Ar nūju ievilku savā smilšu kartē vēl pāris ķeburu. Pēc Martena izlūkgājiena divi no mums ies uz priekšu un vēlreiz visu rūpīgi pārlūkos. Mēs izstaigāsim šauru meža strēli, meklējot jebkādas pēdas no viņu taciņas. Pārējie divi tikmēr uzmanīs nometni.
Tādā veidā mēs varēsim nostaigāt apmēram divas jūdzes dienā. Mēs sāksim no ceļa ziemeļu puses un pētīsim apkārtni no rietumiem uz austrumiem. Ja neatradīsim nekādu taku, pāriesim ceļa dienvidu pusē un nāksim atpakaļ no austrumiem uz rietumiem. Es pārstāju zīmēt smiltīs un izslējos taisni. Dienkopas laikā mēs atradīsim viņu iemīto taciņu. Varbūt vajadzēs divas dienkopas, viss atkarīgs no veiksmes. Iespraudu nūju smiltīs.
Dedans drūmi raudzījās primitīvajā kartē. Mums vajadzēs papildināt savus krājumus.
Es piekrītoši pamāju. Katru piekto dienu mēs mainīsim nometnes vietu. Divi no mums dosies uz Krosonu papildināt pārtikas krājumus. Divi pārvietos nometni. Martens atpūtīsies.
- Turpmāk mums ar ugunskuru būs ļoti jāuzmanās, Martens teica.
- Ja atradīsimies vēja pusē, dūmu smarža mūs nodos.
Es piekritu. Mums katru vakaru būs jāizrok ugunskura bedre un vajadzēs vērīgi raudzīties pēc rennela kokiem. Es paskatījos uz Martenu. Tu taču zini, kāds izskatās rennela koks, vai ne? Viņš izskatījās izbrīnījies.
Hespe nopētīja mūs abus pēc kārtas. Kas ir rennels? viņa jautāja.
- Tas ir koks, Martens paskaidroja. Labs materiāls ugunskuram. Deg tīri un ar karstu liesmu. Tikpat kā nav dūmu un gandrīz nav ari nekādas dūmu smakas.
- Pat tad, ja koks ir zaļš, es piebildu. Un tādas pašas ir rennela lapas. Ļoti noderīga manta. Visur tie neaug, bet dažus es šajā apkārtnē esmu redzējis.
- Kā tāds pilsētas puika kā tu var visu to zināt? Dedans jautāja.
- Zināt ir mans uzdevums, es nopietni atbildēju. Un kāda velna pēc tu iedomājies, ka es esmu uzaudzis pilsētā?
Dedans paraustīja plecus un novērsās.
- Tas ir vienīgais koks, ko mēs turpmāk drīkstam dedzināt, es teicu. Ja tā nebūs pietiekami daudz, mēs to izmantosim tikai ēdiena vārīšanai. Ja tā nebūs vispār, vajadzēs iztikt ar aukstām maltītēm. Tāpēc raugieties vērīgi!
Visi piekrita, bet Tempi pamāja ar galvu mazliet vēlāk nekā pārējie.
- Un visbeidzot, mums jau iepriekš jāizdomā kāds sakāmais, ja viņi meklēšanas laikā uzduras mums pirmie. Es norādīju uz Martenu. Ko tu teiksi, ja kāds tevi pieķers izlūkošanas laikā?
Martens izskatījās izbrīnījies, tomēr ar atbildi nevilcinājās. Es esmu malumednieks. Viņš norādīja uz neuzvilkto loku, kas stāvēja, atsliets pret koku. Tas nebūs tālu no patiesības.
- Un no kurienes tu esi?
Viņš mirkli sastomījās. No Krosonas, dienas gājienā uz rietumu pusi.
- Un kā tevi sauc?
- M…Meriss, viņš neveikli atbildēja. Dedans iesmējās.
Es greizi pasmaidīju. Par savu vārdu labāk nemelo! To ir grūti izdarīt pārliecinoši. Ja viņi tevi noķers un palaidīs, tad viss kārtībā. Tikai neatved viņus šurp uz mūsu nometni. Ja viņi gribēs vest tevi līdzi, paliec mierīgs. Izliecies, ka tu labprāt viņiem pievienotos. Nemēģini bēgt.
Martens acīmredzami jutās neomulīgi. Lai es vienkārši palieku pie viņiem?
Es pamāju ar galvu. Ja viņi uzskatīs tevi par nejēgu, tad gaidīs, ka tu bēgsi pirmajā naktī. Ja uzskatīs tevi par gudru, tad gaidīs, ka tu bēgsi otrajā naktī. Bet līdz trešajai naktij viņi būs jau sākuši tev mazliet uzticēties. Pagaidi līdz pusnaktij un tad izraisi kādas nekārtības. Pielaid uguni pāris teltīm vai tamlīdzīgi. Mēs nogaidīsim, līdz sāksies panika un tad ņemsim viņus no ārpuses ciet.
Es paskatījos uz pārējiem trim. Tas pats attiecas uz katru no jums. Nogaidiet līdz trešajai naktij!
- Kā tu atradīsi viņu nometni? Martens jautāja, un uz pieres viņam .pidēja plāna sviedru kārtiņa. Es viņu nevainoju. Mēs bijām iesaistīti bīstamā spēlē. Ja mani notvers, es nevarēšu parādīt jums ceļu.
- Viņus es neatradīšu, es atbildēju. Es atradīšu tevi. Jebkuru no ļums es mežā pratīšu atrast.
Aplaidu skatienu ugunskuram, gaidīdams vismaz kādu protesta rū(ienu no Dedana, taču šķita, ka neviens no viņiem neapšauba manas maģijas prasmes. Interesanti, cik lielas spējas viņi man piedēvēja?
Patiesība bija tāda, ka dažu pēdējo dienu laikā es biju slepeni savācis no katra ceļabiedra pa matam. Tāpēc es bez pūlēm nepilnas minūtes laikā varēju pagatavot meklēšanas ierīci katram mūsu pulciņa dalībniekam. Pazīdams vintasiešu māņticību, nolēmu, ka konkrētas detaļas viņiem labāk nestāstīt.
- Un kādi stāsti jāsacer mums? Hespe ar savilktu plaukstu iesita Dedanam pa krūtīm, un viņas pirkstu kauliņi dobji noskanēja pret cieto adas vesti.
- Kā jums šķiet, vai jūs varētu pārliecināt viņus, ka esat karavānu sargi, kas nav apmierināti ar dzīvi un nolēmuši pāriet pie laupītājiem?
Dedans iesprauslojās. Es pāris reižu patiešām esmu par to domājis. Sastapis Hespes skatienu, viņš pikti nosēcās. Nestāstiet, ka pašiem tas nav ienācis prātā! Neskaitāmas dienas soļot pa lietu, ēst pupas, gulēt uz zemes! Un tas viss par vienu peniju dienā! Viņš paraustīja plecus. Pie Dieva zobiem! Brīnos, ka puse no mums jau sen nav aizbēgusi mežā.
Es pasmaidīju. Tev viss izdosies teicami.
- Un viņš? Hespe pastiepa īkšķi pret Tempi. Neviens neticēs, ka viņš ir nolēmis aiziet savvaļā. Adems par dienas darbu nopelna desmitreiz vairāk nekā mēs.
- Divdesmit reižu vairāk, Dedans norūca.
Arī es par to biju domājis. Tempi, ko tu darīsi, ja bandīti tevi notvers?
Tempi mazliet sagrozījās, bet neko neatbildēja. Viņš uzmeta man īsu skatienu, tad novērsās, raudzīdamies iesāņus zemē. Nevarēju pateikt, vai viņš domā vai vienkārši jūtas samulsis.
- Ja viņam nebūtu tās sarkanās ademu drēbes, viņš izskatītos pēc ļoti parasta cilvēka, Martens teica. Pat viņa zobens ir pavisam necils.
- Divdesmit reižu necilāks par manējo, tas jau nu ir skaidrs. Dedans runāja klusu, bet pietiekami skaļi, lai visi varētu dzirdēt.
Ari es raizējos Tempi apģērba dēļ. Vairākas reizes biju mēģinājis iesaistīt viņu sarunā, cerēdams apspriesties par šo jautājumu, taču tikpat labi būtu varējis apspriesties ar kaķi.
Tomēr tas apstāklis, ka viņš nebija sapratis vārdu “jūdzes”, lika man aptvert to, par ko būtu vajadzējis padomāt jau krietni agrāk. Aturiešu valoda nebija viņa dzimtā valoda. Tā kā es pats Universitātē nesen biju pūlējies tekoši apgūt siaru valodu, es gluži labi sapratu tieksmi labprātāk klusēt nekā runāt un padarīt sevi smieklīgu.
- Viņš varētu mēģināt to pašu, ko mēs, Hespe šaubīdamās teica.
- Ja nepārvalda valodu, pārliecinoši melot ir grūti, es sacīju.
Tempi bālās acis pārskrēja mums visiem pēc kārtas, tomēr viņš neteica
ne vārda.
- Cilvēki necik augstu nevērtē tādus, kas neprot labi runāt, Hespe sacīja. Varbūt viņš varētu… tēlot pamuļķi? Izlikties, ka ir apjucis, apmaldījies?
- Viņam nav jātēlo pamuļķis, Dedans paklusām norūca. Viņš var vienkārši tāds būt.
Tempi paskatījās uz Dedanu tikpat neizteiksmīgi kā vienmēr, taču šoreiz viņa sejā bija jaušams tāds kā sasprindzinājums. Viņš lēni un izteiksmīgi ievilka elpu, pirms sāka runāt. Kluss nav muļķis, viņš neskanīgā balsī teica. Un tu? Vienmēr runā. Čak čak Čak čak čak. Tempi ar plaukstu atdarināja mutes kustības, tai atveroties un aizveroties. Vienmēr. Kā suns, kas visu nakti rej uz koku. Centies būt liels. Nē. Vienkārši skaļš. Kā suns.