas vajadzības. Viņa palūkojās lejup. Turklāt man uz kleitas ir zāles traipi. Ko viņš domātu?
- Un man matos ir lapas, es secināju. Pilnīgi skaidrs, ko viņš domātu.
Mēs izgājām no dzīvžoga. Es izpurināju lapas no matiem, un Denna nogludināja svārkus, mazliet saviebdamās par zāles traipiem.
Izgājām atpakaļ uz takas un turpinājām pastaigu. Domāju, vai drīkstu aplikt viņai roku, tomēr to nedarīju. Neesmu nekāds zinātājs šajā jomā, tomēr man šķita, ka piemērotākais bridis ir pagājis.
Kad gājām garām statujai, kas atveidoja sievieti plūcam ziedu, Denna paskatījās uz mani un nopūtās. Kamēr nezināju, ka man ir atļauts šeit pastaigāties, pacilātība bija lielāka, viņa atzinās ar nelielu nožēlu balsī.
- Tā ir vienmēr, es piekritu.
SEPTIŅDESMIT PIRMĀ NODAĻA . starpspēle — Trīskārt aizslēgtā lāde
KVOUTS PACĒLA roku, dodams Hronistam zīmi, ka laiks pārtraukt stāstu. Pierakstltājs noslaucīja rakstāmspalvas uzgali audekla gabalā un stīvām kustībām izvingrināja plecus. Neteicis ne vārda, Kvouts izvilka apbružātu kāršu komplektu un sāka dalīt kārtis. Basts paņēma savējās un ziņkāri tās nopētīja.
Hronists sarauca pieri. Kas…?
Ārā uz lieveņa koka grīdas atskanēja soļi, “Ceļakmens” durvis atvērās, un pa tām ienāca plikgalvains, drukns vīrietis izšūtos svārkos.
- Mērs Lants! viesnīcnieks iesaucās un, nolicis kārtis, piecēlās kājās. Kā varu jums pakalpot? Vai vēlaties kaut ko iedzert? Varbūt kādu uzkodu?
- Es neatteiktos no glāzes vīna, mērs atbildēja, ienākdams dziļāk telpā. Vai jums te pašlaik ir sarkanais Gremsbijs?
Viesnīcnieks papurināja galvu. Diemžēl nē, viņš atbildēja. Jūs jau zināt, kādi ir ceļi. Grūti saglabāt pienācīgus krājumus.
Mērs piekrītoši pamāja ar galvu. Nu tad jebkādu sarkano! viņš teica. Bet liec vērā, ka vairāk par peniju es nemaksāšu!
- Protams, ne, ser! viesnīcnieks iztapīgi atbildēja, mazliet žņaudzīdams rokas. Vai kaut ko ēdīsiet?
- Nē, plikpauris atbildēja. Patiesībā esmu atnācis, lai izmantotu pierakstītāja pakalpojumus. Nolēmu pagaidīt, līdz satraukums drusku pierimstas un mēs varam atrast kaut cik netraucētu brīdi. Viņš pārlaida skatienu tukšajai zālei. Ceru, ka neiebildīsiet, ja es kādu pusstundu izmantošu jūsu telpas?
- Nepavisam ne! viesnīcnieks pakalpīgi pasmaidīja. Ar rokas mājienu viņš raidīja Bastu projām.
- Bet man ir ļoti labas kārtis! Basts protestēja, pavēcinādams plaukstu ar kārtīm.
Viesnīcnieks bargi paskatījās uz palīgu un devās uz virtuvi.
Mērs novilka svārkus un uzlika tos uz krēsla atzveltnes, bet Basts tikmēr kurnēdams savāca pārējās kārtis.
Viesnīcnieks atnesa no virtuves glāzi sarkanvīna un ar lielu misiņa atslēgu aizslēdza ārdurvis. Mēs ar puiku iesim augšā, viņš teica.
- Tad jūs varēsiet netraucēti darboties.
- Tas ir ārkārtīgi laipni, mērs sacīja, apsēzdamies pretī Hronistam.
Kad būšu beidzis, es pakliegšu.
Viesnīcnieks pamāja ar galvu un bīdīja Bastu no ēdamzāles augšā pa kāpnēm. Atvēris savas istabas durvis, viņš ar rokas mājienu aicināja Hastu iekšā.
- Interesanti, ko vecais Lants grib paturēt noslēpumā! Kvouts teica, līdzko durvis aiz viņiem bija aizvērtas. Ceru, ka tas neies pārāk ilgi.
- Viņam ir divi bērni no atraitnes Krīlas, Basts lietišķi atzīmēja.
Kouts izbrīnā savilka uzacis. Tiešām?
Basts paraustīja plecus. To zina visa pilsēta.
Kvouts nicīgi nosēcās un apsēdās lielā, polsterētā krēslā. Ko mēs šo pusstundu darīsim? viņš jautāja.
- Mums ļoti sen nav bijušas mācību stundas. Basts atvilka no mazā rakstāmgalda koka krēslu un apsēdās uz tā malas. Tu man varētu kaut ko pamācīt.
- Mācību stundas… Kvouts domīgi novilka. Tu varētu palasīt Celum Tinture.
- Reši! Basts lūdzoši iesaucās. Tā ir tik garlaicīga! Man nav iebildumu pret mācībām, bet vai jāmācās ir katrā ziņā no grāmatām?
Basta tonis izvilināja Kvoutam smaidu. Nu tad minēsim mīklas? Basta sejā parādījās apmierināts smīns. Labi, ļauj man drusku padomāt! Viņš piesita pirkstus pie lūpām un pārlaida skatienu istabai. Pēc brīža viņa acis apstājās pie gultas kājgaļa, kur gulēja tumšā lāde.
Viņš nevērīgi pameta ar roku. Kā tu atvērtu manu lādi, ja būtu sadomājis to darīt?