- Tas bija labs mēģinājums, Bast, Kvouts mierinoši sacīja. Ļoti pārdomāts. Es tavā vietā būtu gājis tieši tādu pašu ceļu.
- Ehei! no lejas dobji atskanēja mēra sauciens. Es esmu beidzis!
Basts pielēca kājās un, piegrūdis krēslu pie rakstāmgalda, steidzās uz
durvīm. Spējā kustība satricināja kādu no saburzītajām papīra lapām, kas gulēja uz galda, un tā nokrita uz grīdas, palēcās un paripoja zem krēsla.
Basts apstājās un brīdi palika uz vietas, tad pieliecās to pacelt.
- Nē, Kvouts drūmi teica. Lai paliek! Basts apstājās pusceļā ar izstieptu roku, tad izslējās un izgāja no istabas.
Kvouts viņam sekoja, aizvērdams istabas durvis.
SEPTIŅDESMIT OTRĀ NODAĻA . zirgi
VAIRĀKAS DIENAS pēc mūsu mēnesnīcas pastaigas dārzā es pabeidzu sacerēt Meluānai dziesmu, ko nosaucu “Vienīgi rozes”. Maers bija to īpaši lūdzis, un es ar prieku biju ķēries pie darba, zinādams, ka Denna smiesies locīdamās, kad es viņai to nospēlēšu.
Ieliku maeram domāto dziesmu aploksnē un paskatījos pulkstenī. Biju domājis, ka man pie tās paies visa nakts, taču dziesma bija padevusies apbrīnojami viegli. Tas nozīmēja, ka atlikušo vakara daļu es esmu brīvs. Bija vēls, taču ne pārlieku vēls. Tādā dzīvības pilnā pilsētā kā Severena Ugunskura vakaram nebija pārlieku vēls. Un varbūt nebija pārlieku vēls, lai atrastu Dennu.
Uzvilku tīras drēbes un aizsteidzos no muižas. Tā kā manā makā krājās nauda no Kaudika iekārtu pārdošanas un kāršu spēlēm ar aristokrātiem, kuri par modi zināja vairāk nekā par prāta treniņiem, es vieglu roku samaksāju par zirgu pacēlāju un pēc tam noskrēju pusjūdzi līdz Vītņu ielai. Dažus pēdējos kvartālus nogāju mierīgos soļos. Aizrautība ir cildināma, tomēr es negribēju ierasties Dennas viesnīcā elsodams un nosvīdis kā nodzīts zirgs.
Nejutos pārsteigts, kad viņu “Četrās Svecēs” neatradu. Denna nebija tā, kura sēdēs istabā un garlaikosies tikai tāpēc, ka es esmu aizņemts. Tomēr mēs abi krietnu mēneša daļu bijām pavadījuši, kopā staigājot pa pilsētu, un es varēju iedomāties vairākas vietas, kur viņa varētu būt.
Pēc piecām minūtēm es viņu ieraudzīju. Denna gāja pa ļaužu pilno ielu apņēmīgi un noteikti, it kā viņai būtu svarīgs mērķis.
Steidzos uz viņas pusi, bet tad sastomījos. Kurp viņa varētu tik apņēmīgi iet viena pati vēlā vakara stundā?
Viņa droši vien iet tikties ar savu patronu.
Es labprāt teiktu, ka mani mocīja sirdsapziņa, kad nolēmu viņai sekot, bet tā tas nebija. Vilinājums beidzot uzzināt, kas ir viņas mīklainais patrons, bija pārāk spēcīgs.
Tāpēc es uzmetu galvā apmetņa kapuci un, slapstīdamies pūlī, gāju Dennai aiz muguras. Ja cilvēkam ir zināma pieredze, tas ir ārkārtīgi vienkārši. Tarbeanā es mēdzu to darīt treniņa pēc, lai pārliecinātos, cik tālu varu nepamanīts kādam sekot. Par laimi, Denna bija pietiekami saprātīga, lai ietu pa pilsētas labākajām ielām, kas bija gājēju pilnas, un mans apmetnis blāvajā gaismā izskatījās neizteiksmīgi melns.
Sekoju viņai apmēram pusstundu. Mēs pagājām garām tirgotāju ratiem, kuru īpašnieki pārdeva kastaņus un taukainus gaļas pīrāgus. Pūli zibēja sardzes viri, un apkārtni spoži apgaismoja ielu lampas un lākturi, kas karājās virs viesnīcu durvīm. Šur tur spēlēja kāds noplucis ielu muzikants, nolicis priekšā apvērstu cepuri, un reiz mēs pagājām garām mīmu grupai, kas nelielā bruģētā laukumiņā izrādīja lugu.
Tad Denna nogriezās, atstājot labākās ielas aiz muguras. Itin drīz apgaismojuma bija mazāk, toties vairāk iereibušu svinētāju. Muzikantus ielu malās nomainīja ubagi, kas vērsās pie garāmgājējiem ar saucieniem vai tvēra tos aiz drēbēm. Tuvējo krogu un viesnīcu logi joprojām apgaismoja ceļu, taču cilvēku bija daudz mazāk. Gājēji turējās pulciņos pa divi vai trīs, sievietes valkāja korsetes, un vīriešiem bija splvi skatieni.
Godīgi sakot, šis ielas nebija bīstamas. Vai, precīzāk izsakoties, tās bija tikpat bīstamas kā saplēsts stikls. Saplēsts stikls neskrien tev pretī, lai darītu pāri. Ja esi piesardzīgs, vari tam pat pieskarties. Bet citas ielas ir tikpat bīstamas kā traki suņi, un nekāda piesardzība tur nepalīdzēs.
Kad biju sācis manāmi nervozēt, ieraudzīju, ka Denna piepeši apstājas kādas ēnainas šķērsielas galā. īsu brīdi viņa kā ieklausīdamās pielieca galvu. Tad, ieskatījusies tumsā, metās uz priekšu.
Vai viņai tur būtu tikšanās ar savu patronu? Varbūt viņa izvēlējusies īsāko ceļu, lai izietu uz citu ielu? Bet varbūt viņa vienkārši ievēro sava paranoiķa norādījumus, lai neviens viņai nevarētu sekot?
Es klusi pie sevis nolamājos. Ja došos Dennai pakaļ tumšajā šķērsielā un viņa mani pamanīs, tūlīt kļūs skaidrs, ka esmu viņai sekojis. Bet, ja to nedarīšu, tad es viņu pazaudēšu. Un, kaut gan šī nebija bīstamākā pilsētas daļa, es negribēju pamest viņu vienu tik vēlā vakara stundā.
Tāpēc nopētīju tuvējās ēkas un kādas priekšā ieraudzīju lielu, apdrupušu laukakmeni. Aši paskatījies apkārt, es uzskrēju pa to augšup veikli kā vāvere, izmantodams vienu no derīgajām, drūmajos pusaudža gados apgūtajām prasmēm.
Līdzko biju ticis uz jumta, pavisam vienkārši bija pārskriet pāri vairāku blakus esošo māju jumtiem un paslēpties skursteņa ēnā, no kuras varēju paskatīties lejup uz ielu. Debesis spīdēja tieva mēness svītra, un es gaidīju, ka ieraudzīšu Dennu ātri ejam pa izvēlēto īso ceļu vai arī slepeni tiekamies ar viņas viltīgo patronu.
Taču neko tamlīdzīgu es neredzēju. Nespodra lampas gaisma no augšstāva loga apspīdēja sievieti, kas nekustīgi gulēja zemē. Mana sirds mežonīgi salēcās, taču nākamajā brīdī es aptvēru, ka tā nav Denna. Denna bija ģērbusies kreklā un garās biksēs. Šai sievietei mugurā bija balta kleita, kas sagumzīta tinās ap augumu, un kailās kājas bāli iezīme jās uz tumšo akmeņu fona.
Pametis apkārt zibenīgu skatienu, es ieraudzīju Dennu stāvam ēnā blakus gaismas lokam. Viņai blakus stāvēja plikgalvains, plecīgs vīrietis, un mēnesgaisma apspīdēja viņa kailo pakausi. Vai viņi ir apskāvušies? Vai tas ir viņas patrons?
Beidzot manas acis tiktāl pielāgojās tumsai, ka es redzēju patieso .unu: viņi stāvēja cieši viens otram blakus, bet nebija apskāvušies. Denna bija piespiedusi roku pie viņa skausta, un tajā vietā es redzēju balta meness stara atspīdumu uz metāla, gluži kā tālīnu zvaigzni.
Zemē gulošā sieviete sakustējās, un Denna viņai kaut ko uzsauca. Meviete nevarīgi uzslējās kājās, streipuļodama uzkāpa uz savas kleitas, tad lēni pavirzījās viņiem garām, turēdamās tuvu pie sienas, un devās uz ieliņas galu.
Līdzko sieviete bija attālinājusies, Denna sacīja vēl kaut ko. Es atrados pārāk tālu, lai saklausītu vārdus, taču viņas balss bija tik skarba un dusmīga, ka manas rokas pārklāja zosāda.
Denna palaida plecīgo vīrieti vaļā, un viņš atkāpās, turēdams plaukstu pie kakla. Tad pēkšņi viņš sāka neganti lamāt Dennu, spļaudīdamies un izdarīdams draudīgas kustības ar brīvo roku. Vīrieša balss bija skaļāka, bet vārdi neskaidri saplūda kopā, un es nesapratu viņa teikto, dzirdēju tikai atsevišķus vārdus, un starp tiem vairākas reizes skaidri atkārtojās "palaistuve”.
Bet, lai cik draudīgi bija vārdi, viņš nemēģināja iet Dennai tuvāk par rokas stiepiena attālumu. Denna vienkārši stāvēja viņam pretī, un viņas stāja bija stingra un droša. Priekšā viņa turēja zemu nolaistu nazi, vērsdama to pret svešinieku. Viņas poza šķita gandrīz vai nevērīga. Gandrīz.