Выбрать главу

Par spīti tam visam, Dedans palika akls pret atsevišķajiem uzmanības apliecinājumiem no Hespes puses. Reizēm to vērot bija tikpat uzjautri­noši kā skatīties labi iestudētu Modegas traģēdiju. Reizēm man gribējās viņus abus nožņaugt.

Tempi klusēdams soļoja kopā ar mums kā mēms, paklausīgs kucēns. Viņš vēroja visu kokus, ceļu, mākoņus. Ja viņa acis neliecinātu par neapstrīdamu prāta asumu, es viņu droši vien būtu sācis uzskatīt par pamuļķi. Uz nedaudzajiem jautājumiem, kurus viņam uzdevu, viņš allaž atbildēja ar neveiklu sagrozīšanos, galvas mājieniem, plecu raustīšanu vai noraidošām kustībām.

Tomēr ziņkāre man nekādi nedeva mieru. Es zināju, ka īethani ir pasakgrāmatu blēņas, tomēr kaut kas manī arvien uzvandīja šīs domas un jautājumus. Vai viņš patiešām taupa vārdus? Vai viņš patiešām spēj izmantot klusēšanu kā bruņas? Kustēties tik veikli kā čūska? Patiesību sakot, pēc tam kad biju redzējis, ko Elksa Dals un Fela spēja izdarīt, izsaucot uguns un akmens vārdu, doma par to, ka cilvēks var sakrāt vārdus kā degvielu, lai tos aizdedzinātu, man nebūt vairs nelikās tik muļķīga kā agrāk.

*    * *

Mēs visi pieci pakāpeniski iepazinām cits citu un pieņēmām cits cita īpatnības. Dedans rūpīgi sakopa zemi vietā, kur grasījās atritināt guļammatraci: viņš ne vien novāca visus sīkos zariņus un akmentiņus, bet turklāt vēl ar kājām nomīdīja plakanu ikvienu zāles ceru vai zemes cilni.

Hespe mēdza neskanīgi svilpot, kad viņai šķita, ka neviens to nedzird, un pēc katras maltītes rūpīgi izbakstīja zobus. Martens neēda gaļu, ja tajā bija kaut mazākais sārtumiņš, un nedzēra ūdeni, ja tas nebija vārīts vai sajaukts ar vīnu. Vismaz pāris reižu dienā viņš mums atgādināja, ka mēs esot nejēgas, ka nedarot tāpat.

Bet, ja runa ir par uzvedības dīvainībām, pirmo godalgu bija pel­nījis Tempi. Viņš neskatījās man acīs. Viņš nesmaidīja. Nerauca pieri. Nerunāja.

Kopš aiziešanas no “Penija” viesnīcas viņš bez aicinājuma bija izteicis līkai vienu piezīmi: Lietus padarīs šo ceļu par citu ceļu un šo mežu par citu mežu. Katru vārdu viņš izrunāja skaidri un uzsvērti, it kā būtu domā­jis par šo paziņojumu visu dienu. Manuprāt, viņš tā patiešām bija darījis.

Viņš mazgājās kā apsēsts. Mēs pārējie izmantojām pirts telpu, kad bijām apmetušies viesnīcā, bet Tempi mazgājās katru dienu. Ja tuvumā bija upe, viņš mazgājās gan vakarā, gan no rīta pēc piecelšanās. Citās reizēs viņš berza sevi ar audekla gabalu, izmantodams daļu no sev atvē­lētā dzeramā ūdens.

Un divas reizes dienā viņš neiztrūkstoši izpildīja izsmalcinātu stiepša­nās rituālu, ar plaukstām rūpīgi veidodams gaisā noteiktas līnijas un raks­tus. Tas man atgādināja lēnās galma dejas, kas ir plaši izplatītas Modegā.

Šis izdarības noteikti palīdzēja viņam saglabāt ķermeņa vingrumu, tomēr vērot tās bija savādi. Hespe reizēm jokoja: ja laupītāji pavēlētu mums dejot, mūsu algotnis ar svaigo smaržu būtu neatsverams palīgs. Taču to viņa teica klusi un tikai tad, ja Tempi bija pietiekami tālu, lai nedzirdētu viņas vārdus.

Ja runa ir par dīvainībām, nojaušu, ka man nepavisam nebūtu iemesla mest pirmo akmeni. Gandrīz katru vakaru, ja vien nebiju pārguris pēc dienas ceļojuma, es spēlēju lautu. Diezgan droši varu sacīt, ka tas nepa­lielināja manu labo slavu viņu acīs un neradīja iespaidu, ka esmu teicams taktiskais vadonis vai arkanists.

Tuvojoties mūsu galamērķim, es kļuvu arvien nervozāks. No mums visiem pieciem vienīgi Martens bija īsteni piemērots paredzētajam uzde­vumam. Dedans un Hespe atbilstošā brīdi būtu labi karotāji, bet ar viņiem bija grūti sadarboties. Dedans bija ķildīgs un stūrgalvīgs. Hespe bija slinka. Viņa reti palīdzēja gatavot vakariņas vai nokopt maltītes vietu, ja viņu īpaši nelūdza to darīt, un pat tad viņas palīdzība bija tik negribīga, ka diez vai to vispār varēja saukt par palīdzību.

Un vēl bija Tempi, nolīgtais slepkavotājs, kas neparko neskatījās man acīs un neielaidās sarunā. Algotnis, kas pēc manas ciešas pārliecības varētu īstenot gluži labu karjeru Modegas teātri…

*    * *

Piektajā dienā pēc aiziešanas no Severenas mēs sasniedzām vietu, kurā bija notikuši laupītāju uzbrukumi. Tas bija divdesmit jūdžu garš, līkumots ceļa posms cauri Eldas mežam, un tajā nebija ne ciemu, ne vies­nīcu vai pat pamestu lauku sētu. Pavisam vientulīgs, nošķirts Karaļa liel­ceļa posms nepārredzama un senatnīga meža vidū. Dabiska vide lāčiem, jukušiem eremītiem un malumedniekiem. Lielceļu laupītāju paradīze.

Kamēr mēs iekārtojām apmetni, Martens aizgāja izlūkot apkārtni. Pēc stundas viņš iznira no kokiem aizelsies, taču labā noskaņojumā. Viņš apgalvoja, ka šajā apkaimē neesot atradis nekādas citu cilvēku klātbūtnes pazīmes.

-    Nespēju ticēt, ka es aizsargāju nodevu vācējus, Dedans nepatikā norūca. Hespe dobji iesmējās.

-    Tu aizsargā civilizāciju, es izlaboju. Un gādā par ceļu drošību. Turklāt maers Alverons šīs nodevas izmanto svarīgiem nolūkiem. Es pasmīnēju. Piemēram, mūsu algām.

-    Par tām gādāju es! Martens iebilda.

Pēc vakariņām es izklāstīju vienīgo stratēģiju, ko biju spējis izstrādāt piecu garu dienu domāšanas gaitā. Ar nūju ievilku smiltīs izliektu līniju.

-    Tā! Šis ir mūsu ceļš, apmēram divdesmit jūdžu garš posms.

-Jūdežu? Klusais jautājums atskanēja no Tempi puses.

-     Kā, lūdzu? es pārjautāju. Šis bija pirmais vārds, ko es no viņa biju dzirdējis pēdējās pusotras dienas laikā.

-Jūžu? Viņa akcents, izrunājot nepazīstamo vārdu, bija tik uzkrī­tošs, ka es krietnu brīdi nesapratu, ka viņš runā par jūdzēm.

-    Divdesmit jūdžu, es uzsvērti atkārtoju. Norādīju uz ceļa pusi un pacēlu vienu pirkstu. No šejienes līdz ceļam ir viena jūdze. Šodien mēs nogājām piecpadsmit jūdzes.

Tempi pamāja ar galvu.

Es atkal pievēros savam zīmējumam. Mēs puslīdz droši varam pieņemt, ka bandīti atrodas desmit jūdžu apkaimē uz abām pusēm no ceļa. Apvilku četrstūri savai primitīvajai ceļa skicei. Tātad mums jāpārmeklē četrsimt kvadrātjūdžu meža.

Kamēr visi centās aptvert šo faktu, valdīja klusums. Beidzot Tempi teica: Tas ir daudz.

Es nopietni pamāju ar galvu. Lai pārmeklētu tik plašu teritoriju, mums būtu vajadzīgi mēneši, bet mēs gādāsim, lai tā nenotiktu. Pie­vienoju savam zīmējumam vēl pāris līniju. Martens katru dienu ies mums pa priekšu un izlūkos apkārtni. Es paskatījos uz viņu. Cik lielu teritoriju tu katru dienu droši spēj pārlūkot?

Martens brīdi domāja, skatienam slīdot pār apkārtējo koku lapot­nēm. Šajā mežā? Ar tik biezu pamežu? Apmēram vienu kvadrātjūdzi.

-    Un tādā gadījumā, ja darīsi to piesardzīgi?

Viņš pasmaidīja. Es vienmēr daru to piesardzīgi.

Es pamāju ar galvu un novilku paralēlu līniju ceļam. Martens izlūkos joslu aptuveni pusjūdzes platumā apmēram jūdzi no ceļa. Viņš raudzīsies pēc laupītāju apmetnes vai sargiem, lai mēs pārējie nejauši neuzskrietu viņiem virsū.

Hespe papurināja galvu. Tam nav jēgas. Tik tuvu ceļam viņi nebūs apmetušies. Ja viņi grib slēpties, tad jāmeklē dziļāk. Vismaz divas vai tris jūdzes projām no ceļa.

Dedans piekrītoši pamāja. Ja es gribētu paslēpties un slepeni kādam uzbrukt, es apmestos vismaz četru jūdžu attālumā no ceļa.

-    Arī es tā domāju, es piekritu. Bet agri vai vēlu viņiem ir jāiziet uz ceļa. Jāizsūta izlūki, jāmeklē vieta slēpņiem. Un palaikam jāpiegādā sev pārtika. 11 kā viņi te mājo jau vairākus mēnešus, diezgan droši var spriest, ka viņiem kaut kur ir iemīta taciņa.