Un, kā manas domas allaž tiecas darīt, kad vien ir atstātas savā vaļā, tās aizklīda pie Dennas. Es domāju par viņas smaržu, par kakla izliekumu pie auss, par roku kustībām, viņai sarunājoties. Domāju, kur viņa ir šovakar un vai viņai klājas labi. Un mazdrusciņ prātoju, vai viņas domas kādreiz pievēršas sirsnīgām atmiņām par mani…
* * *
- …bandītus notvert nevarētu būt grūti. Un pārmaiņas pēc būs prieks uzkrist viņiem uz galvas pirmajiem un pārmācīt tos sasodītos kretīnus!
Šie vārdi izrāva mani no siltās snaudas kā zivi no dīķa. Vijolnieks bija pārtraucis spēli, lai izdzertu savu kausu, un pieklusušajā telpā Dedana vārdi izskanēja skaļi kā ēzeļa zviedziens. Atvēru acis un redzēju, ka arī Martens mazliet satraukts skatās apkārt: viņu acīmredzami bija iztrūcinājuši tie paši vārdi, kas sasniedza manas ausis.
Dedanu es pamanīju jau nākamajā brīdī. Viņš sēdēja divus galdiņus tālāk un sarunājās ar tikpat iereibušu, sirmu zemnieku.
Martens jau cēlās kājās. Negribēdams piesaistīt situācijai plašāku uzmanību, es iešņācos: Savāc viņu! un piespiedu sevi palikt sēžam.
Sakostiem zobiem noskatījos, kā Martens aši izlīkumo starp galdiem, piesit Dedanam pie pleca un ar īkšķi norāda uz manu pusi. Dedans kaut ko atrūca, bet es, par laimi, to nedzirdēju. Viņš negribīgi uzslējās kājās.
Apzināti pievērsu skatienu kroga zālei, nevis Dedanam. Tempi sarkanajā algotņa tērpā bija labi saskatāms. Viņš sēdēja ar seju pret kamīnu un vēroja, kā vijolnieks uzskaņo instrumentu. Uz galdiņa viņa priekšā stāvēja vairākas tukšas glāzes, un viņš bija atraisījis ādas siksnas ap kreklu. Tempi vēroja vijolnieku ar neparasti saspringtu uzmanību.
Kamēr es skatījos, apkalpotāja atnesa viņam vēl vienu dzēriena glāzi. Viņš nopētīja meiteni, un bālo acu skatiens uzkrītoši pārstaigāja viņas augumam. Meitene kaut ko teica, un Tempi noskūpstīja viņai roku tik izsmalcināti kā dzimis galminieks. Apkalpotāja pietvīka un rotaļīgi iesita viņam pa plecu. Viena Tempi roka pacēlās, veikli ieslīdēja viņas vidukļa ieplakā un palika tur. Izskatījās, ka viņai pret to nav iebildumu.
Dedans tuvojās manam galdam, aizsegdams Tempi tieši tajā brīdī, kad vijolnieks pacēla lociņu un sāka spēlēt džigu. Apmēram ducis cilvēku piecēlās, gribēdami dejot.
- Kas ir? Dedans noprasīja, pienācis pie mana galdiņa. Vai tu pasauci mani šurp, lai pateiktu, ka ir vēls? Viņš noliecās pāri galdam, līdz viņa acis bija gandrīz vienā līmenī ar manējām. Es sajutu skābenu smaku: viņa elpa oda pēc drega. Lēts, pretīgs dzeramais, ko var izmantot uguns iekuršanai.
Es nevērīgi iesmējos. Neesmu jau tava mamma! Patiesībā tieši to es biju gribējis teikt un centos atrast kaut ko citu, ar ko piesaistīt viņa uzmanību. Mans skatiens apstājās pie sarkanmates, kas man iepriekš bija pasniegusi vakariņas, un es paliecos krēslā uz priekšu. Gribēju zināt, vai tu vari mani apgaismot, es sazvērnieciskā tonī teicu.
Pikto skatienu nomainīja ziņkāre, un es mazliet pieklusināju balsi.
- Tu esi šeit bijis jau agrāk, vai ne? Viņš pamāja ar galvu un pieliecās man tuvāk. Vai tu zini, kā sauc to meiteni? Es pamāju uz sarkanmates pusi.
Dedans paskatījās pār plecu tik vērīgi, ka viņa to noteikti būtu pamanījusi, ja nebūtu pagriezusies pret mums ar muguru. To blondīni, gar kuru grābstās adems? Dedans noprasīja.
- Sarkanmati.
Dedana platajā pierē ievilkās rievas, viņam pētot zāles tālāko galu.
- Tu domā Lozīni? viņš klusi jautāja. Joprojām piemiedzis acis, viņš pagriezās pret mani. Mazo Loziju?
Es paraustīju plecus un sāku nožēlot, ka esmu izvēlējies šādi novirzīt viņa uzmanību.
Lielais vīrs pēkšņi nodārdināja smieklu šalti un pa pusei nokrita, pa pusei noslīdēja uz sola man pretī.
- Lozija! viņš ieklukstējās mazliet skaļāk, nekā man būtu paticis.
- Kvout, es par tevi esmu domājis galīgi aplam! Viņš iesita ar plaukstu pa galdu un atkal ļāva vaļu smiekliem, līdz gandrīz nokrita atmuguriski no sola. Jā, tev ir laba acs, zēn, bet tev nav ne mazāko izredžu!
Tas aizskāra manu ievainoto lepnumu. Kāpēc ne? Vai tad viņa nav, hm… Mana balss aizklīda, un es izdarīju neskaidru kustību ar rokām.
Tomēr Dedans saprata, ko esmu gribējis teikt. Palaistuve? viņš neticīgi pārjautāja. Ak mūžs, zēn, tak nē! Te ir vairākas tādas. Viņš ar plašu žestu pārlaida roku telpai un pieklusināja balsi līdz privātas sarunas līmenim. Bet ne jau palaistuves, to tu atceries! Vienkārši meitenes, kas neatsakās no dažām piedevām. Viņš apklusa un samirkšķināja .icis. No naudas. No papildu naudiņas. Un vēl no dažiem priekiem. Viņš iespurdzās.
- Es tikai domāju… nevarīgi iesāku.
- Jā, tā domā katrs vecis, kam acis un pauti ir savā vietā. Viņš pieliecās mazliet tuvāk. Tā mazā ir ugunīgs skuķis! Viņa pakaitēsies ar katru, kas uzmet aci, bet gultā nav iedabūjama ne ar runāšanu, ne naudu. Ja to varētu, viņa būtu bagāta kā Vintasas karalis. Dedans paskatījās uz sarkanmates pusi. Cik tāds prieks varētu maksāt? Es teiktu…
Dedans vēlreiz pameta skatienu uz meitenes pusi, un viņa lūpas sakustējās, it kā viņš klusībā veiktu sarežģītus aprēķinus. Pēc brīža viņš paraustīja plecus. Vairāk, nekā man ir. Paskatījies uz mani, viņš vēlreiz paraustīja plecus. Bet nav vērts sasapņoties. Aiztaupi sev kreņķus! Ja gribi, es te pazīstu vienu dāmu, kas nemaz nav slikta. Droši vien viņa tevi labprāt iepriecinātu. Viņš sāka uzmanīgāk pētīt zāli.
- Nē! Es uzliku plaukstu uz Dedana rokas, lai apturētu viņa centienus. H bija tikai ziņkārība. Dzirdēju, cik samāksloti tas izklausās.
- Paldies par ziņām!
- Nav par ko! Dedans uzmanīgi uzslējās kājās.
- Jā, un vēl! es teicu, it kā man tas nupat būtu ienācis prātā.
- Vai tu man varētu palīdzēt? Dedans pamāja ar galvu, un es ar žestu aicināju viņu pieliekties tuvāk. Man bail, ka Hespe nesāk pļāpāt par darbu, ko mums uzdevis maers. Ja laupītāji dzirdēs, ka mēs dzenam tiem pēdas, mums būs desmitreiz grūtāk tos atrast. Dedana sejā pazibēja vainīga izteiksme. Protams, es ceru, ka tas nenotiks, bet pats zini, kā sievietēm patīk pļāpāt.
- Saprotu, viņš aši teica un izslējās taisni. Es parunāšu ar viņu. Drošība nekaitē.
Vijolnieks ar vanagam līdzīgo seju beidza spēlēt džigu, un visi aplaudēja, dauzīja kājas pret grīdu un sita pret galdiem tukšās krūzes. Paskatījies apkārt, ieraudzīju, ka Martens ir apsēdies pie blakusgaldiņa. Viņš ar pirkstiem pieskārās pierei un īsi, atzinīgi pamāja man ar roku. Es sēdēdams neuzkrītoši paklanījos pretī. Vienmēr ir patīkami saņemt klausītāju atzinību.
SEPTIŅDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . cits ceļš
NENOLIEGŠU, KA izjutu drusciņu ļauna prieka, kad nākamajā rītā pirms saules lēkta redzēju paģiraino Dedanu soļojam pa ceļu. Lielais vīrs centās turēties, cik spēdams, un viņam par godu jāteic, ka viņš ne reizes nežēlojās, ja vien par žēlošanos nevar uzskatīt dažus klusus vaidus.
Tagad, ieskatīdamies Dedanā uzmanīgāk, arī es pamanīju viņā apmātības pazīmes. Intonācijā, ar kādu viņš izrunāja Hespes vārdu. Primitīvajos jokos, ko viņš centās plēst, sarunājoties ar viņu. Ik pēc brīža viņš atrada ieganstu, lai pamestu acis uz Hespes pusi. Tam vienmēr bija kāds aizsegs: vēlēšanās izstaipīties, uzmanīgāks skatiens uz ceļu, rokas mājiens uz apkārtējo mežu.