- Drīzāk “caur” nekā “uz”, viņš atbildēja. Bet varētu teikt, ka jā.
- Es nupat atcerējos, ka man jānosūta kāda vēstule. Ja es tev to iedotu, vai tu varētu aiznest to uz kādu viesnīcu?
Viņš lēni pamāja ar galvu. Varētu gan. Ja tev vajadzēs papīru un tinti… Viņš smaidīdams vēlreiz pavicināja ādas sainīti.
Es saviebos. Labi, skārdniek, vajadzēs. Bet cik tas viss kopā maksās?
Viņš pārlaida skatienu malā atliktajām lietām. Sāls un doze: četri biti. Nazis: piecpadsmit bitu. Papīrs, rakstāmspalvas un tinte: astoņpadsmit bitu. Iekuru kārba: trīs biti.
- Un vēstules piegāde, es sacīju.
- Steidzama piegāde, skārdnieks ar smaidu piebilda. Dāmai, ja tava seja mani neviļ.
Es apstiprināju.
- Skaidrs. Viņš domīgi paberzēja zodu. Parasti es prasītu ap trīsdesmit pieci un tad rāmi un jauki pakaulētos ar tevi, līdz nonāktu pie trīsdesmit.
Cena bija saprātīga, jo vairāk tāpēc, ka labu papiru atrast bija grūti. Tomēr tā bija trešā daļa no visas maera iedotās naudas. Mums to vajadzēja ēdienam, naktsmājām un vēl dažām nepieciešamām lietām.
Taču es neko vēl nepaguvu pateikt, kad skārdnieks turpināja: Es jau ivdzu, ka tev tas būtu par daudz, viņš teica. Un ceru, ka neuzskatīsi mani par nekaunīgu, ja atļaušos sacīt, ka tev mugurā ir ļoti smalks apmetnis. Es vienmēr esmu gatavs izdevīgam darījumam.
Es bažīgi savilku ciešāk savu skaisto vīna krāsas apmetni. Laikam |.iu es būtu ar mieru to atdot. Man nebija jācenšas ielikt balsī mākslotu nožēlu. Bet tad es paliktu vispār bez apmetņa. Ja uznāks lietus, ko tad?
- la nav nekāda bēda, skārdnieks atteica. Izvilcis no saiņa savīstitu auduma gabalu, viņš iedeva man to apskatīt. Kādreiz šis apmetnis bija lepojies ar melnu krāsu, bet pēc ilga lietojuma un daudzkārtējas mazgāšanas pabalojis un kļuvis tumši zaļgans.
- Drusku noskrandis! es teicu un pārlaidu pirkstu apspurušai vīlei.
- Tikai palietots, citādi bez vainas! skārdnieks bezrūpīgi attrauca un uzlika apmetni man uz pleciem. Der labi. Krāsa tev labi piestāv, jo izceļ tavas acis. Turklāt visu to lielceļa laupītāju dēļ tev nav ieteicams izskatīties pārāk turīgam.
Es nopūtos. Un ko tu man dosi no savas puses? es jautāju, pasniegdams viņam savu krāšņo apmetni. Šis te ir valkāts tikai nepilnu mēnesi un nav redzējis nevienu lietus lāsi.
Skārdnieks pārlaida plaukstu manam elegantajam apģērba gabalam.
Tam ir daudz mazu kabatiņu! viņš iepriecināts teica. Tas ir lieliski.
Es aptaustīju skārdnieka dotā apmetņa plāno audumu. Ja tu piemetīsi adatu un diegu, esmu gatavs atdot tev savu apmetni, piepešas iedvesmas pārņemts, es teicu. Un vēl es tev došu dzelzs peniju, vara peniju un sudraba peniju.
Es pasmīnēju. Tā bija niecīga maksa. Bet stāstos tādu parasti prasa ceļojošs skārdnieks, kad tas iztirgo pasakainu maģijas piederumu vientiesīgam atraitnes dēlam, kurš dodas pasaulē meklēt laimi.
Skārdnieks atmeta galvu un iesmējās. Es nupat gribēju ierosināt to pašu, viņš teica. Tad, pārmetis manu apmetni pār roku, viņš cieši paspieda manu plaukstu.
Pameklējos makā un izvilku dzelzs drabu, divus Vintasas puspenijus un, pašam par patīkamu pārsteigumu, Aturas cieto peniju. Tā man bija veiksme, jo šī monēta nozīmēja tikai daļiņu no Vintasas sudraba raunda. Iztukšoju daudzās vīna krāsas apmetņa kabatas, saliku saturu ceļamaisā un pievienoju tam savus jaunos ieguvumus.
Pēc tam ātri uzrakstīju vēstuli Dennai, paskaidrodams, ka patrons mani ir negaidot aizsūtījis projām. Atvainojos par skarbajiem vārdiem, ko biju viņai teicis, un apsolīju satikties, līdzko būšu atgriezies Severenā. Man būtu gribējies veltīt vēstulei ilgāku laiku. Atvainoties būtu vajadzējis izmeklētākos vārdos, un nekaitētu sīkāki paskaidrojumi, bet skārdnieks jau bija sakravājis savus saiņus un ar acīmredzamu nepacietību gaidīja, kad varēs doties tālāk.
Tā kā man nebija aizzīmogošanas vaska, es izmantoju triku, ko biju apguvis, rakstīdams zīmītes maera vārdā. Pārlocīju papīra lapu un nostiprināju malas tādā veidā, ka atlocīt to varētu tikai saplēšot.
Iedevu vēstuli skārdniekam. Tā domāta skaistai, tumšmatainai sievietei, vārdā Denna. Viņa ir apmetusies viesnīcā “Četras Sveces”.
- Tas liek man atcerēties vēl kaut ko, viņš teica, iebāzdams vēstuli kabatā. Sveces! Iebāzis roku seglu somā, viņš izvilka vairākas resnas tauku sveces. 1as ir vajadzīgas ikvienam!
Lai cik jocīgi, man tās patiešām varēja noderēt, tikai citādai vajadzībai, nekā domāja skārdnieks.
- Un vēl man ir laba ziede taviem zābakiem, viņš turpināja, meklēdamies savās mantās. Šajā gadalaikā reizēm uznāk pamatīgs lietus.
Es smiedamies pacēlu rokas. Es došu tev vienu bitu par svecēm, bet neko vairāk nevaru atļauties. Ja mēs tā turpināsim, man vajadzēs atpirkt tavu ēzeli, lai nogādātu visu tālāk.
- Labi jau labi! skārdnieks atteica, nevērīgi paraustīdams plecus.
- Bija prieks kārtot darījumus ar tevi, jaunais cilvēk!
SEPTIŅDESMIT SESTĀ NODAĻA . iekurs
SAULE JAU slīdēja pamalē, kad mēs otrajā ceļojuma vakarā atradām labu apmešanās vietu. Dedans devās meklēt malku ugunskuram. Martens grieza burkānus un kartupeļus un aizsūtīja Hespi ar katliņu pēc ūdens. Es izmantoju Martena mazo lāpstiņu, lai izraktu ugunskura bedri.
Tempi bez uzaicinājuma nolauza zaru un ar savu zobenu atšķēla no tā tievus skalus iekuram. Viņa zobens, ari izvilkts no maksts, neizskatījās necik dižs. Tomēr, spriežot pēc tā, cik viegli tas atšķēla koka strēmeles papīra lapas biezumā, bija jāsecina, ka tas ir ass kā skūšanās nazis.
Izklāju izraktās bedres malas ar akmeņiem. Neteicis ne vārda, Tempi man pasniedza iekuru sauju.
Es atzinīgi pamāju ar galvu. Vai gribi lietot manu nazi? es jautāju, cerēdams iesaistīt viņu sarunā. Aizvadīto divu dienu laikā es diezin vai biju pārmijis ar viņu knapi duci vārdu.
Tempi bālās acis pievērsās nazim pie manas jostas un atgriezās pie sava zobena. Nervozi grozīdamies, viņš papurināja galvu.
- Vai tas nekaitē asmenim? es jautāju.
Algotnis paraustīja plecus, vairīdamies no mana skatiena.
Es sāku gatavot ugunskuru un tieši tad izdarīju pirmo kļūdu.
Kā jau teicu, gaisā bija jaušams saltums un mēs visi bijām noguruši. Upēc es nolēmu nevis pusstundu darboties, lai novestu dzirksteli līdz ugunskura liesmai, bet saliku sīkus zariņus apkārt Tempi iekuram un pēc tam sakārtoju ap to arvien lielākus skalus, veidojot ciešu pagaļu ieloku.
Kad biju beidzis to darīt, atgriezās Dedans ar vēl vienu malkas klēpi.
- Brīnišķīgi! viņš norūca tik klusu, it kā runātu pats ar sevi, tomēr pietiekami skaļi, lai visi to dzirdētu. Un tu te esi atbildīgais. Lieliski.
- Kas tev atkal iesprūdis zobos? Martens vienaldzīgi noprasīja.
- Tas puika būvē koka cietoksni, nevis ugunskuru, Dedans dramatiski nopūtās un pēc tam uzņēma toni, kas viņam pašam varbūt šķita tēvišķs, bet izklausījās žēlīgi augstprātīgs. Labi, es tev palīdzēšu. Šitam dzirkstele nekad nepieķersies. Vai tev ir krams un tērauds? Es parādīšu, kā tos lietot.
Nevienam nepatīk, ja ar viņu runā tādā tonī, bet es pret to esmu sevišķi vārīgs. Dedans jau divas dienas bija neslēpti ļāvis saprast, ka uzskata mani par idiotu.
Es izdvesu gurdu nopūtu. Mūžvecu, līdz pagurumam pieredzējuša cilvēka nopūtu. Te bija vajadzīga nepārprotama atbilde. Viņš mani uzskatīja par nekam nederīgu zaļknābi. Bija skaidri jāliek viņam saprast, ka es tāds neesmu. Dedan, es teicu, ko tu par mani zini?