Pirmajā brīdī man šķita, ka viņš uzdod dīvainu filozofisku jautājumu, bet tad apjautu, ka viņš vienkārši grib uzzināt kādu vārdu. Pacēlu plaukstu un satvēru divus pirkstus. Daži? es jautāju. Lielākā daļa?
Tempi cītīgi vēroja manas rokas un piekrītoši pamāja. Lielākā daļa, viņš, nemierīgi grozīdamies, teica. Es zinu lielāko daļu. Visi runā ātri.
- Mēs meklējam cilvēkus. Līdzko es sāku runāt, viņa skatiens aizslīdēja projām, un es apspiedu vēlmi nopūsties. Mēs cenšamies atrast cilvēkus.
Galvas mājiens. Jā. Medījam cilvēkus. Viņš uzsvēra pirmo vārdu.
- Medījam visantha.
Tātad viņš vismaz zina, kāpēc mēs esam šeit. Sarkans? Es pastiepu roku un pieskāros sarkanajai ādas siksnai, ar ko viņa krekls bija cieši piesaitēts pie auguma. Tā bija negaidīti mīksta. Medīšanai? Vai tev ir citas drēbes? lādas, kas nav sarkanas?
Nervozi grozīdamies, Tempi paskatījās lejup uz savu ietērpu. Tad viņš pamāja ar galvu un, aizgājis pie sava mantu saiņa, izvilka vienkāršu, pelēku pašaustu kreklu. Viņš pastiepa man to apskatīt. Medīšanai. Bet cīņai ne.
Netiku gudrs, ko tāds dalījums nozīmē, tomēr nolēmu pagaidām to neapspriest. Ko tu darīsi, ja visantha sastaps tevi mežā? es jautāju.
- Runāsi vai cīnīsies?
Kādu bridi viņš, šķiet, kavējās domās. Runāt ir grūti, viņš atzinās. Visantha? Cinīšos.
Es pamāju ar galvu. Ja viens bandīts, cīnies! Ja divi, runā!
Tempi paraustīja plecus. Ar diviem var cīnīties.
- Cīnīties un uzvarēt?
Viņš vēlreiz nevērīgi paraustīja plecus un parādīja uz Dedanu, kas rūpīgi lasīja starp velēnām sīkos zariņus. Ja tādi kā viņš? Ar trim vai četriem. Tempi pastiepa roku ar augšup pavērstu plaukstu, it kā kaut ko piedāvādams. Ja trīs bandīti, cīnos. Ja četri, labāk mēģinu runāt. Nogaidu trīs naktis. Tad… Viņš ar abām rokām izdarīja dīvainu, izsmalcinātu kustību. Uguni teltīs.
Es jutos atvieglots, redzēdams, ka viņš ir sapratis mūsu agrākās sarunas. Jā. Labi. Paldies!
Visi pieci paēdām mierīgas vakariņas zupu, maizi un diezgan nepievilcīgu, lipīgu sieru, ko bijām nopirkuši Krosonā. Dedans un Hespe pārmija draudzīgas dzēlības, un mēs ar Martenu spriedām, kādus laika apstākļus varētu gaidīt turpmākajās dienās.
Citas sarunas īpaši nerisinājās. Divi no mums jau bija saskrējušies ar pierēm. Mēs bijām nostaigājuši simt jūdžu no Severenas un visi apzinājāmies, cik drūms ir mūsu gaidāmais uzdevums.
- Turpināsim! Martens teica. Kas notiks, ja viņi notvers tevi? Viņš nopietni paskatījās uz mani. Mums katram ir savs plāns, ko darīt, ja nonākam bandītu nagos. Tādā gadījumā mēs ejam kopā ar viņiem un tu mūs atradīsi trešajā dienā.
Es apstiprinoši pamāju ar galvu. Un neaizmirsti, ka jānovērš viņu uzmanība.
Martens rādīja raižpilnu seju. Bet kas notiks, ja viņi notvers tevi? Es nekādas burvības neprotu. Nevaru apsolīt, ka uziešu viņu pēdas līdz tai tavai trešajai naktij. Iespējams, ka tas izdosies. Bet pēdu dzīšana ir ļoti nenosakāms pasākums…
- Es esmu tikai nekaitīgs mūziķis, atbildēju, cenzdamies viņu nomierināt. Esmu iekūlies nelielā ķezā ar baroneta Banbridža brāļameitu un nolēmis, ka prātīgākais būs uz laiku paslēpties mežā. Es pasmīnēju. Varbūt viņi mani aplaupīs, bet man nekā liela nav, tāpēc viņi mani, visticamāk, palaidīs vaļā. Es protu pierunāt un neizskatos īpaši bīstams.
Dedans kaut ko kiusi norūca, un es priecājos, ka neesmu to sadzirdējis.
- Un tomēr? Hespe neatlaidās. Martena atgādinājums bija ļoti prātīgs. Ja nu viņi aizved tevi sev līdzi?
Tādu iespēju es vēl nebiju pārdomājis, tomēr nevēlējos, lai vakars licigtos drūmā noskaņā, tāpēc uzklāju sejai ļoti pašpārliecinātu smaidu.
Ja viņi aizvedis mani uz savu nometni, gan es spēšu viņus bez īpašām imlēm nogalināt. Paraustīju plecus, tēlodams pārspīlētu nevērību. Kad darbs būs padarīts, satiksimies tepat mūsu apmetnē! Dobji uzsitu ar kāju pa zemi un plati pasmaidīju.
Biju iecerējis pateikt to kā joku, tātad vismaz Martenam vajadzēja icķiķināties par tādu vieglprātīgu piezīmi. Taču es nebiju pietiekami novērtējis vintasiešu māņticības līmeni, un maniem vārdiem sekoja neomulīgs klusums.
Pēc tam sarunas vairs lāgā negribēja risināties. Izlozējām nakts sardzes kārtību, apdzēsām ugunskuru un cits pēc cita likāmies gulēt.
SEPTIŅDESMIT DEVITA NODAĻA . zīmes
PĒC BROKASTĪM Martens sāka skaidrot Tempi un man, kā atrast laupītāju takas.
Jebkurš spētu pamanīt zarā aizķērušos noplēsta krekla strēmeli vai pēdas nospiedumu mitrā zemē, bet reālajā dzīvē neko tādu negadās sastapt. Tādas zīmes ērti noder lugas sižetam, bet īstenībā vai jums kādreiz ir gadījies tik pamatīgi saplēst apģērbu, ka jūs atstātu aiz sevis skrandas?
Tā nemēdz notikt. Mūsu meklējamie cilvēki bija gudri, tāpēc nebija pamata cerēt, ka viņi atļausies tik acīmredzamas kļūdas. Tāpēc no mums visiem vienīgi Martenam bija priekšstats par to, kas īsti jāmeklē.
- Jebkurš pārlauzts zariņš, viņš skaidroja. Visdrīzāk tādi būs tur, kur pamežs ir biezs un brikšņains, ceri līdz viduklim vai potītēm.
- Viņš ar kājām un rokām atdarināja laušanos cauri biezam krūmājam.
- Lūzuma vietu ir grūti pamanīt, tāpēc jāskatās uz lapām. Viņš parādīja uz tuvējo krūmu. Ko jūs tur redzat?
Tempi pastiepa roku pret vienu no zemākajiem zariem. Šodien viņš bija uzvilcis savu pelēko pašausto kārtu un bez sarkanajām algotņa drēbēm izskatījās vēl necilāks nekā parasti.
Paskatījos uz viņa norādīto vietu un redzēju, ka krūmam ir aizlauzts zars, taču tas nebija nolūzis pavisam.
- Tātad kāds ir lauzies tur cauri? es jautāju.
Martens uzvilka loku augstāk uz pleca. Jā, es. Vakar vakarā. Viņš paskatījās uz mums. Vai redzat, ka pat tās lapas, kuras nekarājas citādi kā pārējās, ir sākušas vīst?
Mēs to apstiprinājām.
-Tas nozīmē, ka te kāds ir gājis cauri apmēram pēdējās dienas laikā. Ja viņš būtu te bijis pirms divām vai trijām dienām, lapas būtu jau brūnas un apkaltušas. Ja redzams gan viens, gan otrs… Viņš paskatījās uz mani.
- Tas nozīmē, ka kāds ir te pārvietojies vairāk par vienu reizi un dažādos laikos.
Martens pamāja ar galvu. Tā kā es izlūkošu ceļu un raudzīšos pēc bandītiem, jums būs jāuzmana visas sīkākās zīmes. Ja redzat kaut ko tādu, sauciet mani!
- Saukt? Tempi pacēla saliektas plaukstas pie mutes un pārmaiņus pagrieza galvu uz dažādām pusēm. Ar žestu norādījis uz apkārtējiem kokiem, viņš pielika plaukstu pie auss un izlikās klausāmies.
Martens sarauca pieri. Tev taisnība. Jūs nevarat mani tā vienkārši saukt. Viņš neziņā paberzēja skaustu. Ek, piķis, mēs neesam visu kārtīgi pārdomājuši.
Es pasmaidīju. Es esmu pārdomājis. Izvilku no kabatas primitīvu koka svilpi, ko biju pagatavojis iepriekšējā vakarā. Tai bija tikai divi toņi, bet ar tiem mums pietika. Pacēlu to pie lūpām un pūtu. Ta-ta Dīīī! Ta-ta Dīīī!
Martens pasmīnēja. Lēlis, vai ne? Tonis atbilst mats matā.
- Ta bija domāts, es apstiprināju.
Viņš nokremšļojās. Diemžēl lēli sauc ari par vakarlēpi. Viņš itin kā vainīgi saviebās. Par va/car-lēpi, ievēro! Tas sāks griezt ausīs ikvienam pieredzējušam mežiniekam, ja tu to pūtīsi jebkurā laikā, kad vien gribēsi man pasaukt.
Es paskatījos uz svilpi. Sasodīts! Man to vajadzēja iedomāties.
- Doma bija laba, Martens teica. Tikai mums vajadzīgs putns, kas dzied dienā. Varbūt zelta tilbīte. Viņš nosvilpoja divas skaņas. Tas varētu būt diezgan vienkārši.