Cerēdams kliedēt sasprindzinājumu, es saudzīgākā tonī teicu: Kad darbs būs padarīts, mēs sadalīsim maka atlikumu savā starpā. Tādējādi katram no mums jau pirms atgriešanās Severenā būs mazliet pilnāka kabata. To mēs varēsim tērēt pēc savas patikšanas. Bet tikai tad!
Redzēju, ka Dedans ar to nav apmierināts, un nogaidīju, lai redzētu, vai viņš uzstās.
Taču ierunājās nevis viņš, bet Martens. Pēc garas dienas, kas pavadīta ceļā, viņš domīgi teica, gluži kā runādams pie sevis, nudien noderētu kāds dzēriena kauss.
Dedans paskatījās uz viņu un pēc tam ar gaidošu sejas izteiksmi pievērsās man.
- Domāju, ka katram vienu dzēriena kausu maks spēs atvēlēt, es ar smaidu piekāpos. Maers taču negrasās padarīt jūs par priesteriem, vai ne?
Hespe sulīgi iesmējās, un Martens un Dedans atļāvās piespiesti pasmaidīt. Tempi paskatījās uz mani ar savām bālajām acīm, nervozi sagrozījās un novērsās.
* * *
Pēc dažām pārlieku nesaspringtas kaulēšanās minūtēm mums visiem pieciem par vienu sudraba bitu bija sarunātas vienkāršas guļvietas, vienkāršas vakariņas un katram pa dzēriena kausam. Kad tas bija izdarīts, es sameklēju kroga zālē klusāku kaktu un novietoju savu lautu drošībā zem sola. Pēc tam apsēdos, juzdamies ļoti noguris, un neziņā domāju, ko darīt, lai Dedans mitētos izturēties kā lielīgs gailis.
Kamēr sēdēju, dziļi iegrimis šādās domās, man priekšā uz galda nobūkšķēja šķīvis ar vakariņām. Pacēlu acis un ieraudzīju sievietes seju un drosmīgi atsegtas krūtis, ko ieskāva koši sarkanu cirtu mākonis. Viņai bija pienbalta āda ar tikko jaušamām vasarraibumu pazīmēm. Viņas lūpas bija bīstami sārtas. Viņas acis bija koši, bīstami zaļas.
- Paldies! es ar nelielu novēlošanos teicu.
- Lūdzu, lūdzu, jaukumiņ! Sieviete draiski pasmaidīja un atmeta matus no kailā pleca. Man gandrīz izskatījās, ka tu esi sēdēdams aizmidzis.
- Gandrīz biju. Gara diena un garš ceļš.
- Kaut kas traks! viņa ar rotaļīgu nožēlu izmeta un paberzēja sev skaustu. Ja es domātu, ka tu pēc stundas vēl būsi kājās, tad labprāt pati tevi noguldītu! Pastiepusi roku, viņa viegli savirpināja pirkstos matus man uz pakauša. Mēs divatā varētu aizkurt pamatīgu uguni!
Es sastingu kā iztrūcināts briedis. Nevaru pasacīt, kāpēc; varbūt tāpēc, ka pēc vairākām ceļā pavadītām dienām jutos visai noguris. Varbūt tāpēc, ka sieviete man nekad nebija tuvojusies tik tieši un atklāti. Varbūt…
Varbūt tāpēc, ka biju jauns un nožēlojami nepieredzējis. Pie tā arī paliksim.
Izmisīgi meklēju vārdus, bet, kad biju tos atradis, viņa bija jau pussoli atkāpusies un vērīgi raudzījās manī. Jutu, ka mana seja kļūst karsta, un tas mani samulsināja vēl vairāk. Nedomādams pievērsu skatienu galdam un atnestajām vakariņām. Kartupeļu zupa, es truli nodomāju.
Sieviete īsi, paklusi iesmējās un draudzīgi pieskārās manam plecam.
Piedod, zēn! Man izskatījās, ka tu esi drusku… Viņa aprāvās, it kā meklēdama piemērotākus vārdus, tad turpināja: Man patika, ka tu izskaties tāds neapbružāts, bet es nedomāju, ka tu esi tik ļoti jauns.
Kaut gan sieviete runāja draudzīgi, es viņas balsī dzirdēju smieklus. Mana seja pietvīka vēl vairāk, sakarstot līdz pat ausīm. Beidzot, sapratusi, ka jebkādi vārdi var mani tikai vēl vairāk samulsināt, viņa noņēma roku no mana pleca. Es vēlāk atnākšu pajautāt, vai tu nevēlies vēl kaut ko.
Es truli pamāju ar galvu un noskatījos viņai pakaļ. Jutos atvieglots, ka viņa aiziet, bet tad mani iztraucēja šur tur atskanējušie smiekli. Paskatījies apkārt, redzēju pie tuvākajiem galdiem uzjautrinātas vīru sejas. Kāds pulciņš pacēla pret mani kausus klusā, zobgalīgā sveicienā. Cits vīrietis paliecās man tuvāk, mierinoši paplikšķināja man pa plecu un teica: Neņem to personīgi, zēn, viņa mūs visus ir atšuvusi!
Man šķita, ka visi apmeklētāji skatās tikai uz mani, un, nodūris skatienu, es sāku ēst vakariņas. Lauzdams maizes gabalus un mērcēdams tos zupā, es domās novērtēju savu stulbuma pakāpi. Slepus noskatījos, kā sarkanmatainā viesu apkalpotāja iznēsā apkārt dzērienus un jautri atvaira daudzu vīriešu tuvošanās mēģinājumus.
Biju puslīdz atguvis savaldīšanos, kad pie mana galdiņa blakuskrēslā ieslīdēja Martens. Tu labi tiki galā ar Dedanu, viņš bez ievada teica.
Mans noskaņojums mazliet uzlabojās. Tiešām?
Martens viegli pamāja ar galvu, un viņa vērīgais skatiens pārslīdēja ļaužu pilnajai istabai. Citi parasti mēģina viņu iebiedēt vai pataisīt par muļķi. Ja tu būtu tā darījis, viņš tev būtu atspēlējies desmitkārt.
- Viņš patiešām uzvedās kā muļķis, es atgādināju. Un, ja runājam godīgi, es patiešām viņu iebiedēju.
Martens paraustīja plecus. Bet tu to izdarīji gudri, tāpēc viņš turpmāk klausīsies uz tevi. Iedzēris malku, viņš bridi klusēja, tad mainīja tematu. Hespe piedāvājās šonakt apmesties ar Dedanu vienā istabā, viņš nevērīgi teica.
- Tiešām? es itin pārsteigts atjautāju. Viņa kļūst drošāka.
Martens lēni pamāja ar galvu.
- Un tālāk? es pamudināju.
- Un tālāk neko. Dedans paziņoja, ka neesot tāds muļķis, lai maksātu par istabu, ja viņam naktsmājas pienākoties par brīvu. Viņš paskatījās uz mani un savilka uzacis.
- Tu nerunā nopietni! es pārliecināts noteicu. Viņam ir jāzina. Viņš tikai tēlo vientiesi, jo viņam Hespe nepatīk.
- Nedomāju vis, Martens sacīja un, pagriezies pret mani, pieklusināja balsi. Pirms trim dienkopām mēs beidzām sargāt karavānu, kas ceļoja no Raljenas. Brauciens bija ilgs, un mums ar Dedanu bija pilnas kabatas naudas, bet nebija īpašu plānu, kā to izlietot, tāpēc mēs vakaru pavadījām mazā piekrastes krodziņā, līdz piedzērāmies tiktāl, ka nevarējām vairs aizvilkties projām. Un tad Dedans sāka runāt par viņu.
Martens lēni pagrozīja galvu. Viņš runāja veselu stundu, un tu neticētu, ka viņa apcerētā sieviete ir tā pati mūsu skarbā Hespe. Dedans viņu burtiski apdziedāja! Martens nopūtās. Dedans domā, ka Hespe ir viņam par labu. Turklāt viņam šķiet, ja viņš kaut vai iesāņus pablenzīs uz viņu, tad attapsies ar trijās vietās pārlauztu roku.
rKāpēc tu viņam neteici?
- Ko neteicu? Tas bija agrāk, kad viņa vēl nebija sākusi skatīties uz Dedanu ar teļa acīm. Tobrīd es domāju, ka viņa bažas ir gluži pamatotas. Kā tu domā, ko Hespe ar tevi izdarītu, ja tu viņai draudzīgi paplikšķinātu pa jaukākajām vietām?
Paskatījos turp, kur pie bāra stāvēja Hespe. Viņa klaudzināja pēdu līdzi vijolnieka mūzikas ritmam. Citādā ziņā stūrainie pleci, acis, zoda līnija viss viņā šķita skarbs, gandrīz kareivīgs. Starp viņu un vīriešiem, kuri stāvēja pie bāra viņai abās pusēs, bija izveidojusies neliela, bet pamanāma atstarpe.
- Laikam es arī negribētu riskēt ar savu roku, es atzinos. Bet tagad taču viņam jāzina. Viņš nav akls.
- Viņš nav sliktāks par mums pārējiem.
Es sāku iebilst, bet tad paskatījos uz sarkanmataino apkalpotāju.
- Mēs varētu viņam pateikt, es ierosināju. Vislabāk tu! Viņš tev uzticas.
Martens noklakstināja mēli pret zobiem. Nē-e, viņš teica un sparīgi nolika dzēriena kausu uz galda. Tas visu tikai sarežģītu. Vai nu viņš redzēs pats, vai ari neredzēs. Savā laikā un savā veidā. Viņš paraustīja plecus. Vai ari ne, un saule lēks un rietēs tāpat kā agrāk.
Kādu laiku mēs abi klusējām. Martens pāri kausa malai vēroja zāles burzmu, un viņa skatiens pamazām aizklīda tālumā. Es atspiedos pret sienu un iesnaudos, un telpas troksnis manās ausis pārtapa nomierinošā zuzoņā.