Mūsdienu filozofi nicīgi izturas pret Tekama mācību, bet viņi ir maitasputni, kas knābā milža kaulus. Lai kā viņi tos skrubinātu, Tekams izprata pasaules būtību.
* * *
Nākamajā dienā pēc tam, kad biju sekojis Dennai, viņa man atsūtīja zīmīti un mēs satikāmies ārpusē pie “Četrām Svecēm”. Dažu pēdējo dienkopu laikā bijām tur tikušies desmitiem reižu, taču šodien kaut kas bija citādi. Šodien Dennai mugurā bija gara kleita, nevis ar kārtainu svārku daļu un augstu apkakli, kā prasīja pašreizējā mode, bet pieguloša, ar kakla izgriezumu. Tā bija sulīgi zila, un, kad viņa spēra soli, es zem tās redzēju krietnu daļu no viņas slaidās kājas.
Dennas arfas futrālis bija atbalstīts pret sienu viņai aiz muguras, un viņas acīs jautās pacilātas gaidas. Viņas tumšie mati mirdzēja saulē, un to vienīgais rotājums bija trīs tievas bizītes, sasietas ar zilu lenti. Viņas kājas bija basas un pēdas klāja zāles traipi. Viņa smaidīja.
- Tas ir izdarīts! Denna teica, un satraukums lauzās cauri viņas balsij kā tālīns pērkons. Vismaz tiktāl izdarīts, lai es varētu tev kaut ko nospēlēt. Vai gribi dzirdēt? Es saklausīju viņas balsī cītīgi slēptu biklību.
Tā kā mēs abi strādājām patroniem, kuriem bija svarīgs privātums, mēs ar Dennu parasti nepārrunājām savu darbu. Reizēm salīdzinājām savus nostrādinātos pirkstus un pasūrojāmies par grūtībām, bet darījām to nekonkrēti un attālināti.
- Es ārkārtīgi gribētu to dzirdēt, es teicu. Denna paņēma arfu un sāka iet projām pa ielu. Pieliku soli, lai būtu viņai blakus. Bet vai tavam patronam neradīsies iebildumi?
Denna ar uzsvērtu nevērību paraustīja plecus. Viņš teica, ka gribot, lai mana pirmā dziesma būtu tāda, ko cilvēki dziedās simt gadu, tāpēc diez vai viņš vēlas, lai es to vienmēr turētu ieslēgtu lādē. Viņa uzmeta man iesāņus skatienu. Aiziesim kādā savrupā vietā, un es tev to nospēlēšu. Kamēr tu nestaigāsi pajumtiem, dziedādams to pilnā balsī, man vajadzētu būt drošībā.
Pēc vārdos neizteiktas vienošanās mēs devāmies rietumu vārtu virzienā. Es būtu paņēmis līdzi lautu, es teicu, bet beidzot man izdevās atrast uzticamu lautas meistaru. Viņš apņēmās salabot vaļīgo tapiņu.
- Šodien tu man visvairāk esi vajadzīgs klausītāja lomā, Denna teica. Sēdi un sajūsmā klausies, kā es spēlēju! Rīt es aizplīvurotām acīm skatīšos un klausīšos tevī. Apbrīnošu tavu prasmi, atjautību un pievilcību. Viņa pārlika arfu uz otra pleca un šķelmīgi man uzsmaidīja.
- Tas ir, ja tu nebūsi arī tos nodevis kaut kur labošanā.
- Es vienmēr esmu gatavs duetam, es ierosināju. Arfa un lauta ir reta kombinācija, taču pilnīgi iespējama.
- Tas ir skaisti sacīts. Viņa uzmeta man iesāņus skatienu. Es par to padomāšu.
Tāpat kā neskaitāmas reizes iepriekš es apspiedu vēlēšanos pateikt viņai, ka esmu atguvis viņas gredzenu no Ambroza. Gribēju izstāstīt viņai visu, neslēpdams arī savas kļūdas. Tomēr man nepārprotami šķita, ka šīs rīcības romantiskā daba ievērojami saruktu stāsta beigās, kad atklātos, ka pirms aizceļošanas no Imres esmu veiksmīgi ieķīlājis viņas gredzenu lombardā. Lai tas pagaidām labāk paliek noslēpums, es nodomāju, un ^an pienāks brīdis, kad pārsteigšu viņu ar pašu gredzenu.
- Un ko tu teiktu, es jautāju, ja maers Alverons kļūtu par tavu patronu?
Denna apstājās un paskatījās uz mani. Ko?
- Šobrīd es esmu iemantojis viņa labvēlību, es teicu, un viņš man ir dažus pakalpojumus parādā. Es zinu, ka tu jau sen meklē sev patronu.
- Man ir pašai savs patrons! Denna noteikti atbildēja. Tāds, ko es esmu ieguvusi pati ar savām pūlēm.
- Patrons tev ir tikai pa pusei, es iebildu. Kur ir tavs patronāžas ligums? Varbūt tavs Oša kungs spēj dot tev kaut kādu finansiālu atbalstu, taču svarīgākā daļa šajās saistībās ir patrona vārds. Tas ir kā bruņas. Kā atslēga, kas atdara…
- Es zinu, ko nozīmē patronāža, Denna mani pārtrauca.
- Tādā gadījumā tu zini arī savas patronāžas mīnusus, es teicu. -Ja tavs patrons būtu maers, tad pēc toreizējiem drūmajiem kāzu notikumiem neviens tajā noplukušajā pilsētelē nebūtu uzdrošinājies pacelt balsi pret tevi un pacelt roku nepavisam ne. Maera vārds būtu aizsargājis tevi kaut no tūkstoš jūdžu attāluma. Viņš būtu gādājis par tavu drošību.
- Patrons var dot vairāk nekā vārdu un naudu, Denna sacīja, un viņas balsī skanēja spīvums. Man klājas labi arī bez iespaidīga vārda aizvēja, un, godīgi sakot, es justos diezgan aizkaitināta, ja kāds gribētu ietērpt mani savās krāsās. Mans patrons gādā par citām vajadzībām. Viņš zina, kas man nepieciešams. Viņa pikti paskatījās uz mani un atmeta matus pāri plecam. To visu es tev esmu jau stāstījusi. Šobrīd es esmu ar viņu apmierināta.
- Vai nebūtu labāk, ja tev būtu abi? es ierosināju. Maers publikas vidē un Oša kungs slepenībā? Pret to viņam noteikti nebūtu iebildumu. Alverons pat varētu papētīt tavu noslēpumaino tipu, pārliecināties, ka viņš necenšas iegūt tevi ar melīgiem…
Denna satriekta paskatījās uz mani. Nē, ak Dievs, nē! Viņas sejas izteiksme bija ļoti nopietna. Apsoli, ka tu nemēģināsi neko par viņu izdibināt! Tas var visu iznīcināt. Tu esi vienīgais pasaulē, kam es par viņu esmu stāstījusi, bet viņš pārskaistos, ja uzzinātu, ka esmu kādam viņu pieminējusi.
To dzirdot, mani pārņēma dīvains lepnums. Ja tu tiešām tā domā, tad es…
Denna apstājās un nolika arfas futrāli uz bruģakmeņiem, kur tas atsitās ar dobju troksni. Viņas sejas izteiksme bija ārkārtīgi nopietna.
- Apsoli!
Droši vien es nebūtu piekritis, ja pusi no iepriekšējā vakara nebūtu pavadījis, sekodams viņai pa pilsētu un cerēdams, ka noskaidrošu šo jautājumu. Bet es biju to darījis. Un pēc tam biju slepeni noklausījies viņas sarunu ar svešinieci. Tāpēc šodien es nemitīgi svīdu no vainas apziņas.
- Apsolu! es teicu. Kad raižpilnā izteiksme nenozuda no viņas sejas, es piebildu: Vai tu man neuzticies? Esmu gatavs zvērēt, ja tas tevi nomierinātu.
- Pie kā tu zvērētu? Denna jautāja, un viņas seja atkal atplauka smaidā. Kas tev ir tik svarīgs, lai neļautu tev to pārkāpt?
- Varbūt mans vārds un ietekme? es teicu.
- Tu esi ietekmīgs daudzējādā nozīmē, viņa atmeta. Bet tu neesi Taborlins Lielais.
- Vai lai zvēru pie savas labās rokas? es ierosināju.
- Tikai pie vienas rokas? viņa atjautāja, un viņas balss atkal skanēja rotaļīgi. Viņa pasniedzās un saņēma manas rokas savējās, pagrieza katru plaukstu augšup un izlikās tās nopietni pētām. Kreisā man patīk labāk, viņa nolēma. Zvēri pie tās!
- Pie savas kreisās rokas? es šaubīdamies pārjautāju.
- Nu labi! Denna atteica. Pie labās! Tu esi tradicionālists.
- Zvēru, ka necentīšos atklāt tavu patronu! es rūgti sacīju. Zvēru pie sava vārda un savas varas! Zvēru pie savas kreisās rokas un pie mūžam mainīgā mēness!
Denna uzmanīgi paskatījās uz mani, it kā nejustos pārliecināta, vai es nezobojos. Nu labi! viņa teica, paraustīja plecus un paņēma savu arfu. Uzskati, ka esi mani nomierinājis!
Mēs devāmies tālāk un cauri rietumu vārtiem izgājām lauku apkaimē. Klusums starp mums ieilga un draudēja kļūt neveikls.
Raizēdamies, ka noskaņa kļūst pārlieku neomulīga, es sacīju pirmo, kas ienāca prātā: Vai tavā dzīvē pēdējā laikā ir ienākuši vēl citi vīrieši?
Denna klusi iesmējās. Tagad tu runā gluži kā Oša kungs! Viņš man vienmēr to jautā. Viņam šķiet, ka neviens no maniem pielūdzējiem nav man pietiekami labs.