Tam es varēju tikai piekrist, tomēr man šķita, ka prātīgāk būs paturēt to pie sevis. Un ko viņš domā par mani?
- Ko? Denna samulsusi atjautāja. Ak tā! Viņš par tevi neko nezina. Kāpēc lai viņš zinātu?
Es mēģināju nevērīgi paraustīt plecus, bet acīmredzot tas neizdevās necik pārliecinoši, jo Denna jautri iesmējās. Nabaga Kvout, es tevi tikai paķircināju! Viņam es stāstu tikai par tiem, kuri ložņā apkārt, elsodami un ošņādami kā suņi. Tu tāds neesi. Tu vienmēr esi bijis citāds.
- Es vienmēr esmu lepojies ar to, ka neprotu elsot un ošņāt.
Denna pagriezās, ļaudama arfai uz pleca sašūpoties, un rotaļīgi man
iebelza. Tu zini, ko es domāju! Viņi nāk un iet bez guvumiem un bez zaudējumiem. Tu esi zelts, kas slēpjas aiz sanesu kaudzēm. Oša kungs varbūt domā, ka viņam ir tiesības zināt visu par manām personīgajām gaitām, par to, kurp es eju un kad nāku. Viņas skatiens satumsa.
Bet viņam nav tādu tiesību. Pagaidām es esmu gatava ar to daļēji samierināties…
Denna pasniedzās un cieši saņēma manu elkoni. Tu neesi daļa no līguma, viņa teica gandrīz ar niknumu balsī. Tu esi mans. Tikai mans. Es negrasos dalīt tevi ne ar vienu citu.
Neilgais sasprindzinājums izgaisa, un mēs gājām pa plato rietumu ceļu projām no Severenas, smiedamies un čalodami par maznozīmīgām lietām. Pusjūdzi aiz pilsētas pēdējās viesnīcas pletās neliela koku audze, kuras vidū slējās viens atsevišķs augsts pelēkakmens. Mēs bijām to uzgājuši, meklēdami meža zemenes, un šī bija kļuvusi par vienu no mūsu iecienītākajām paslēptuvēm no pilsētas trokšņa un smakām.
Denna apsēdās pelēkakmens pakājē un atspieda pret to muguru. Tad viņa izņēma no futrāļa arfu un pievilka to sev cieši klāt, neviļus likdama kleitai sarauties augšup un atsegt nepiedienīgu daudzumu kājas. Savilkusi uzacis, viņa paskatījās uz mani un pasmīnēja, it kā nemaldīgi zinātu, ko es domāju.
- Glīta arfa, es nevērīgi teicu.
Denna neizsmalcināti nošņaukājās.
Es paliku sēžam turpat, ērti iekārtojies garajā, vēsajā zālē. Izrāvu no zemes dažus zāles stiebrus un sāku tos izklaidīgi pīt bizē.
Patiesību sakot, es jutos nervozs. Kaut gan pēdējā mēneša laikā mēs daudz stundu bijām pavadījuši kopā, es nekad nebiju dzirdējis Dennu spēlējam pašas sacerētu dziesmu. Mēs bijām kopā dziedājuši, un es zināju, ka viņas balss ir kā medus uz siltas maizes. Zināju, ka viņai ir veikli pirksti un mūziķes ritma izjūta…
Tomēr sacerēt dziesmu nav tas pats, kas to nospēlēt. Ja nu viņas dziesma nav izdevusies? Ko lai es tad saku?
Denna uzlika pirkstus uz stīgām, un manas raizes atkāpās tālākā plānā. Kustībā, ar kādu sieviete uzliek pirkstus uz arfas stīgām, es vienmēr esmu jutis kaut ko spēcīgi erotisku. Viņa uzsāka raitu lejupkāpienu
pa stīgām no augstākās skaņas uz zemāko. Tas skanēja kā āmuriņu sitieni pa zvaniem, kā ūdens čalas pār akmeņiem, kā putna dziesma gaisā.
Tad viņa apstājās un uzskaņoja stīgu. Pastrinkšķināja to un uzskaņoja vēlreiz. Viņa nospēlēja asu akordu, aprautu akordu, melodisku akordu, tad paskatījās uz mani, nervozi sažņaudzot pirkstus. Vai tu esi gatavs?
- Tu esi nepārspējama! es teicu.
Redzēju, ka viņa mazliet pietvīkst un atmet atpakaļ matus, lai noslēptu savu reakciju. Muļķis! Es vēl neko neesmu nospēlējusi.
- Tik un tā tu esi nepārspējama.
- Cst! Denna nospēlēja akordu un ļāva tam pārtapt klusā melodijā. Kamēr tā skanēja, viņa norunāja savas dziesmas ievadu. Biju pārsteigts par tik tradicionālu sākumu. Pārsteigts, bet apmierināts. Vecās vērtības ir vislabākās.
"Nu klausieties visi, ko dziedāšu jums!
Traģisks un tumšs būs mans vēstījums:
Par ēnu, kas uzgula zemei kā lāsts,
Par vīru, ko atceras varoņstāsts.
Par Lanri, par drosmīgo cīnītāju,
Kas zaudēja dzimteni, draugus un māju,
Pats savu dzīvi un mīlestību,
Iedams uz mērķi ar tērauda gribu,
Bet sastapdams ceļā nodevību."
Vispirms man elpu aizrāva viņas balss, pēc tam mūzika.
Bet, pirms viņa paguva nodziedāt desmit rindas, es jutos apdullis aiz pārsteiguma pavisam citu iemeslu dēļ. Denna dziedāja dziesmu par Miras Tarinielas krišanu. Par Lanres nodevību. Tas bija stāsts, kuru es Tarbeanā biju dzirdējis no stāstnieka Skarpi.
Taču Dennas versija bija citāda. Viņas dziesma attēloja Lanri traģiskā gaismā, kā varoni, kas cietis pārestību. Selitosa vārdi bija cietsirdīgi un skarbi, Mira Tariniela bija pūznis, kam šķīstītāja uguns nāca tikai par labu. Lanre nebija nodevējs, bet nelaimē nonācis varonis.
Ļoti daudz ir atkarīgs no tā, kur stāsts beidzas, un Dennas stāsts beidzās vietā, kur Selitoss nolād Lanri. Traģiskam skatījumam tās bija teicamas beigas. Viņas stāstā Lanre bija cietējs, nesaprasts moceklis. Selitoss bija tirāns, prātu zaudējis briesmonis, kurš izrauj sev aci, saniknots par Lanres gudro viltību. Šajā dziesmā viss bija satriecoši, sāpīgi ačgārns.
Par spīti tam, tajā bija jaušami pirmie skaistuma stari. Akordi bija labi izvēlēti. Ritms izsmalcināts un spēcīgs. Dziesmā jautās iesācējas
pieskāriens, un tajā bija daudz nenoslīpētu vietu, tomēr es jutu tās .ipveidus. Redzēju, kāda tā var kļūt. Tā droši vien sajauks vīriešu prātus. Viņi to dziedās simt nākamos gadus.
Patiesībā jūs to droši vien esat dzirdējuši. Tāpat kā lielākā daļa cilvēku. Beigu beigās viņa deva tai nosaukumu “Dziesma par septiņām bēdām”. Jā. To sacerēja Denna, un es biju pirmais cilvēks, kurš dzirdēja to no sākuma līdz beigām.
Kad pēdējās skaņas izgaisa tālumā, Denna nolaida rokas un vairījās sastapt manu skatienu.
Es nekustīgs un kluss sēdēju zālē.
Lai visā tajā redzētu jēgu, jums jāsaprot tas, ko zina ikviens mūziķis. Jaunas dziesmas izpildījums ir ļoti saspringts notikums. Vēl vairāk. Tas ir biedējošs notikums. Tas ir tikpat kā pirmoreiz izģērbties jauna mīļākā priekšā. Tas ir ļoti vārīgs brīdis.
Man kaut kas bija jāsaka. Kāds kompliments. Piezīme. Joks. Meli. Jebkas būtu labāks nekā klusums.
Bet diez vai es justos vēl vairāk apdullis, ja viņa būtu sacerējusi odu, kas slavinātu Gibejas hercogu. Trieciens bija pārāk spēcīgs. Es jutos atkailināts, noskrāpēts kā atkārtoti lietots pergaments, it kā ikviena viņas dziesmas skaņa būtu jauns naža vilciens, kas padarījis mani apdullušu un mēmu.
Truli raudzījos lejup uz savām plaukstām. Tās joprojām turēja pusgatavo apli no zāles stiebriem, ko biju nopinis dziesmas sākumā. Tā bija plata, plakana pīne, kas jau sākusi ritināties apļa formā.
Aizvien vēl skatīdamies lejup, dzirdēju svārku čaukstoņu, Dennai sakustoties. Man kaut kas bija jāsaka. Biju jau pārāk ilgi vilcinājies. Gaisā brieda pārāk smags klusums.
- To pilsētu nesauca par Mirinitelu, es teicu, nepaceldams skatienu. Tas nebija sliktākais, ko varēju pasacīt. Bet nebija arī tas, ko būtu vajadzējis sacīt.
Atkal sekoja klusuma brīdis. Ko?
- Tā nebija Mirinitela, es atkārtoju. Pilsētu, kuru Lanre nodedzināja, sauca Mira Tariniela. Piedod, ka es to saku. Mainīt vārdu ir sarežģīti. Tavā trešajā pantā tas izjauktu ritmu. Brīnījos, cik klusi skan mana balss, cik nedzīva un vienmuļa tā izklausās man pašam.
Dzirdēju, kā viņa pārsteigta ievelk elpu. Tātad tu jau agrāk esi dzirdējis šo stāstu?
Pacēlu acis un paskatījos Dennas satrauktajā sejā. Apstiprinoši pamāju ar galvu, joprojām juzdamies dīvaini nedzīvs. Tukšs. Iztukšots kā ķirbis ar izdobtu vidu. Kā tev ienāca prātā izvēlēties tādu dziesmu?
Arī tie nebija īstie vārdi, ko vajadzēja sacīt. Nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka tad, ja es būtu pateicis īstos vārdus, viss būtu noticis citādi. Tomēr pat tagad, pēc daudzu gadu pārdomām, nevaru iedomāties, ko es būtu varējis pateikt, lai radītu vēlamo gaisotni.