Viņš neizpratnē paskatījās uz mani.
- Vienu par mani tu zini pavisam skaidri, es rāmi teicu. To, ka par atbildīgo mani ielika maers. Cieši ieskatījos viņam acis. Vai maers ir idiots?
Dedans samierinoši atmeta ar roku. Skaidrs, ka ne, es tikai gribēju teikt…
Es piecēlos kājās un tūlīt to nožēloju, jo tagad daudz uzkrītošāk bija redzams, cik Dedans ir ievērojami garāks. Vai maers būtu norīkojis mani par atbildīgo, ja es būtu idiots?
Viņš māksloti pasmaidīja, mēģinādams pārvērst divu dienu nicinošo kurnēšanu nevainīgā pārpratumā. Labi, nesāc nu tūlīt lēkāt par…
Es pacēlu roku. Tā nav tava vaina. Tu vienkārši neko par mani nezini. Bet šovakar netērēsim tam laiku. Mēs visi esam noguruši. Pagaidām iegaumē, ka es neesmu kaut kāda bagāta nejēgas dēliņš, kas sailgojies pēc dēkām!
Saspiedu pirkstos plānu gabaliņu no Tempi sagatavotā iekura un koncentrējos. Izvilku no sevis vairāk karstuma, nekā vajadzīgs, un jutu, ka mana roka kļūst auksta līdz pat plecam. Un iegaumē, ka es protu iekurt ugunskuru!
Iekura skaidas aizdegās ar spēju un karstu liesmu, uguns strauji pārņēma visus sīkos zariņus, un pēc mirkļa ugunskurs dega pilnā sparā.
Ar šo dramatisko žestu es gribēju panākt, lai Dedans beigtu uzskatīt mani par nekam nederīgu puiku. Taču Universitātē pavadītais laiks bija mani zināmā mērā notrulinājis. Iekurt šādu ugunskuru Arkanuma loceklim ir tikpat vienkārši kā uzvilkt kājās zābakus.
Turpretī Dedans nekad nebija redzējis arkanistu un diez vai jebkad bija atradies Universitātei tuvāk par piecsimt jūdzēm. Par maģiju viņš zināja tikai to, ko dzirdējis vakara stāstos pie apmetnes ugunskura.
Tāpēc, redzēdams ugunskuru uzliesmojam, viņš kļuva balts kā palags un spēji atkāpās vairākus soļus atpakaļ. Viņa sejas izteiksme bija tāda, it kā es būtu radījis dārdošas uguns sienu kā Taborlins Lielais.
Tad ieraudzīju, ka tādi paši izskatās Martens un Hespe, kuru sejas neslēpti pauda vintašiešu nepārvaramo māņticību. Viņu skatieni nervozi pievērsās zibošajām liesmām un atgriezās pie manis. Es biju viens no tiem. Es sadarbojos ar tumšiem spēkiem. Es spēju izsaukt dēmonus. Es ēdu sieru ar visu mizu.
Vērodams ceļabiedru satriektās sejas, es sapratu, ka nespēšu pateikt neko tādu, kas viņus nomierinātu. Šobrīd tas nebija iespējams. Tāpēc es tikai nopūtos un sāku iekārtot savu guļvietu naktij.
Kaut gan tovakar pie ugunskura neskanēja izklaidējoši stāsti, nebija dzirdama arī Dedana nicīgā kurnēšana. Man labāk būtu patikusi cieņa, lomēr arī drusciņa veselīgu baiļu var ievērojami nolīdzināt negludumus.
* * *
Kad divas dienas biju atturējies no līdzīgiem dramatiskiem žestiem, pārējie ceļabiedri pamazām nomierinājās. Dedans joprojām izturējās bravūrīgi un izaicinoši, tomēr vairs nesauca mani par “puiku” un žēlojās krietni mazāk, tāpēc es uzskatīju notikušo par mazu uzvaru.
Šo remdeno panākumu iedvesmots, es nolēmu enerģiskāk rīkoties, lai iesaistītu sarunā Tempi. Ja man uzticēta atbildība par šo mazo pulciņu, tad pienāktos iepazīt viņu labāk. Sevišķi svarīgi man šķita uzzināt, vai viņš spēj pateikt vairāk nekā piecus vārdus no vietas.
Tāpēc pusdienu maltītes laikā es apsēdos ademu algotnim blakus. Viņš bija apmeties mazliet tālāk no pārējiem. Nevis tāpēc, ka Tempi būtu nedraudzīgi noskaņots, bet tāpēc, ka mēs pārējie ēšanas laikā sarunājāmies. Tempi turpretī gluži vienkārši ēda.
Taču šodien es apsēdos viņam blakus, paņēmis līdzi ēdamo cieti žāvētas desas gabalu un dažus aukstus kartupeļus. Hei, Tempi!
Viņš paskatījās augšup un pamāja ar galvu. īsu mirkli es notvēru viņa bāli pelēko acu skatienu. Tad viņš novērsās un neveikli sagrozījās. Viņš izlaida plaukstu caur matiem un neilgu bridi atgādināja Simmonu. Viņiem abiem bija slaiks, izstīdzējis augums un smilškrāsas mati. Tomēr Simmons nebija tāds klusētājs. Sarunā ar Simmonu es brīžiem pat netiku pie vārda.
Protams, es biju mēģinājis sarunāties ar Tempi jau iepriekš. Tās bija ikdienišķas, maznozīmīgas frāzes: par laika apstākļiem, par noberztām kājām pēc dienas gājiena, par ēdienu. Nekas prātīgs no tā nebija sanācis. Labākajā gadījumā viņš atbildēja ar pāris vārdiem, bet parasti pamāja ar galvu vai paraustīja plecus. Visbiežāk viņš tikai uzmeta man neizteiksmīgu skatienu, neveikli sagrozījās un stūrgalvīgi vairījās pat raudzīties acīs.
Tāpēc šodien biju nolēmis izmēģināt tiešāku pieeju. Esmu dzirdējis stāstus par lethani, es teicu. Labprāt uzzinātu vairāk. Vai vari man kaut ko pastāstīt?
Tempi bālās acis brīdi pievērsās manējām un seja palika tikpat neizteiksmīga. Tad viņš atkal novērsās. Viņš paraustīja vienu no sarkanajām ādas strēmelēm, kas cieši saistīja kreklu pie auguma, un sāka burzīt piedurkni. Nē, nevaru. Es nerunāšu par lethani. Tas nav domāts tev. Nejautā.
Tempi atkal pievērsa acis zemei, vairīdamies no mana skatiena.
Es domās pārskaitīju dzirdēto. Vienpadsmit vārdu. Biju dabūjis atbildi vismaz uz vienu no saviem jautājumiem.
SEPTIŅDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . “penija” viesnīca
KAD NOGRIEZĀMIES ceļa līkumā, bija iestājies mijkrēslis. Dzirdēju plaukšķināšanu un kāju dunoņu, kas jaucās ar mūziku, klaigām un dārdošiem smiekliem. Pēc desmit stundu gājiena šie trokšņi ievērojami pacilāja manu noskaņojumu, un es jutos gandrīz vai možs.
Pēdējās lielajās krustcelēs dienvidos no Eldas meža slējās “Penija” viesnīcas neparasti lielā ēka. Tā bija celta no rupji tēstiem baļķiem, tai bija divi pilni stāvi, un vairāki jumta logi liecināja, ka virs tiem ir arī mazāks trešais stāvs. Logos brīžiem varēja redzēt dejā zibošus vīriešu un sieviešu augumus, un neredzams vijolnieks čīgāja strauju, trakulīgu meldiju.
Dedans dziļi ievilka elpu. Vai jūtat šo smaržu? Es jums saku, tur iekšā ir sieviete, kas prot pagatavot vakariņas no akmens, turklāt tādas, ka jālūdzas vēl! Lieliskā Pega! Ceru, ka viņa joprojām strādā tepat. Viņš ar rokām atveidoja gaisā divdomīgi ieapaļas līnijas un piebikstīja Martenam ar elkoni.
Hespes acis šauri savilkās un skatiens ieurbās Dedanam pakausi.
Neko nemanīdams, Dedans turpināja: Šonakt es iešu gulēt, pielicis vēderu ar jērgaļu un brendiju. Tiesa gan, ja var spriest pēc mana pēdējā ceļojuma, drusku mazāk miega varētu nozīmēt drusku vairāk izpriecu.
Redzēju, ka Hespes seja liecina par vētras tuvumu, un steigšus iejaucos. Viss, kas šķīvī, un guļvieta katram no mums ir nodrošināta, es sacīju bezierunu tonī. Pārējais tev jāmaksā pašam no savas kabatas.
Dedans rādīja tādu seju, it kā nespētu ticēt savām ausīm. Nemuldi! Mēs jau vairākas dienas esam gulējuši zem klajas debess. Turklāt tā nav tava nauda, tāpēc beidz žņaugties!
- Mēs vēl neesam padarījuši savu darbu, es mierigi atbildēju. Pat daļiņu ne. Nezinu, cik ilgi mums būs te jāuzturas, bet zinu, ka neesmu bagāts. Ja iztukšosim maera maku pārāk strauji, mums ēdamais būs jāgādā medījot. Pārlaidu skatienu visam mūsu pulciņam. Protams, ja kādam citam ir pietiekami daudz skanošā un viņš ir ar mieru dalīties…
Martens skumīgi pasmīnēja. Hespe nenovērsa skatienu no Dedana, kurš joprojām raudzījās mani nikni zibošām acīm.
Tempi neomulīgi saknosījās, un viņa sejas izteiksme bija tikpat neizdibināma kā vienmēr. Vairīdamies no mana skatiena, viņš aši pārlaida acis visiem pēc kārtas, saglabādams neizteiksmīgu seju. Viņa skatiens slīdēja nevis no sejas uz seju, bet no Dedana rokām pie Dedana kājām, pēc tam pie Hespes kājām, tad pie manējām. Viņš pamīņājās un pievirzījās pussoli tuvāk Dedanam.