Denna joprojām sēdēja kā sastingusi, un viņas acīs dega dusmas.
Kāpēc tu iedomājies, ka vispār jebko zini par manu dzīvi?
- Zinu, ka tu tik ļoti baidies pielaist kādu sev tuvumā, ka nespēj pat ('etras dienas no vietas gulēt vienā un tajā pašā gultā, es teicu, lāgā vairs nesaprazdams, ko runāju. Dusmīgi vārdi lauzās no manām lūpām ka asinis no brūces. Es zinu, ka tu visu dzīvi centies nodedzināt aiz sevis tiltus. Zinu, ka tu risini savas problēmas, bēgot…
- Un kāpēc tu iedomājies, ka tavs padoms ir kaut naga melnuma vērts? Denna nikni izgrūda. Pirms pusgada tu biji ar vienu kāju renstelē! Savēlušies mati un trīs noskranduši krekli! Simt jūdžu apkārtnē .ip Imri neatradīsies neviens aristokrāts, kas gribētu čurāt tev virsū, ja tu degtu! Tev bija jādzenas tūkstoš jūdžu tālumā, lai atrastu sev patronu!
Kad viņa pieminēja manus trīs kreklus, mana seja pazemojumā iekvēlojās un es atkal aizsvilos dusmās. Protams, tev taisnība, es dzēlīgi teicu. Tu esi daudz labāk nodrošināta. Nešaubos, ka tavs patrons ar prieku čurātu tev virsū…
- Nu mēs esam nonākuši pie galvenā, viņa teica, strauji paceldama rokas. Tev nepatīk mans patrons, jo tu varētu atrast man labāku. Tev nepatīk mana dziesma, jo tā atšķiras no dziesmas, kuru zini tu. Denna pasniedzās pēc arfas futrāļa, un katra viņas kustība pauda aizturētu niknumu. Tu esi tāds pats kā visi!
- Es cenšos tev palīdzēt!
- Tu centies mani nopirkt! Iekārtot manu dzīvi! Gribi, lai es esmu tava rotaļlieta. Uzticīgs suns.
- Nekad neesmu salīdzinājis tevi ar suni, es teicu, veltīdams viņai spožu, saspringtu smaidu. Suns prot klausīties. Sunim pietiek saprašanas, lai nekostu rokā, kura mēģina palīdzēt.
No šī brīža mūsu saruna ripoja lejup kā krītošs akmens.
* * *
Šajā stāsta vietā man rodas vilinājums melot. Teikt, ka es visu to sarunāju nevaldāmu dusmu uzplūdā. Ka mani bija pārņēmušas mokošas atmiņas par nonāvēto ģimeni. Man ir pat vilinājums sacīt, ka es jutu mutē plūmju un muskatrieksta garšu. Tad man būtu kāds aizbildinājums…
Tomēr visi tie bija mani vārdi. Beigu beigās tas biju es, kas tos izrunāja. Vienīgi es.
Denna atbildēja ar to pašu, runādama tikpat aizvainoti, nikni un dzēlīgi kā es pats. Mēs abi bijām lepni, sadusmoti un jaunības nesatricināmās pārliecības apsēsti. Mēs pateicām to, ko citkārt nebūtu teikuši, un devāmies projām, iedami katrs atsevišķi.
Manas dusmas bija rūgtas un karstas kā nokaitēts metāla stienis. Tās dedzināja mani visu atpakaļceļu uz Severenu. Tās kvēloja, kamēr gāju cauri pilsētai un gaidīju kravas pacēlājus. Tās gruzdēja, kad es šķērsoju maera īpašumus un, nonācis savā istabā, aizcirtu durvis.
Tikai pēc vairākām stundām es pierimu tiktāl, lai nožēlotu savus vārdus. Domāju par to, ko būtu varējis pastāstīt Dennai. Pastāstīt par to, kā gāja bojā mana trupa, pastāstīt par čandriāniem.
Nolēmu uzrakstīt viņai vēstuli. Apņēmos visu paskaidrot, lai cik muļķīgi vai neticami tas izklausītos. Sameklēju rakstāmspalvu un tinti un noliku uz galda tīru papīra lapu.
Iemērcu spalvu tintē un centos izdomāt, ar ko vajadzētu sākt.
Manus vecākus nogalināja, kad man bija vienpadsmit gadu. Tas bija tik milzīgs un šausminošs pārdzīvojums, ka es gandrīz zaudēju prātu. Turpmākajos gados nebiju stāstījis par notikušo nevienai dzīvai dvēselei. Nebiju pat ļāvis vaļu čukstam tukšā istabā. Tas bija ilgi un pamatīgi glabāts noslēpums, un, kad uzdrošinājos par to domāt, tas tik smagi spieda krūtis, ka es gandrīz nespēju paelpot.
Vēlreiz iemērcu rakstāmspalvu tintē, taču vārdi neradās. Atdarīju pudeli vīna, cerēdams, ka tas atsvabinās mani ieslēgto noslēpumu. Dos kādu atbalsta punktu, no kura tikšu tālāk. Dzēru, līdz istaba ap mani sāka riņķot un uz spalvas gala izveidojās sakaltušas tintes garoza.
Pēc vairākām stundām man pretī joprojām raudzījās balta lapa, un es dusmās un izmisumā triecu dūri pret galdu. Sitiens bija tik pamatīgs, ka mana roka sāka asiņot. Lūk, cik smags var kļūt noslēpums! Tas spēj panākt, ka asinis plūst vieglāk nekā tinte.
SEPTIŅDESMIT CETURTĀ NODAĻA . baumas
NAKAMAJĀ DIENĀ pēc strīda ar Dennu es pamodos vēlu pēcpusdienā, nīzdamies draņķīgi visu acīmredzamo iemeslu dēļ. Paēdu un nomazgājos, taču lepnums man liedza doties uz Lejas Severenu un meklēt Dennu. Aizsūtīju gredzenu Bredonam, bet izsūtāmais zēns atgriezās ar ziņu, ka viņš joprojām neesot atgriezies muižā.
Tad es atkorķēju vīna pudeli un sāku pārlapot stāstu kaudzes, kas lēnām bija sakrājušās manā istabā. Lielākā daļa bija skandalozas, indīgas lenkas. Tomēr to maziskā sīkumainība atbilda manam noskaņojumam un palīdzēja atrauties pašam no savām nedienām.
Tādējādi es uzzināju, ka iepriekšējais grāfs Banbridžs neesot vis miris no diloņa, bet gan no sifilisa, ko ieguvis no mīloša staļļa kalpotāja, l.ords Vestons esot smagā atkarībā no dennera sveķiem, un nauda, kas bijusi paredzēta Karaļa lielceļa uzturēšanai, tiekot izlietota viņa netikuma labā.
Barons Džekiss esot samaksājis vairākiem ierēdņiem, lai izvairītos no skandāla, kad viņa jaunākā meita atrasta priekanamā. Šim stāstam bija divas versijas: vienā gadījumā viņa pirka, otrā pārdeva. Noglabāju šo informāciju turpmākai vajadzībai.
Kad biju atdarījis otru vīna pudeli, es uzzināju, ka jaunā Netālija Laklesa esot aizbēgusi līdzi ceļojošu aktieru trupai. Vecāki, protams, esot no viņas atsacījušies, atstādami Meluānu par vienīgo Laklesu zemju mantinieci. Tas izskaidroja Meluānas naidu pret Rū cilti un sagādāja man divkāršu prieku par to, ka neesmu šeit, Severenā, publiski darījis zināmu savu Edema Rū izcelsmi.
Atradu trīs atsevišķus stāstus par to, kā Kormisānas hercogs satrakojies, būdams iedzēris, un piekāvis visus, kas gadījušies pa rokai, tostarp savu sievu, dēlu un vairākus vakariņu viesus. Citā īsā apcerējumā tika izteikti pieļāvumi, kādas nepiedienīgas orģijas karalis un karaliene rīkojot savos privātajos dārzos, kas slēpti no karaliskā galma acīm.
Uzpeldēja pat Bredona vārds. Viņš vadot pagāniskus rituālus nomaļajos mežos aiz saviem ziemeļu zemesīpašumiem. Šie rituāli bija aprakstīti tik krāšņās un izsmalcinātās detaļās, ka man bija jādomā, vai tie nav pārrakstīti taisnā ceļā no kāda sena Aturas dēku romāna lappusēm.
Es lasīju visu vakaru un, kad vīna pudele bija iztukšota, biju ticis stāstu kaudzei tikai līdz pusei. Grasījos jau sūtīt zēnu pēc nākamās pudeles, bet tad blakusistabā izdzirdēju klusu gaisa šalkoņu, kas vēstīja: pa slepeno gaiteni pie manis ir ieradies Alverons.
Kad viņš ienāca istabā, es tēloju pārsteigumu. Labvakar, jūsu gaišība! es teicu un piecēlos kājās.
- Vari sēdēt, ja vēlies! viņš strupi sacīja.
Cieņas labad es tomēr paliku stāvam, jo biju iemācījies, ka ar maeru labāk ir kļūdīties, pārspīlējot pieklājību, nevis otrādi. Kā risinās notikumi ar jūsu dāmu? es jautāju. No Steipsa satrauktajām baumām zināju, ka viss strauji virzās pretī noslēgumam.
- Šodien mēs oficiāli saderinājāmies un zvērējām uzticību, viņš mazliet izklaidīgi atbildēja. Parakstījām papīrus un tā tālāk. Viss ir nokārtots.
- Ja atvainosiet manu uzdrīkstēšanos, jūsu gaišība, jūs neizskatāties visai priecīgs.
Maers sāji pasmaidīja. Tu droši vien esi dzirdējis, kādas nekārtības pēdējā laikā notiek uz ceļiem?
- Tikai baumas, jūsu gaišība.
Viņš nicīgi nosēcās. Baumas, ko es esmu centies apklusināt. Kāds uz ziemeļu ceļa uzglūn maniem nodevu vācējiem.