- Izgrebšu šovakar citādu svilpi, es teicu un pieliecies pacēlu zariņu. Pārlauzu to un pusi iedevu Martenam. Ja vajadzēs pasaukt tevi šodien, man pietiks ar šo.
Martens savādi paskatījās uz zariņu. Kā tas var palīdzēt?
- Kad mums vajadzēs, lai tu kaut ko apskati un pasaki savas domas, es darīšu, lūk, tā! Es koncentrējos, nomurmināju sasaisti un pakustināju savu zariņa gabalu.
Martens palēcās un atsprāga atpakaļ, nomezdams savu zariņu zemē. Par godu viņam jāteic, ka viņš neiekliedzās. Pie visiem nešķīstiem spēkiem, kas tas bija? viņš iešņācās, purinādams plaukstu.
Viņa reakcija bija mani iztrūcinājusi, un mana sirds dauzījās ātrāk nekā citkārt. Piedod, Marten! Tikai drusciņa simpātijas mākslas. Redzēju viņam starp acīm ievelkamies rievu un izlaboju teikto. Drusciņa maģijas. Kaut kas līdzīgs burvju aukliņai, ar ko es sasaistu kopā divas lietas.
Iedomājos, kādu seju rādītu Elksa Dals, dzirdēdams tādu aprakstu, tomēr turpināju: Es protu sasaistīt šīs divas lietas kopā, tāpēc, ja paraustu vienu… Piegāju tuvāk vietai, kur zemē gulēja viņa nolauztais zara gabals. Pacēlu savu pusi gaisā, un otra zariņa puse atrāvās no zemes.
Mana izrāde atstāja vēlamo iespaidu. Abi zariņi, kopīgi kustēdamies, izskatījās līdzīgi ļoti nožēlojamām, primitīvām raustāmām lellēm. Tam būtu grūti iedvest bailes. Tā ir kā neredzama aukla, kas nevar nekur aizķerties vai sapīties kokos.
- Cik stipri tā mani raustīs? Martens piesardzīgi noprasīja. Es negribu, lai tā norauj mani no koka, kad es pētīšu apkārtni.
- Otrā auklas galā būšu tikai es. Rāviens būs pavisam niecīgs, es teicu. Kā makšķeres auklai.
Martens pārstāja purināt plaukstu un mazliet nomierinājās. Tas bija negaidīti, bet būs jau labi, viņš teica.
- Biju vainīgs! es atzinu. Vajadzēja tevi brīdināt. Pacēlu nomesto zariņa pusi, tīšām turēdams to pēc iespējas nevērīgi, it kā tas būtu visikdienišķākais koka gabals. Protams, tas bija visikdienišķākais koka gabals, bet Martenu vajadzēja par to pārliecināt. Kā rakstīja Tekams, nav nekā grūtāka kā pārliecināt cilvēku par nepazīstamu patiesību.
* * *
Martens mums parādīja, kā pamanīt iztraucētas lapas vai skujas, kādas pēdas paliek zemē uz akmentiņiem, kādas zīmes sūnās vai ķērpjos liecina par neseniem gājēja soļiem.
Pieredzējušais mednieks bija apbrīnojami labs skolotājs. Viņš neizplūda nevajadzīgi gari, neizturējās pret mums ar pārākumu un labprāt uzklausīja jautājumus. Viņu netraucēja par Tempi valodas grūtības.
Tomēr tas prasīja daudzas stundas. Pusi dienas. Un, kad es nodomāju, ka beidzot esam galā, Martens pagriezās un veda mūs atpakaļ uz apmetnes pusi.
- Tur mēs jau esam bijuši! es teicu. Ja mums jāvingrinās, darīsim to jaunā vietā.
Nepievērsdams man uzmanību, Martens gāja tālāk. Sakiet, ko jūs redzat!
Pēc divdesmit soļiem Tempi pastiepa pirkstu. Sūnas, viņš teica.
- Mana pēda. Es gāju.
Es aptvēru, kas darāms, un drīz sāku pamanīt visas zīmes, ko mēs ar Tempi bijām atstājuši. Nākamās trīs stundas Martens soli pa solim veda mūs pazemojošā atpakaļceļā caur kokiem, rādīdams visu, kas nodevīgi liecināja par mūsu neseno klātbūtni: stumbram pielipusi ķērpja drīksna, nesen pārlūzis akmens, nobirušu priežu skuju atšķirīgā krāsa, kur pēda tās apvērsusi otrādi.
Visbēdīgākais atradums bija vairākas koši zaļas lapas, kas sapluinītas gulēja zemē, samestas dīvainā puslokā. Martens sarauca pieri, un cs kaunā pietvīku. Biju norāvis tās no tuvējā krūma un, klausīdamies Martena skaidrojumos, izklaidīgi plēsis tās gabalos.
- Domājiet par katru soli un ejiet uzmanīgi! Martens teica. Un verojiet cits citu! Viņš paskatījās uz mani, tad uz Tempi un vēlreiz uz mani. Mēs spēlējam bīstamu spēli.
Tad Martens parādīja, kā slēpt savas pēdas. Man drīz kļuva skaidrs, ka neprasmīgi slēpta zīme nereti ir uzkrītošāka nekā tāda, kas palikusi nenoslēpta. Nākamās divas stundas mēs mācījāmies, kā slēpt savas kļūdas un pamanīt vietas, kur kļūdas centušies noslēpt citi.
Tikai tad, kad pēcpusdiena pārtapa vakarā, mēs ar Tempi sākām pārlūkot meža gabalu, kas bija lielāks nekā daudziem baroniem piederošie īpašumi. Mēs turējāmies tuvu viens otram, līkumojām turp un atpakaļ un lūkojāmies pēc laupītāju atstātām zīmēm.
Es domāju par daudzajām dienām, kas mums būs šeit jāaizvada. Man bija licies, ka Arhīvu pārmeklēšana ir nogurdinošs darbs. Taču aizlauzta zariņa meklēšana plašā meža apvidū lika justies tā, it kā gramma shēmas meklējumi būtu tikpat vienkārši kā gājiens uz veikalu pēc bulciņām.
Arhīvos pastāvēja iespēja izdarīt nejaušu atklājumu. Arhīvos bija mani draugi, un tas nozīmēja sarunas, jokus, tuvības apziņu. Paskatījies uz Tempi, es aptvēru, ka varu saskaitīt, cik vārdu viņš šodien izrunājis divdesmit četrus un cik reižu paskatījies man acīs trīs.
Cik ilgi tas turpināsies? Desmit dienas? Divdesmit? Žēlīgais Tehlu, vai es spētu pavadīt šeit mēnesi un nesajukt prātā?
Kad šādu pārdomu brīdī man gadījās ieraudzīt kokam nobrāztu mizu un ačgārni sašķiebušos zāles kušķi, es izjutu dziļu atvieglojumu.
Nevēlēdamies ļaut cerībām pārāk lielu vaļu, es uzrunāju Tempi: Vai tu šeit kaut ko redzi? Viņš pamāja ar galvu, nervozi knibinādams krekla apkakli, un norādīja uz zāles puduri, ko biju ievērojis, pēc tam uz atsegtu sakni, ko es nebiju pamanījis.
Pacilātībā gluži vai apskurbis, es izvilku ozola zariņu un signalizēju Martenam. Paraustīju zariņu pavisam viegli, negribēdams, lai viņš vēlreiz kristu panikā.
Jau pēc divām minūtēm Martens iznira no kokiem, bet līdz tam brīdim es biju jau galvā izstrādājis trīs plānus, kā notvert un nogalināt bandītus, sacerējis piecus atvainošanās monologus Dennai un nolēmis pēc atgriešanās Severenā ziedot naudu tehliešu baznīcai, pateicoties par šo acīmredzamo brīnumu.
Paredzēju, ka Martens būs aizkaitināts par tik drīzu izsaukumu. Taču viņa sejas izteiksme bija pavisam lietišķa.
Es norādīju uz zāli, koka mizu un sakni. Sakni pamanīja Tempi, es teicu, atdodams viņam pienācīgo godu.
- Labi! Martens nopietni sacīja. To jūs esat labi padarījuši. Un tur, lūk, ir noliekts zars. Viņš norādīja pāris soļu pa labi.
Pagriezos uz to pusi, kurp, visticamāk, veda nojaušamā taka. Šķiet, viņi varētu būt no mums uz ziemeļiem, es teicu. Tālāk projām no ceļa. Kā tu domā, vai labāk būtu izlūkot to pusi tūlīt vai pagaidīt līdz rītam un sākt ar svaigiem spēkiem?
Martens greizi paskatījās uz mani. Ak mūžs, zēn! Šīs taču nav īstas takas pazīmes. Tās ir pārāk redzamas un pārāk tuvu cita pie citas. Viņš labu brīdi raudzījās man acīs. Tās atstāju es. Man vajadzēja pārliecināties, ka jūs pēc dažu minūšu meklējumiem nekļūsiet izklaidīgi.
Mana pacilātība no krūtīm sabruka papēžos, kur saplīsa kā stikla krūze, nokrītot no augsta plaukta. Laikam jau izskatījos diezgan nožēlojams, jo Martens vainīgi pasmaidīja. Piedod! Man vajadzēja pateikt. Kaut ko tādu es laiku pa laikam darīšu katru dienu. Tā ir vienīgā iespēja saglabāt modrību. Redzi, ne jau pirmoreiz es meklēju adatu siena kaudzē.
* * *
Kad mēs izsaucām Martenu trešo reizi, viņš ierosināja noslēgt ilgtermiņa derības. Tempi un es laimētu puspeniju par katru atrasto zīmi, un viņš saņemtu sudraba bitu par katru zīmi, kas mums palikusi nepamanīta. Es ar prieku piekritu tādai domai. Derības palīdzētu mums turēt acis vaļā, turklāt pieci pret vienu šķita diezgan augstsirdīgs piedāvājums.