Tomēr maldīgi būtu uzskatīt viņu par Dedana sievišķo versiju. Pretstatā Dedana bravūrai Hespe bija ļoti atturīga. Turklāt Dedana izturēšanās pat dusmu uzplūdos bija viegla un vienkārša, turpretī Hespe allaž nēsāja grūti izprotamas bardzības masku, it kā nemitīgi gaidītu, vai kāds viņai nesagādās nepatīkamus brīžus.
Martens mūsu pulkā bija visvecākais. Viņš bija mūsu pēddzinis. Ādas ietērps viņam bija mīkstāks un labāk kopts par Dedana un Hespes bruņojumu. Viņš nesa līdzi garu nazi, īsu nazi un mednieka loku.
Martens bija kalpojis par mednieku pie kāda baroneta, bet tad zaudējis mežu īpašnieka labvēlību. Salīdzinājumā ar agrāko dzīvi algotņa darbs bija visai nožēlojams, tomēr tas nodrošināja viņam iztiku. Martens bija prasmīgs loka šāvējs, un tas nozīmēja lielu vērtību, kaut ari viņš fiziski ne tuvu nebija tik iespaidīgs kā Dedans vai Hespe.
Šī trijotne pirms dažiem mēnešiem bija apvienojusi spēkus un kopš tā laika sniedza pakalpojumus kā grupa. Martens man pastāstīja, ka maers jau agrāk esot nolīdzis viņus dažādiem darbiem, un pēdējais viņu uzdevums bijis izlūkot dažas zemes Tinuē apkaimē.
Desmit minūšu laikā man kļuva skaidrs, ka šīs ekspedīcijas vadītājam vajadzētu būt Martenam. Viņam bija vairāk meža zināšanu nekā mums visiem pārējiem kopā, un pāris reižu viņš bija pat meklējis cilvēkus pēc izziņotas atlīdzības. Kad es Martenam par to ieminējos, viņš smaidīdams papurināja galvu un atbildēja, ka spēt kaut ko darīt un gribēt to darīt esot divas dažādas lietas.
Pēdējais grupā biju es viņu bezbailīgais vadonis. Maera iepazīstināšanas vēstule bija raksturojusi mani kā “vērīgu jaunu cilvēku ar labu izglītību un daudzpusīgām noderīgām īpašībām”. Kaut gan tas pilnīgi atbilda patiesībai, tāds apraksts radīja iespaidu, ka es esmu nožēlojams, nekam nederīgs galma švīts.
Stāvokli vēl vairāk apgrūtināja tas, ka es biju jaunāks par visiem pārējiem un mans apģērbs izskatījās drīzāk piemērots vakara mielastam, nevis pārgājienam. Es nesu līdzi tikai lautu un maera naudas maku. Man nebija ne zobena, ne bruņu, ne naža.
Diezgan droši varu teikt: viņi nezināja, ko par mani domāt.
* * *
Apmēram stundu pirms saulrieta mēs uz ceļa sastapām skārdnieku. Viņam mugurā bija tradicionālais ietērps garš, brūns uzsvārcis, vidukli sasiets ar auklu. Viņam nebija ratu, bet viņš veda pavadā ēzeli, kas bija tik apkrauts ar dažādu sīkpreču saiņiem, ka izskatījās pēc staigājošas sēnes.
Viņš lēni nāca mums pretī, dziedādams:
“Ja salabot vai lodēt nevajag neko.
Tu tomēr nopirkt vari šo vai to!
Kaut saule šķiet spoža
Un pasaule droša,
Nav gudri skārdniekam uz ceļa garām doties!
Jo parīt vai rīt
Lietus var līt,
Un tad tu nožēlosi atceroties."
Es smiedamies aplaudēju. īsti ceļojoši skārdnieki ir reti sastopami, un es vienmēr priecājos, satiekot kādu no viņiem. Mana māte bija teikusi, ka skārdnieki nesot veiksmi, un tēvs bija viņus atzinīgi vērtējis tāpēc, ka no viņiem vienmēr varēja uzzināt pēdējos jaunumus. Tā kā man bija ļoti vajadzīgas dažas lietas, šī sastapšanās mani iepriecināja vēl jo vairāk.
- Hei, skārdniek! Dedans smaidīdams teica. Man vajadzīgs kamīns un pinte dzeramā. Cik tālu ir līdz tuvākajai viesnīcai?
Skārdnieks pastiepa pirkstu uz to pusi, no kuras bija nācis. Nebūs ne divdesmit minūtes, viņš ar skatienu nomēroja Dedanu. Bet tu man neiestāstīsi, ka tev vairāk nekas nav vajadzīgs! viņš brīdinoši teica. Katram kaut kas ir vajadzīgs.
Dedans laipni papurināja galvu. Piedod, skārdniek! Mans maks ir pārāk plāns.
- Un ko teiksi tu? Skārdnieks pārlaida man skatienu no galvas līdz k.ijām. Tu izskaties pēc jaunekļa, kuram šo to vajag.
- Man patiešām šo to vajag, es atzinos. Redzēdams, ka pārējie nepacietīgi skatās uz ceļu, es pamāju, lai viņi dodas tālāk. Ejiet vien! es teicu. Panākšu jūs pēc dažām minūtēm.
Kad viņi aizgāja, skārdnieks smīnēdams saberzēja rokas. Nu tad saki, kas tev vajadzīgs!
- Vispirms kāda drusciņa sāls.
- Un doze, kur to glabāt, viņš sacija un sāka rakņāties ēzelim uzkrautajos saiņos.
- Arī nazis man noderētu, ja vien tev tāds atrastos.
- Tas sevišķi noderētu, ja tu ej uz ziemeļiem, skārdnieks nevilcinādamies atteica. Tur ir bīstami ceļi. Bez naža nav ko iesākt.
- Vai tev ir bijusi kāda saķeršanās? es jautāju, cerēdams, ka viņš varētu palīdzēt ar kādu ziņu par mūsu tvarstāmajiem bandītiem.
- A, nē! viņš atsaucās, pārmeklēdams saiņus. Tik traki laiki nav pienākuši, lai kāds uzdrošinātos ķerties klāt skārdniekam. Bet tas ceļa gabals nav labs. Viņš izvilka garu, tievu nazi ādas makstī un pasniedza to man. Ramstona tērauds.
Izvilku nazi no maksts un rūpīgi apskatīju asmeni. Tas tiešām bija Ramstona tērauds. Tik smalku man nevajag, es teicu, atdodams to atpakaļ. Gribu kaut ko ikdienas vajadzībām, galvenokārt ēdienreizēm.
- Ramstons ir ļoti noderīgs ikdienas vajadzībām, skārdnieks apgalvoja un iespieda to atpakaļ man rokās. Ar to var saplēst skalus ugunskuram un pēc tam vēl noskūties, ja gribi. Tas vienmēr paliek ass.
- Man var rasties vajadzība darīt smagākus darbus, es paskaidroju.
- Un Ramstons ir trausls.
- Tiesa gan, skārdnieks nemulsdams atzinās. Mans tēvs allaž teica: vislabākais nazis, kāds var būt, līdz brīdim, kad salūst. Bet to pašu var sacīt par ikvienu nazi. Un, patiesību sakot, šis nazis man ir vienīgais.
Es nopūtos. Zinu, kad jāpadodas. Un vēl man vajag iekura kārbu.
Viņš to izvilka, līdzko biju paguvis izrunāt vārdu līdz galam. Es pamanīju, ka tev uz pirkstiem ir tinte. Viņš pamāja uz manām rokām.
- Man te ir papīrs, labas kvalitātes manta. Un spalva un tinte ari. Nav nekā ļaunāka par to, ja galvā rodas dziesma, bet nevar to pierakstīt. Viņš izvilka ādas sainīti ar papīru, rakstāmspalvām un tinti.
Es papurināju galvu, zinādams, ka maera maks tādā gadījumā iztukšotos pavisam. Dziesmu rakstīšanu es pagaidām esmu metis pie malas, skārdniek.
Viņš paraustīja plecus, bet nelika sainīti atpakaļ. Nu tad vajadzēs vēstuļu rakstīšanai. Es pazīstu vīru, kam vajadzēja pārgriezt sev vēnu, lai uzrakstītu vēstuli sirdsdāmai. Tas ir dramatiski. Protams, ari simboliski. Bet sāpigi, nehigiēniski un diezgan šaušalīgi. Tagad viņš ņem līdzi rakstāmspalvu un papīru visur, kurp vien iet.
Jutu, ka mana seja nobāl, jo skārdnieka vārdi man atgādināja vēl kaut ko svarīgu, ko biju aizmirsis, steigā pametot Severenu: Denna! Maera stāsti par laupītājiem, divas pudeles stipra vīna un negulēta nakts bija izspieduši man no galvas visas domas par viņu. Pēc mūsu atbaidošā strīda es biju aizgājis projām, neatstādams nevienu vārdu. Ko viņa domās, kad es pēc saviem cietsirdīgajiem vārdiem gluži vienkārši būšu pazudis?
Ceļā no Severenas bija pagājusi jau vesela diena. Skaidrs, ka es nevarēju steigties atpakaļ, lai pateiktu viņai, ka man jādodas projām. Brīdi es tomēr apsvēru tādu domu. Nē. Turklāt Denna pati mēdza pazust uz daudzām dienām, neatstājusi nevienu brīdinājuma vārdu. Viņa jāsaprot, ja es darīšu to pašu…
Nejēga. Nejēga. Nejēga. Domām riņķojot, es centos izvēlēties kādu no vairākām nepatīkamām iespējām.
Skārdnieka ēzelis skarbi nosprauslojās, un es satrūkos, piepeši kaut ko iedomājies. Vai tu ej uz Severenu, skārdniek?