Kādu brīdi lamājies, vīrietis šļūcoši paspēra pussoli uz priekšu un savicināja dūri. Denna kaut ko teica un ar īsu, strauju kustību pavērsa nazi pret vīrieša kājstarpi. Ieliņā iestājās klusums, un vīrieša pleci mazliet saguma. Denna atkārtoja kustību, un vīrietis, klusi lamādamies, pagriezās un devās projām pa ielu, joprojām spiezdams roku pie kakla sāna.
Denna noskatījās, kā viņš aiziet, tad viņas sasprindzinājums atslāba, un viņa uzmanīgi iebāza nazi kabatā. Viņa pagriezās un devās uz šķērsielas izeju.
Es steigšus metos pajumtu tajā pašā virzienā. Lejā redzēju Dennu un otru sievieti stāvam laternas staru lokā. Tagad, labākā apgaismojumā, es sapratu, ka sieviete ir krietni jaunāka, nekā man bija licies. Viņa bija tīrā meitene, un viņas pleci drebēja elsās. Denna mierinoši berzēja viņai muguru, un meitene pamazām nomierinājās. Pēc brīža abas devās pa ielu tālāk.
Aizsteidzos atpakaļ uz šķērsielas pusi, kur biju pamanījis vecu dzelzs notekcauruli, pa kuru varēja itin viegli nokļūt lejā. Tomēr tas prasīja man vairākas minūtes un pamatīgi nobrāztu ādu uz pirkstu kauliņiem.
Man vajadzēja krietni saņemties, lai neskrietu ārā no šķērsielas un necenstos tūlīt panākt Dennu un otru meiteni. Es neparko nevēlējos, lai Denna uzzinātu, ka esmu viņai sekojis.
Par laimi, viņas gāja diezgan lēni, un itin drīz es viņas ieraudzīju. Denna izveda meiteni pilsētas drošākajā daļā un ieveda viņu piedienīga izskata viesnīcā, kurai uz izkārtnes bija uzgleznots gailis.
Es brīdi kavējos ārpusē, pa logu pētīdams viesnīcas iekārtojumu. Tad nolaidu kapuci zemāk pāri galvai, nevērīgi apgāju apkārt viesnīcas aizmugures daļai un, iegājis iekšā, ieslīdēju sēdvietā otrā pusē starpsienai, aiz kuras sēdēja Denna un jauniņā meitene. Ja gribētu, es varētu pastiepties uz priekšu un redzēt viņu galdiņu, taču pašreizējā stāvoklī ne viņas, ne es nevarējām cits citu redzēt.
Ēdamzāle bija gandrīz tukša, un viesu apkalpotāja pienāca pie manis, līdzko biju apsēdies. Viņa nopētīja mana apmetņa krāšņo audumu un pasmaidīja. Ko varu jums atnest?
Pārlaidu skatienu iespaidīgajam mirdzošā stikla klāstam aiz bāra letes. Pamāju, lai viesmīle pieliecas man tuvāk un teicu klusā, čerkstošā balsī, it kā nupat būtu pārcietis nopietnu krupu: Glāzi jūsu labākā viskija! Un glāzi laba Feloras vīna!
Sieviete pamāja ar galvu un aizgāja.
Pievērsu savu labi trenēto noklausītāja ausi starpsienai un galdiņam aiz tās.
- … tavs akcents, dzirdēju Dennu sakām. No kurienes tu esi?
Pēc klusuma brīža atskanēja neskaidra meitenes balss. Tā kā viņa
sēdēja ar muguru pret mani, es nesaklausīju viņas atbildi.
- Tas ir kaut kur rietumu pusē, vai ne? Denna jautāja. Tu esi ļoti tālu no mājām.
No meitenes puses atplūda neskaidra murdoņa. Pēc tam es ilgāku laiku nedzirdēju neko. Nevarēju pateikt, vai viņa neko nesaka vai arī runā pārāk klusu, lai es varētu dzirdēt. Apspiedu vēlēšanos paliekties uz priekšu un paskatīties uz viņu galdiņu.
Tad atkal atskanēja ļoti klusa murdoņa.
- Protams, viņš teica, ka tevi mīl! Denna saudzīgi sacīja. Tā saka viņi visi!
Viesmīle nolika man priekšā vīna un viskija glāzes. Divi biti.
Žēlīgais Tehlu! Ja cenas ir tādas, nav brīnums, ka krogs ir gandrīz tukšs.
Izmetu viskiju vienā paņēmienā, apslāpēdams vēlmi noklepoties, kad tas dedzinādams ielija rīklē. Tad izvilku no maka apaļu sudraba raundu. Noliku smago monētu uz galda un tai virsū uzliku tukšo viskija glāzi.
Vēlreiz ar rokas mājienu aicināju apkalpotāju pieliekties tuvāk. Man ļums ir kāds priekšlikums, es klusi teicu. Šobrīd es nevēlos neko citu kā tikai mierīgi šeit sēdēt, dzert vīnu un gremdēties domās.
Pieklaudzināju pa apvērsto viskija glāzi virs sudraba monētas. Ja man atļauts to visu netraucēti darīt, tad, atvelkot maksu par dzērieniem, t.i ir jūsējā! Meitenes acis mazliet iepletās un vēlreiz pievērsās monētai.
Bet, ja kāds nāks mani traucēt, kaut vai gribēdams būt izpalīdzīgs, kaut vai taujādams, vai gribu pasūtīt vēl kaut ko, tad es vienkārši samaksāšu un iešu projām. Paskatījos augšup uz apkalpotāju. Vai varat man palidzēt pavadīt šo vakaru savrupībā?
Viņa dedzīgi piekrita.
- Paldies! es teicu.
Apkalpotāja aizsteidzās un tūlīt piegāja pie citas sievietes, kas stāvēja aiz letes, kaut ko pateica viņai un pamāja uz manu pusi. Es nomierinājos, diezgan droši nojauzdams, ka viņas nepiesaistīs man citu cilvēku uzmanību.
Iedzēru malku vīna un ieklausījos.
- …dara tavs tēvs? Denna jautāja. Es pazinu šo balss toni. Tādā pašā klusā, iejūtīgā tonī mans tēvs mēdza sarunāties ar tramīgiem dzīvniekiem. Šī toņa nolūks bija nomierināt un ļaut atbrīvoties.
Meitene kaut ko nomurmināja, un Denna atbildēja: Tas ir teicams darbs. Bet kāpēc tad tu esi šeit?
Sarunu biedrene atkal kaut ko nomurmināja.
- Sāka palaist rokas? Denna lietišķi pārjautāja. Jā, tāda ir vecāko dēlu daba.
Meitene atkal sāka runāt, un šoreiz viņas balss bija krietni dedzīgāka, tomēr vārdus saprast man neizdevās.
Es ar apmetņa malu mazliet nospodrināju vīna glāzes ārpusi un pēc tam pašķiebu to ieslīpi projām no sevis. Vīns bija tik tumši, sulīgi sarkans, ka to gandrīz varēja saukt par melnu. Novietoju glāzi tā, lai stikla sāns kalpotu par spoguli. Tas nebija burvju spogulis, bet tādējādi es varēju redzēt niecīgus apveidus sēdētājām pie blakusgaldiņa.
Dzirdēju Dennu nopūšamies, un viņa pārtrauca meitenes klusināto vārdu plūdumu. Ļauj, es minēšu! Denna teica mazliet aizkaitinātā tonī. Tu nozagi sudrabu vai kaut ko tamlīdzīgu un aizbēgi uz pilsētu.
Meitene mazajā spoguļattēlā palika nekustīgi sēžam.
- Bet turpmākais notika citādi, nekā tu biji iedomājusies, vai ne? Denna jautāja, un šoreiz viņas balss skanēja saudzīgāk.
Redzēju, ka meitenes pleci nodreb, un aiz starpsienas atskanēja klusi, izmisīgi šņuksti. Novērsu skatienu no vīna glāzes un noliku to taisni uz galda.
- Ņem! Pret galdiņa virsmu noklikstēja stikls. Izdzer šo te! Denna teica. Tas drusciņ palīdzēs. Daudz ne. Bet drusciņ.
Šņuksti apklusa. Meitene pārsteigumā it kā ieklepojās, it kā aizrijās.
- Ai, nabaga muļķīte! Denna klusi sacīja. Satikt tevi ir vēl sliktāk nekā ieskatīties spogulī.
Pirmo reizi meitene ierunājās tik skaļi, ka es varēju sadzirdēt viņas vārdus: Es domāju: ja jau viņš tikpat mani iegūs un dabūs par velti, tad labāk es aizeju turp, kur varu izvēlēties un kur man par to maksā…
Viņas sacītais atkal neskaidri izplūda tukšumā, un es vairs nesaklausīju vārdus; dzirdēju tikai apslāpētās balss kāpumus un kritumus.
- “Desmit peniju karalis”? Denna viņu pārtrauca ar neticības pieskaņu balsī. Viņas tonis bija indīgāks, nekā man jebkad bija gadījies dzirdēt. Kist un crayle, kā es ienīstu to nolādēto lugu! Modegas sēnalu pasakas! Pasaulē nekas tāds nenotiek.
- Bet… meitene iesāka.
Denna viņu pārtrauca. Pasaulē nav tāda jauna prinča, kas ģērbjas skrandās un gaida, kad varēs tevi glābt! Pat tad, ja tāds būtu, par ko tu kļūtu? Tu būtu kā šunelis, ko viņš pacēlis no rensteles. Tu būtu viņa īpašums. Un pēc tam, kad viņš aizvestu tevi uz savām mājām, kurš tevi glābtu no viņa?
īss klusuma brīdis. Meitene atkal ieklepojās, bet tikai mazdrusciņ.
- Nu, ko tad ar tevi lai iesāk? Denna teica.
Meitene nošņaukājās un kaut ko atbildēja.
-Ja tu spētu pati par sevi rūpēties, tad mēs šeit nesēdētu! Denna atmeta.