Выбрать главу

Man nevajadzēja smieties, bet tas notika pārāk negaidīti. Daļēji tāpēc, ka biju pieradis uzskatīt Tempi par ļoti klusu un pasīvu, un daļēji tāpēc, ka viņam bija pilnīga taisnība. Ja Dedans būtu suns, viņš būtu tāds suns, kas nemitīgi rej tukšumā. Rej tikai tādēļ, lai dzirdētu pats sevi.

Un tomēr man nevajadzēja smieties. Bet es iesmējos. Arī Hespe iesmē­jās un mēģināja to apslēpt, bet tas tikai pasliktināja stāvokli.

Dedana seja niknumā satumsa, un viņš piecēlās kājās. Nāc šurp un pasaki to vēlreiz!

Tikpat neizteiksmīgu seju Tempi piecēlās, apgāja apkārt ugunsku­ram un nostājās Dedanam blakus. Tas ir… ja es saku “blakus”, tas var radīt nepareizu priekšstatu. Cilvēki parasti nostājas divu vai trīs pēdu attālumā no tā, ar ko grasās runāt. Bet Tempi nostājās nepilnu pēdu no Dedana. Tuvāk pieiet viņš varētu tikai tad, ja grasītos Dedanu apskaut vai kāpt tam uz pleciem.

Es varētu melot un teikt, ka viss notika pārāk strauji, lai es pagūtu iejaukties, taču tā nebūtu patiesība. Vienkāršā patiesība bija tāda, ka es neredzēju izeju no šīs situācijas. Bet sarežģītākā patiesība bija tāda, ka man pašam Dedana izturēšanās jau sen bija līdz kaklam.

Turklāt es nekad vēl nebiju dzirdējis Tempi pasakām tik daudz kā Horeiz. Pirmo reizi mūsu pazīšanās laikā viņš izturējās kā dzīvs cilvēks, nevis kā mēma, ceļojoša lelle.

Un man ļoti gribējās redzēt, kā viņš cīnās. Es biju daudz dzirdējis par .idemu leģendāro izveicību un klusībā cerēju, ka tā satrieks biezgalvainā Dedana īgno kurnēšanu.

Tempi nostājās Dedanam tik tuvu, ka varētu apkampt viņu ar rokām.

Dedans bija par galvas tiesu garāks, platākiem pleciem un masīvāku rumpi. Tempi paskatījās augšup uz pretinieku, un viņa sejā nebija nekā no tā, ko varētu gaidīt. Nekādas bravūras. Nekāda izsmejoša smīna.

Nekā.

-    Vienkārši suns, Tempi klusi, bez īpašas izteiksmes teica. Trokš­ņains suns. Viņš pacēla roku un vēlreiz atdarināja mutes vārstīšanu.

Čak. Čak. Čak.

Dedans pacēla roku un iebelza Tempi pa krūtīm. Krodziņos Universi­tātes tuvumā es līdzīgu rīcību biju redzējis neskaitāmas reizes. Pēc tāda grūdiena cilvēks aizstreipuļo atpakaļ, zaudē līdzsvaru, nereti paklūp un krīt.

Bet Tempi nestreipuļoja. Viņš tikai… atkāpās soli tālāk. Pēc tam viņš pastiepās un nevērīgi iesita Dedanam pa ausi, apmēram tā, kā tēvs tirgus laukumā varētu iepliķēt nepaklausīgu bērnu. Sitiens pat nebija tik stiprs, lai satricinātu Dedana galvu, tomēr mēs visi dzirdējām klusu paff, un Dedana mati vienā galvas pusē izslējās un sabozās uz āru kā pārsista pāksts.

Dedans brīdi stāvēja, īsti neaptverdams, kas noticis. Tad viņš sarauca pieri, pacēla abas rokas un ar krietni lielāku sparu trieca tās pret Tempi.

Tempi atkal atkāpās un pēc tam iesita Dedanam pa otru ausi.

Dedana acis iezvērojās, viņš neganti ierūcās un savilka abas rokas <

dūrēs. Viņš bija iespaidīgi noaudzis vīrietis, un viņa ādas ietērps ple­cos iekrakstējās un nočīkstēja, kad viņš pacēla rokas. Bridi viņš gaidīja, acīmredzot cerēdams, ka Tempi sakustēsies pirmais, tad spēra soli uz priekšu, atvilka roku atpakaļ un zvēla. Sitiens bija spēcīgs un smags kā zemnieka cirvja vēziens.

Tempi to laikus redzēja un atkāpās vēlreiz. Taču lempīgais vēziens vēl bija pusceļā, kad Dedana stāja viscaur mainījās. Viņš pacēlās uz pirkst­galiem, un smagnējais zemnieka belziens izzuda gaisā. Piepeši Dedans no masīva buļļa kļuva par zibensuzbrucēju, un, paskrējies uz priekšu, viņš izdarīja trīs sitienus, ašus kā putna spārnu vēzieni.

No pirmā Tempi izvairījās, otru atsita sānis, bet trešais trāpīja viņam pa plecu, atsviežot viņu sānis un atpakaļ. Tempi paspēra divus ātrus

soļus tālāk no Dedana un, atgūdams līdzsvaru, viegli nopurinājās. Tad viņš iesmējās spalgus, līksmus smieklus.

To dzirdot, Dedana sejas izteiksme mazliet atmaiga, un arī viņš pasmī­nēja, tomēr nenolaida rokas un saglabāja stāju uz pirkstgaliem. Tomēr Tempi devās uz priekšu, izvairījās no vēl viena sitiena un ar saliektas plaukstas virspusi iesita Dedanam pa seju. Nevis pa vaigu, kā darītu saķildojušies mīlnieki uz skatuves. Tempi plauksta kustējās no augšas uz leju un skāra Dedana seju no pieres līdz pat zodam.

-   Āāāā! Dedans iekliedzās. Nolādēts! Viņš grīļodamies atkāpās, piespiedis roku pie deguna. Kas tev tie par gājieniem? Ko tu mani pļaukā? Viņš pablenza uz Tempi gar saliekto plaukstu. Tu cīnies kā sieviete!

īsu brīdi Tempi izskatījās tāds, it kā gribētu iebilst. Tad viņš pasmai­dīja kaut ko tādu es redzēju pirmo reizi un piekrītoši pamāja ar galvu. Jā. Es cīnos kā sieviete.

Dedans brīdi vilcinājās, tad iesmējās un rupji uzsita Tempi pa plecu. Es gandrīz gaidīju, ka Tempi no viņa pieskāriena atrausies atpakaļ, taču adems atkārtoja tādu pašu kustību, gandrīz satverdams Dedana plecu un rotaļīgi viņu pagrūstīdams.

Man šķita dīvaini, ka tādu teatrālu žestu izdara cilvēks, kurš visas šīs dienas bija izturējies ļoti noslēgti, tomēr es nolēmu uzlūkot to par savdabīgu dāvanu, un dāvātam zirgam, kā zināms, nemēdz skatīties zobos. Jebkas, ko šis adems darīja, kad nebija apņēmies nervozi klusēt, šķita gluži kā dāvana.

Turklāt tagad man bija priekšstats par Tempi cīņas spējām. Kaut ari Dedans to nevēlējās atzīt, Tempi viņu nenoliedzami bija pārspējis. Sapratu, ka izslavētā ademu cīņas prasme nebūt nav tukša pasaka.

Martens noskatījās, kā Tempi atgriežas agrākajā vietā. Tāds apģērbs tomēr ir problēma, viņš teica, it kā nekas sevišķs tostarp nebūtu noti­cis, un kritiski nopētīja Tempi asinssarkano kreklu un bikses. Ja tādā staigā pa mežu, tikpat labi var iet un vicināt karogu.

-     Mēs par to parunāsim, es sacīju pārējiem. Ja Tempi kautrējas savas aturiešu valodas prasmes dēļ, es spriedu, tad saruna ritēs raitāk bez publikas klātbūtnes. Un es noskaidrošu, ko viņš grasās darīt, ja saskriesies ar bandītiem. Jūs visi trīs varat sākt iekārtoties un gādāt par vakariņām.

Trijotne izklīda uz dažādām pusēm, un katrs steidzās atrast labāko vietu savai guļvietai. Tempi noskatījās viņiem pakaļ, tad pagriezās atpa­kaļ un aši paskatījās uz mani. Pēc tam viņš pievērsa skatienu zemei un paspēra šļūcošu soli, grasīdamies iet projām.

-    Tempi?

Viņš piešķieba galvu un palūkojās uz mani.

-    Mums jāaprunājas par tavu apģērbu.

Viss notika tāpat kā ikreiz, kad es sāku runāt. Tempi uzmanība lēni aizslīdēja projām, un skatiens novērsās uz sāniem un lejup. It kā viņš nevēlētos apgrūtināt sevi ar klausīšanos. Kā ietiepīgs bērns.

Droši vien man nav jums jāstāsta, cik tracinoši ir censties iesaistīt sarunā cilvēku, kurš neparko neskatās acīs. Tomēr es nevarēju atļauties l adu greznību kā apvainoties vai atlikt sarunu uz vēlāku laiku. Jau līdz sim biju to atlicis pārāk ilgi.

-   Tempi! Es apspiedu vēlēšanos noklakstināt pirkstus, lai pievērstu viņa uzmanību. Tavas drēbes ir sarkanas, es teicu, cenzdamies runāt pēc iespējas ikdienišķi. Viegli ieraugāmas. Tas ir bīstami.

Tempi krietnu brīdi neko neatbildēja. Tad viņa bālās acis pavērsās augšup, sastapa manējās, un viņš īsi pamāja ar galvu.

Man radās nelāgas aizdomas, ka viņš varbūt nemaz nesaprot, ko mēs šeit, Eldas mežā, darām. Tempi, vai tu zini, kāpēc mēs esam iera­dušies šajā mežā?

Tempi skatiens aizslīdēja līdz manam primitīvajam zīmējumam smil­tīs, tad atgriezās pie manis. Viņš paraustīja plecus un izdarīja neizpro­tamu kustību ar abām rokām. Kas ir daudz, bet ne visi?

Pirmajā brīdī man šķita, ka viņš uzdod dīvainu filozofisku jautājumu, bet tad apjautu, ka viņš vienkārši grib uzzināt kādu vārdu. Pacēlu plaukstu un satvēru divus pirkstus. Daži? es jautāju. Lielākā daļa?

Tempi cītīgi vēroja manas rokas un piekrītoši pamāja. Lielākā daļa, viņš, nemierīgi grozīdamies, teica. Es zinu lielāko daļu. Visi runā ātri.

-    Mēs meklējam cilvēkus. Līdzko es sāku runāt, viņa skatiens aiz­slīdēja projām, un es apspiedu vēlmi nopūsties. Mēs cenšamies atrast cilvēkus.

Galvas mājiens. Jā. Medījam cilvēkus. Viņš uzsvēra pirmo vārdu.

-    Medījam visantha.

Tātad viņš vismaz zina, kāpēc mēs esam šeit. Sarkans? Es pastiepu roku un pieskāros sarkanajai ādas siksnai, ar ko viņa krekls bija cieši piesaitēts pie auguma. Tā bija negaidīti mīksta. Medīšanai? Vai tev ir citas drēbes? lādas, kas nav sarkanas?

Nervozi grozīdamies, Tempi paskatījās lejup uz savu ietērpu. Tad viņš pamāja ar galvu un, aizgājis pie sava mantu saiņa, izvilka vienkāršu, pelēku pašaustu kreklu. Viņš pastiepa man to apskatīt. Medīšanai. Bet cīņai ne.

Netiku gudrs, ko tāds dalījums nozīmē, tomēr nolēmu pagaidām to neapspriest. Ko tu darīsi, ja visantha sastaps tevi mežā? es jautāju.

-    Runāsi vai cīnīsies?

Kādu bridi viņš, šķiet, kavējās domās. Runāt ir grūti, viņš atzi­nās. Visantha? Cinīšos.

Es pamāju ar galvu. Ja viens bandīts, cīnies! Ja divi, runā!

Tempi paraustīja plecus. Ar diviem var cīnīties.

-    Cīnīties un uzvarēt?

Viņš vēlreiz nevērīgi paraustīja plecus un parādīja uz Dedanu, kas rūpīgi lasīja starp velēnām sīkos zariņus. Ja tādi kā viņš? Ar trim vai četriem. Tempi pastiepa roku ar augšup pavērstu plaukstu, it kā kaut ko piedāvādams. Ja trīs bandīti, cīnos. Ja četri, labāk mēģinu runāt. Nogaidu trīs naktis. Tad… Viņš ar abām rokām izdarīja dīvainu, izsmal­cinātu kustību. Uguni teltīs.

Es jutos atvieglots, redzēdams, ka viņš ir sapratis mūsu agrākās sarunas. Jā. Labi. Paldies!

Visi pieci paēdām mierīgas vakariņas zupu, maizi un diezgan nepie­vilcīgu, lipīgu sieru, ko bijām nopirkuši Krosonā. Dedans un Hespe pār­mija draudzīgas dzēlības, un mēs ar Martenu spriedām, kādus laika apstākļus varētu gaidīt turpmākajās dienās.

Citas sarunas īpaši nerisinājās. Divi no mums jau bija saskrējušies ar pierēm. Mēs bijām nostaigājuši simt jūdžu no Severenas un visi apzinā­jāmies, cik drūms ir mūsu gaidāmais uzdevums.

-     Turpināsim! Martens teica. Kas notiks, ja viņi notvers tevi? Viņš nopietni paskatījās uz mani. Mums katram ir savs plāns, ko darīt, ja nonākam bandītu nagos. Tādā gadījumā mēs ejam kopā ar viņiem un tu mūs atradīsi trešajā dienā.

Es apstiprinoši pamāju ar galvu. Un neaizmirsti, ka jānovērš viņu uzmanība.

Martens rādīja raižpilnu seju. Bet kas notiks, ja viņi notvers tevi? Es nekādas burvības neprotu. Nevaru apsolīt, ka uziešu viņu pēdas līdz tai tavai trešajai naktij. Iespējams, ka tas izdosies. Bet pēdu dzīšana ir ļoti nenosakāms pasākums…

-    Es esmu tikai nekaitīgs mūziķis, atbildēju, cenzdamies viņu no­mierināt. Esmu iekūlies nelielā ķezā ar baroneta Banbridža brāļameitu un nolēmis, ka prātīgākais būs uz laiku paslēpties mežā. Es pasmī­nēju. Varbūt viņi mani aplaupīs, bet man nekā liela nav, tāpēc viņi mani, visticamāk, palaidīs vaļā. Es protu pierunāt un neizskatos īpaši bīstams.

Dedans kaut ko kiusi norūca, un es priecājos, ka neesmu to sadzir­dējis.

-    Un tomēr? Hespe neatlaidās. Martena atgādinājums bija ļoti prātīgs. Ja nu viņi aizved tevi sev līdzi?

Tādu iespēju es vēl nebiju pārdomājis, tomēr nevēlējos, lai vakars licigtos drūmā noskaņā, tāpēc uzklāju sejai ļoti pašpārliecinātu smaidu.

Ja viņi aizvedis mani uz savu nometni, gan es spēšu viņus bez īpašām imlēm nogalināt. Paraustīju plecus, tēlodams pārspīlētu nevērību. Kad darbs būs padarīts, satiksimies tepat mūsu apmetnē! Dobji uzsitu ar kāju pa zemi un plati pasmaidīju.

Biju iecerējis pateikt to kā joku, tātad vismaz Martenam vajadzēja icķiķināties par tādu vieglprātīgu piezīmi. Taču es nebiju pietiekami novērtējis vintasiešu māņticības līmeni, un maniem vārdiem sekoja neomulīgs klusums.

Pēc tam sarunas vairs lāgā negribēja risināties. Izlozējām nakts sar­dzes kārtību, apdzēsām ugunskuru un cits pēc cita likāmies gulēt.