Nokāpis pa tām lejā, nokļuvu aukstā pagrabā, kas atradās zem pamesta veikala Lejas Severenā. Šo pilsētas daļu pirms dažiem gadiem bija nopostījis ugunsgrēks, un daži atlikušie ēkas jumta baļķi kā tumšs skelets iezīmējās pret pirmo ausmas bālumu naksnīgajās debesīs.
Izgāju no ēkas apgruzdējušā karkasa. Augstu virs galvas Kraujas malā kā plēsīgs putns melnēja Alverona muiža.
Es nospļāvos, nepavisam nebūdams priecīgs par radušos stāvokli: pret savu gribu biju norīkots algotņu dienestā. Pēc negulētās nakts un garā, līkumotā gājiena pa Kraujas akmens tuneļiem sūrstēja acis. Arī izdzertais vīns nepalīdzēja justies labāk. Dažu pēdējo stundu laikā mana galva bija pamazām noskaidrojusies un skurbumu nomainījis paģiru gurdums. Nekad agrāk nebiju visu šo norisi izbaudījis nomodā, un tas nebija patīkami. Alverona un Steipsa klātbūtnē man bija izdevies saglabāt piedienīgu ārieni, tomēr fiziski es jutos draņķīgi un manas domas bija notrulušas un gausas.
Dzestrais pirmsausmas gaiss mazliet palīdzēja noskaidrot galvu, un pēc simt soliem es sāku domāt par to, ko biju aizmirsis iekļaut Steipsam iedotajā līdzņemamo priekšmetu sarakstā. Vīns tobrīd nebija nācis par labu. Man nebija ne iekuru kārbas, ne sāls, ne naža…
Mana lauta! Es nebiju izņēmis to no darbnīcas, kur nodevu salabot vaļīgo tapiņu. Kas zina, cik ilgi man nāksies vajāt maera bandītu? Cik ilgi mana lauta gulēs darbnīcā, pirms īpašnieks nolems, ka tā ir nevajadzīga un pamesta?
Apmetu divu jūdžu līkumu, taču lautas meistara darbnīcu atradu tumšu un klusu. Skaļi klauvēju pie durvīm, tomēr atbildes nebija. Tad pēc neilga šaubu brīža ielauzos darbnīcā un nozagu savu lautu. Tiesa, diez vai to varētu saukt par zagšanu, jo lauta piederēja man, turklāt es biju jau samaksājis par labošanu.
Man vajadzēja pārrāpties pāri mūrim, atspiest vaļā logu un atmūķēt divas slēdzenes. Tas ir ļoti vienkārši, bet negulētā nakts un vīna apdullinātā galva darīja savu, un man droši vien laimējās, ka es nenokritu no jumta un nelauzu kaklu. Tomēr, ja neņem vērā kādu bīstami vaļīgu dakstiņu, kura dēļ mana sirds sāka neganti dauzīties, viss noritēja gludi, un pēc divdesmit minūtēm es biju atpakaļ uz iesāktā ceļa.
Četri Alverona nolīgtie algotņi gaidīja mani krogā divas jūdzes aiz Severenas. Pēc īsas iepazīšanās mēs tūlīt devāmies tālāk, soļodami pa Karaļa lielceļu uz ziemeļiem.
Manas domas bija tik gausas, ka tikai pēc vairākām jūdzēm es sāku šo to pārdomāt un uzdot sev jautājumus. Tikai tad man ienāca prātā, ka maers varbūt iepriekšējā naktī nav bijis pret mani gluži atklāts.
Vai patiešām es biju piemērotākais cilvēks, kam jāved bariņš pēddziņu uz nepazīstamu mežu, lai iznīcinātu lielceļa laupītāju bandu? Vai patiešām maers bija tik augstās domās par mani?
Nē. Skaidrs, ka ne. Tāda doma bija glaimojoša, taču nepatiesa. Maera rīcībā bija plašākas un labākas iespējas. Patiesībā tagad, kad lēdija Laklesa viņam bija tikpat kā rokā, viņš droši vien gribēja aizraidīt savu daiļrunīgo palīgu tālāk no acīm. Kāds nelga es biju, neaptverdams to agrāk!
Tāpēc viņš aizsūtīja mani nevajadzīgā uzdevumā, lai es nemaisītos pa kājām. Viņš paredzēja, ka apmēram mēnesi es dzīšu neatrodamas pēdas dziļajos Eldas mežos un pēc tam došos atpakaļ tukšā. Ari naudas maks iederējās šajā plānā. Simt bitu mūs nodrošinātu apmēram vienu mēnesi. Kad nauda beigtos, es būtu spiests atgriezties Severenā, kur maers vīlies pašūpotu galvu un izmantotu manu neveiksmi par ieganstu savas līdzšinējās labvēlības atraušanai.
Bet, ja es atrastu laupītājus, viņš gūtu vēl vairāk labuma. Tas bija Ilt*si tāds plāns, kādu no maera varētu sagaidīt. Lai kāds būtu iznākums, viņš panāktu to, ko vēlas.
Tas bija tracinoši. Tomēr es nevarēju vienkārši pagriezties un doties atpakaļ uz Severenu, lai stātos viņam pretī. Tagad, kad biju piekritis viņa planam, man atlika vienīgi samierināties un darīt, kas šajos apstākļos iespējams.
Ar dunošu galvu un smilšainu sajūtu mutē soļodams tālāk uz ziemeļiem, es nolēmu, ka sagādāšu maeram pārsteigumu. Es atradīšu viņa laupītājus.
Visas labas lietas trīs, un trešā būs pati veiksmīgākā. Maers Alverons acīmredzami un nepārprotami būs kļuvis par manu lielo parādnieku.
SEPTIŅDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . dalībnieki
DAŽU NĀKAMO stundu laikā es darīju, ko spēju, lai labāk iepazītu vīrus, kuriem Alverons bija mani piesaistījis. Patiesībā es izsakos pārāk vispārēji, jo viņu vidū bija ari viena sieviete.
Vispirms manu skatienu piesaistīja Tempi, kam es veltīju visvairāk uzmanības, jo viņš bija pirmais ademu algotnis, kuru es redzēju savām acīm. Tempi nepavisam neizskatījās pēc barga, iespaidīga slepkavotāja, kādu biju gatavojies ieraudzīt, bet šķita pavisam necils vīrietis. Viņš nebija ne īpaši garš, ne plecīgs, viņam bija gaiša āda, gaiši mati un bāli pelēkas acis. Viņa seja bija neizteiksmīga kā neaprakstīta lapa. Dīvaini neizteiksmīga. Apzināti neizteiksmīga.
Es zināju, ka ademu algotņi valkā asinssarkanu apģērbu: tā ir viņu pazīšanas zīme. Taču Tempi apģērbs izskatījās citāds, nekā biju gaidījis. Ducis mīkstas ādas siksnu kļāva viņa kreklu cieši pie auguma. Arī bikses ap augšstilbu, ceļgalu un apakšstilbu bija apsietas ar ādas saitēm. Visas drānas bija nokrāsotas vienlīdz košā, asinssarkanā tonī un cieši piekļāvās viņam kā pirkstains cimds augstmaņa rokai.
Kad diena kļuva siltāka, ievēroju, ka viņš sāk svīst. Acīmredzot pēc dzīves dzestrajā, retinātajā kalnu gaisā šāds laiks viņam šķita nesamērīgi karsts. Stundu pirms pusdienlaika viņš atraisīja siksnas un novilka kreklu, lai ar to noslaucītu sviedrus no sejas un rokām. Šķita, ka viņš ne mazākā mērā nejūtas neveikli, soļodams pa Karaļa lielceļu līdz pusei kails.
Tempi āda bija ļoti bāla, gandrīz krēmkrāsas tonī, viņa augums bija kalsns un spīdīgs kā medību sunim, un muskuļi zem ādas kustējās ar dzīvniekam raksturīgu grāciju. Centos viņu uzkrītoši nepētīt, taču mans skatiens vēl un vēlreiz neviļus pievērsās bālajām, tievajām rētām, kas krustām šķērsām klāja viņa rokas, krūtis un muguru.
Viņš ne reizes nežēlojās par karstumu. Jebkādi vārdi no viņa puses atskanēja reti, un atbildes vietā viņš parasti pamāja vai papurināja galvu. Viņa ceļamaiss bija līdzīgs manējam, un zobens nepavisam neizskatījās biedējošs: tas bija samērā īss un neuzkrītošs.
Dedans bija pilnīgs Tempi pretstats. Viņš bija garš un plecīgs, masīvu kaklu un krūtīm. Viņš bija bruņojies ar smagu zobenu un garu nazi un tērpies nesaderīgās cietinātas ādas bruņās, kas bija vairākkārt lāpītas un
IIk cietas, ka pa tām varēja dobji pieklaudzināt. Ja kādreiz esat redzējuši karavānu sargu, tad esat redzējuši ari Dedanu vai vismaz cilvēku, kas mīcīts no tāda paša māla.
Viņš visvairāk ēda, visvairāk žēlojās un visvairāk lamājās, un viņa .1 urgalvība bija cietāka par ozolkoka dēli. Tomēr godīguma labad jāteic, ka viņa izturēšanās kopumā bija draudzīga un smiekli nepiespiesti un gaiši. Dedana varenās miesasbūves un manieru dēļ man bija vilinājums uzskatīt viņu par neaptēstu, tomēr viņa prāts bija itin ass, ja vien viņš velējās to lietot.
Hespe bija sieviešu kārtas algotne. Tas nav tāds retums, kā daži mēdz domāt. Izskata, ietērpa un apbruņojuma ziņā viņa bija gandrīz Dedana •itspulgs. Tādas pašas ādas bruņas, smags zobens, tāda kā gurda un pieredzes notrulināta izturēšanās. Viņai bija plati pleci, spēcīgas rokas un lepna seja ar zodu, kas atgādināja cepļa ķieģeli. Gaišie, smalkie mati bija apgriezti īsi kā vīrietim.