Dennas pacilātība mazliet noplaka. Kad veicu dažus ciltsrakstu pētījumus savam patronam, es kādā vecā grāmatā atradu šī stāsta versiju, viņa atbildēja. Gandrīz neviens to neatceras, tāpēc dziesmai tas ir ļoti piemērots temats. Diez vai cilvēki vēlas vēl vienu stāstu par Orenu Velsiteru. Es neko nesasniegšu, ja atkārtošu to, ko citi mūziķi ir apdarinājuši jau neskaitāmas reizes.
Denna savādi paskatījās uz mani. Biju iedomājusies, ka varēšu pārsteigt tevi ar kaut ko jaunu. Man ne prātā nenāca, ka tu esi dzirdējis par Lanri.
- Dzirdēju to pirms vairākiem gadiem, es truli sacīju. No kāda veca stāstnieka Tarbeanā.
- Ja man būtu tā veicies… Denna skumīgi pakratīja galvu. Man nācās salikt to kopā no daudzām sīkām drumslām. Viņa samierinoši atmeta ar roku. Pareizāk sakot, man un manam patronam. Viņš daudz palīdzēja.
- Tavam patronam, es atkārtoju un jutu, ka pēc šiem vārdiem manī beidzot iesprikstas sīka emociju dzirkstele. Lai cik iztukšots jutos, nepatikas sūrums mani pārņēma apbrīnojami strauji, it kā manī kāds būtu iededzinājis ugunskuru.
Denna pamāja ar galvu. Viņš sevi iztēlojas par tādu kā vēsturnieku, viņa teica. Man šķiet, viņš cenšas nopelnīt vietu galmā. Viņš nebūtu pirmais, kurš iemantotu labvēlību, izceļot gaismā kāda augsti stāvoša cilvēka senaizmirstu priekšteci. Bet varbūt viņš mēģina izgudrot varonīgu priekšteci pats sev. Tā varētu izskaidrot viņa interesi par seniem ciltsrakstiem, ko mēs kopā esam pētījuši.
Brīdi Denna klusēja, kodīdama lūpu. Patiesību sakot, viņa gluži kā atzīdamās teica, man šķiet, ka šī dziesma ir domāta pašam Alveronam. Oša kungs ir ļāvis noprast, ka viņam ir savi darījumi ar maeru. Denna zobgalīgi pasmīnēja. Kas zina? Tajās aprindās, kurās tu apgrozies, pilnīgi iespējams, ka tu esi jau saticis manu patronu, pats to nezinādams.
Domās pārskatīju vairākus simtus aristokrātu un galminieku, ko biju saticis pēdējā mēneša laikā, tomēr grūti bija atcerēties viņu sejas. Ugunskurs manī kvēloja arvien spēcīgāk, līdz šķita piepildām visu telpu manās krūtīs.
- Bet pietiks par to! Denna nepacietīgi atmeta ar roku. Pastūmusi arfu malā, viņa apsēdās zālē uz sakrustotām kājām. Tu mani ķircini. Ko tu domāji par dziesmu?
Paskatījos lejup uz savām plaukstām un bezmērķīgi pārlaidu pirkstus l>,ii plato, zaļo zāles pīni, ko biju nopinis. Tā šķita gluda un vēsa. Nespēju .ucerēties, kā biju paredzējis savienot tās galus, lai izveidotu apli.
- Es zinu, ka tajā ir neizstrādātas vietas, dzirdēju Dennas balsi, kurā virmoja nervozs satraukums. Vajadzēs mainīt pilsētas nosaukumu, ja tu droši zini, ka tas ir citāds. Sākums ir nenoslīpēts, un es zinu, ka septītais pants ir ļoti juceklīgs. Vajadzēs vairāk pakavēties pie kaujām un viņa attiecībām ar Liru. Beigas derētu kodolīgākas, koncentrētākas, liet ko tu kopumā par to domā?
Ja viņa to noslīpētu, dziesma būtu spoža. Tikpat lieliska dziesma, kādu būtu varējuši sacerēt mani vecāki. Taču šī apziņa stāvokli padarīja vēl grūtāku.
Man drebēja rokas, un es jutos pārsteigts, cik grūti tās savaldīt. Novērsu no tām skatienu un palūkojos uz Dennu. Viņas nervozā pacil.itība pagaisa, kad viņa ieraudzīja manu seju.
- Tev vajadzēs pārveidot ne tikai pilsētas vārdu, es centos runāt pēc iespējas mierīgi. Lanre nebija varonis.
Denna dīvaini paskatījās uz mani, it kā nesaprazdama, vai es jokoju.
Ko?
- Tu visu esi attēlojusi ačgārni, es teicu. Lanre bija briesmonis. Nodevējs. Tev tas ir jāmaina.
Denna atmeta galvu un iesmējās. Kad es nepievienojos smiekliem, viņa neizpratnē piešķieba galvu. Vai tu runā nopietni?
Es to apstiprināju.
Dennas seja sastinga. Viņas acis savilkās šaurāk un mute pārtapa tievā svītrā. Nē, tu noteikti joko! Brīdi viņas lūpas kustējās bez skaņas, tad viņa papurināja galvu. Tur nebūtu nekādas jēgas. Ja Lanre nav varonis, viss stāsts izput vējā.
- Runa nav par veiksmīgu stāstu, es teicu. Runa ir par patiesību.
- Par patiesību? Viņa neticīgi paskatījās uz mani. Tā ir tikai sena tautas pasaka. Neviena vieta nav reāla. Neviens cilvēks nav reāls. Tikpat labi tu varētu ņemt ļaunā, ja es sacerētu jaunu pantu “Skārdniekam bodniekam”.
Jutu, ka vārdi kāpj man kaklā karsti kā kamīna uguns. Piespiedu sevi tos norīt. Daži stāsti ir tikai stāsti, es piekritu. Bet šis ne. Tā nav tava vaina. Tu to nekādi nevarēji…
- Ak, nu, paldies! viņa dzēlīgi teica. Ļoti priecājos, ka tā nav mana vaina!
- Nu, kā vēlies, es skarbi atmetu. Tā ir tava vaina. Tev vajadzēja visu pamatīgāk izpētīt.
- Kā tu vari zināt, cik un ko es pētīju? Denna iesaucās. Tev par to nav ne jausmas! Es esmu apceļojusi malu malas, meklēdama šī stāsta fragmentus!
To pašu bija darījis mans tēvs. Viņš bija sācis sacerēt dziesmu par Lanri, bet pētījumi bija aizveduši viņu pie čandriāniem. Viņš bija pavadījis vairākus gadus, meklēdams pusaizmirstus stāstus un uzklausīdams valodas. Viņš gribēja, lai dziesma vēstītu patiesību par čandriāniem, un tie bija nonāvējuši visu mūsu trupu, lai darītu tam galu.
Raudzījos zālē un domāju par noslēpumu, ko tik ilgi biju nēsājis sevī. Atcerējos asiņu un degošu matu smaku. Atcerējos rūsu, zilo uguni un savu vecāku salauzītos ķermeņus. Kā es varēju paskaidrot kaut ko tik neaptveramu un baismīgu? Ar ko es vispār varētu sākt? Jutu, kā noslēpums guļ dziļi manī, milzīgs un smags kā akmens.
- Tajā stāstā, kuru es dzirdēju Tarbeanā, es teicu, pieskardamies pašai noslēpuma malai, Lanre kļuva par vienu no čandriāniem. Tev jābūt uzmanīgai. Daži stāsti ir bīstami.
Denna ilgi raudzījās manī. Čandriāniem? viņa neticīgi atjautāja. Tad viņa iesmējās. Tie nebija pazīstamie, līksmie smiekli. Šoreiz tajos skanēja dzēlīgs izsmiekls. Vai tu esi mazs bērns?
Es labi sapratu, cik bērnišķīgi tas ir izklausījies. Samulsu un pietvīku, juzdams, ka miesa pēkšņi viscaur pārklājas sviedriem. Pavēru muti, lai kaut ko sacītu, un man šķita, ka paveru kurtuves durvis. Es esmu bērns? Tas izlauzās kā šņāciens. Ko tu vispār zini, dumjā… Es gandrīz nokodu mēles galu, lai skaļi neizkliegtu “palaistuve”.
- Un tu domā, ka zini visu, vai ne? viņa jautāja. Tu esi mācījies Universitātē, tātad mēs pārējie visi esam…
- Beidz meklēt ieganstus, lai apvainotos, un paklausies mani! es izgrūdu. Vārdi plūda man no mutes kā kausētas dzelzs straume. Tu niķojies kā maza, izlutināta meitene!
- Neuzdrošinies! Denna izstiepa pirkstu pret mani. Nerunā ar mani tā, it kā es būtu aprobežota zemnieku skuķe! Es zinu daudz ko tādu, ko nemāca tavā dārgajā Universitātē. Zinu noslēpumus! Es neesmu idiote!
- Bet tu uzvedies kā idiote! es iesaucos tik skaļi, ka iesāpējās kakls. Tu nespēj paklusēt pat tik ilgi, lai ieklausītos manī! Es cenšos tev palīdzēt!
Denna brīdi sēdējā, ledaina klusuma apņemta. Viņas acis bija skarbas un bezjūtīgas. Tad, lūk, kā tas ir, viņa salti sacīja. Viņas pirksti slīdēja caur matiem, un katra to kustība pauda sasprindzinātas dusmas. Viņa atpina bizes, izlīdzināja matus un izklaidīgi pārpina tos citādi. Tu neciet, ka es nepieņemu tavu palīdzību. Tu nespēj samierināties, ka es neļauju tev regulēt katru manas dzīves daļiņu, vai ne?
Varbūt kādam tiešām derētu pieregulēt tavu dzīvi! es atcirtu.
I.idz šim tu esi pamanījusies iekulties pamatīgā purvā, vai nav tiesa?