Basta sejā parādījās bažīga izteiksme. Tavu trīskārt aizslēgto lādi, Reši?
Kvouts paskatījās uz savu audzēkni un dzirkstoši iesmējās. Manu… kā tu teici? viņš neticīgi pārjautāja.
Basts pietvīka un nodūra skatienu. Tieši tā es to domās dēvēju, viņš nomurmināja.
- Runājot par vārdiem… Kvouts domīgi novilka, un viņa lūpās kavējās smaids. Tā taču ir pasaciņa, vai tev tā neliekas?
- Tu pats to pagatavoji, Reši, Basts drūmi teica. Trīs slēdzenes, izmeklēts koks un tā tālāk. Nav mana vaina, ja tas izklausās pēc pasaciņas.
Kvouts paliecās uz priekšu un samierinoši uzlika plaukstu Bastam uz ceļgala. Tas ir teicams apzīmējums, Bast. Tas vienkārši pārsteidza mani negaidot. Viņš atkal atspiedās pret krēsla atzveltni. Nu labi! Tātad kā tu mēģinātu izlaupīt Bezasiņu Kvouta trīskārt aizslēgto lādi?
Basts pasmaidīja. Kad tu tā runā, tu izklausies pēc pirāta, Reši. Viņš vērtējoši aplūkoja lādi no istabas otras malas. Cik saprotu, prasīt tev atslēgas nav nopietni? pēc brīža viņš jautāja.
- Pilnīgi pareizi, Kvouts atbildēja. Mūsu uzdevuma labad pieņemsim, ka esmu atslēgas pazaudējis. Vai vēl labāk pieņemsim, ka esmu miris un tu drīksti brīvi pārmeklēt visas manas slepenās lietas.
- Tas skan drusciņ drūmi, Reši, Basts sacīja ar saudzīgu pārmetumu balsī.
- Dzīve ir drusciņ drūma, Bast, Kvouts atbildēja, un šoreiz viņa tonī nebija nekādas jautrības. Labāk būs, ja tu sāksi pie tā pierast. Viņš ar roku pamāja uz lādi. Sāc gudrot, man gribas redzēt, kā tu pārkodīsi šo nelielo riekstu!
Basts neizteiksmīgi paskatījās uz viņu. Tavi tēlainie teicieni ir vēl trakāki par grāmatu mācībām, viņš teica un piecēlies aizgāja pie lādes. Dīki paspārdījis to ar kāju, viņš noliecās un apskatīja divas atsevišķās slēdzeņu pamatnes. Viena bija gatavota no tumšas dzelzs, otra no spoža vara. Basts ar pirkstu pabakstīja noapaļoto vāku un sarauca degunu.
- Nevaru teikt, ka man ļoti patiktu šis koks, Reši. Un dzelzs slēdzene nenoliedzami ir visīstākā nekrietnība.
- Redzi nu, cik noderīgu mācību tu jau uzreiz esi guvis, Kvouts sausi noteica. Tu esi atklājis visaptverošu patiesību: pasaulē neizbēgami ir jāsastopas ar nekrietnību.
- Un šeit nav nevienas eņģes! Basts iesaucās, pētīdams lādes aizmuguri. Kā vispār iespējams vāks bez eņģēm?
- Man pagāja diezgan daudz laika, lai to dabūtu gatavu, Kvouts sacīja ar nepārprotamu lepnuma pieskaņu balsī.
Basts nometās četrrāpus un ieskatījās vara atslēgcaurumā. Viņš pacēla vienu plaukstu un cieši piespieda to pie vara slēdzenes pamatnes. Pēc tam viņš aizvēra acis un kādu laiku kluss un sastindzis gaidīja, itin kā cenzdamies ieklausīties.
Vēl pēc brīža viņš saliecās uz priekšu un uzpūta slēdzenei elpu. Kad nekas nenotika, viņa lūpas sakustējās. Kaut gan izrunātie vārdi bija tik klusi, ka tos nebija iespējams sadzirdēt, to intonācijā skanēja nepārprotams lūgums.
Pēc krietna laika Basts izslējās taisni un sarauca pieri. Tad viņš šķelmīgi pasmīnēja, izstiepa roku un pieklaudzināja pa kastes vāku. Tas notika gandrīz bez jebkāda trokšņa, it kā viņš klaudzinātu pa akmeni.
- Tīrās ziņkārības labad es gribu jautāt, Kvouts teica, ko tu darītu, ja kāds pieklauvētu pretī?
Basts piecēlās kājās, izgāja no istabas un pēc brīža atgriezās ar vairākiem instrumentiem rokās. Nometies uz viena ceļgala, viņš ar saliektu stiepli vairākas ilgas minūtes darbojās ap vara slēdzeni. Pēc kāda laika viņš sāka paklusi lamāties. Mainot stāvokli, lai atrastu citādu leņķi, viņa plauksta pieskārās nespodrajai dzelzs slēdzenes pamatnei, un viņš šņākdams un spļaudīdamies atrāvās atpakaļ.
Atkal piecēlies kājās, Basts nosvieda stiepli un izvilka garu spoža metāla lauzni. Viņš mēģināja pabāzt tā tievo galu zem vāka, taču ciešajā •..ilaiduma vietā neatrada nevienu atbalsta punktu. Pēc neilga laika viņš .itmeta arī to.
Tad Basts mēģināja pašķiebt lādi uz sāniem, lai apskatītu tās dibenu, taču pat ar vislielākajiem pūliņiem spēja tikai paslidināt to apmēram i ollu pa grīdu. Cik tā sver, Reši? Basts izmisis iesaucās. Ap trīssimt mārciņu?
- Vairāk nekā četrsimt, ja tā ir tukša, Kvouts atbildēja. Vai atceries, kāda klapata bija to uznest pa kāpnēm?
Basts nopūtās un ar saniknotu sejas izteiksmi ilgi pētīja lādi vēlreiz. Tad viņš no savas darbarīku kaudzes izvilka mazu cirvīti. Tas nebija rupl<iis ķīļveida cirvis, ar kuru viņi pagalmā aiz viesnīcas plēsa skalus. Tas bija slaids draudīga izskata rīks, darināts no vienlaidu metāla gabala. Tā asmeņa apveidi mazliet atgādināja koka lapu.
Viņš viegli pamētāja cirvīti plaukstā, it kā pārbaudīdams tā svaru.
Tas ir nākamais, ko es darītu, Reši. Ja es patiešām un katrā ziņā vēlētos tikt iekšpusē. Viņš uzmeta skolotājam savādu skatienu. Bet ja tu to nevēlies…
Kvouts bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Neskaties uz mani, Bast. Es esmu miris. Dari, kā vēlies!
Basts pasmīnēja un ļāva cirvītim nokrist uz lādes noapaļotā vāka. Atskanēja savāda, klusa džinkstoņa, it kā attālā istabā apslāpēti ieskanētos zvans.
Brīdi nogaidījis, uzklupa lādei un sāka to neganti dauzīt. Vispirms viņš sita ar vienu roku, pēc tam ar abām, cilādams tās sparīgos vēzienos, it kā skaldītu malku.
Spožais, lapai līdzīgais asmenis atteicās ieurbties kokā, un katrs vēziens aizslīdēja sāņus, it kā Basts mēģinātu saskaldīt lielu vienlaidu akmens bluķi.
Beidzot Basts mitējās un, smagi elpodams, noliecās apskatīt lādes vāku. Viņš pārlaida plaukstu tā virsmai, pēc tam pievērsa uzmanību cirvīša asmenim un nopūtās. Tu proti labi padarīt darbu, Reši.
Kvouts pasmaidīja un viegli piesita pirkstus iedomātas platmales malai.
Basts ilgi raudzījās uz lādi. Es mēģinātu to aizdedzināt, bet zinu, ka roahs nedeg. Drīzāk varētu to sakarsēt tiktāl, lai vara slēdzene izkustu. Bet tas būtu iespējams tikai tad, ja viss šis darinājums gulētu ēzes uguni ar vāku uz leju. Viņš paskatījās uz lādi, kas bija tik liela kā augstmaņa ceļojumu čemodāns. Un ugunij vajadzētu būt pamatīgākai nekā tā, kas atrodama šis pilsētiņas smēdē. Turklāt es pat nezinu, cik karstam jābūt varam, lai tas izkustu.
- Tāda informācija noteikti būtu atrodama mācību grāmatās, Kvouts teica.
- Un tu, visticamāk, pret to esi nodrošinājies.
- Esmu gan, Kvouts atzinās. Bet ideja bija laba. Tā liecināja par daudzpusīgu domāšanu.
- Un skābe? Basts jautāja. Es zinu, ka mums lejā ir daži spēcīgi līdzekļi…
- Skudrskābe pret roahu ir bezspēcīga, Kvouts teica. Sālsskābe tāpat. Kaut kas tev varētu izdoties ar karaļūdeni. Bet koks ir diezgan biezs, un mums tās mantas nav daudz.
- Es nedomāju par koku, Reši. Es atkal domāju par slēdzenēm. Ja skābes būtu pietiekami daudz, es varētu izēsties tām cauri.
- Tu iedomājies, ka tās viscaur ir no vara un dzelzs, Kvouts teica.
- Pat tad, ja tā būtu, vajadzētu ļoti daudz skābes un tev būtu jāraizējas, ka skābe var iepilēt lādē un sabojāt visu, kas tur atrodas. Protams, tas pats sakāms par uguni.
Basts vēl krietnu laiku pētīja lādi, domīgi braucīdams lūpas. Vairāk es neko nevaru iedomāties, Reši. Man vajadzēs ilgāku laiku, lai to izprātotu.
Kvouts pamāja ar galvu. Basts, izskatīdamies mazliet sašļucis, savāca instrumentus un aiznesa tos projām. Atgriezies viņš pastūma lādi no otras puses, aizgrūzdams to par nelielu collas daļu atpakaļ, līdz tā atkal atradās vienādā līmenī ar gultas kājgali.