Выбрать главу

Glītu puisēnu ieraudzīt viņa grib.”

Tempi klausīdamies plati iepleta acis. Viņš burtiski blenza uz mani.

-    Tu? es ierosināju, iebakstīdams viņam krūtīs. Vai vari nodziedāt ademu dziesmu?

Tempi seja pietvīka koši sarkana, un tajā neapvaldītas un neslēptas uzbangoja daudzas emocijas reizē: pārsteigums, apjukums, šausmas, satricinājums, riebums. Viņš piecēlās kājās, aizgriezās un sāka tik ātri bērt kaut ko ademu valodā, ka es nesapratu ne vārda. Nudien viņš iz­skatījās tāds, it kā es būtu licis viņam izģērbties kailam un dejot manā priekšā.

-    Nē, viņš teica, pūlēdamies savaldīties. Viņa seja atkal bija kļuvusi rāma, bet gaišā āda joprojām kvēloja violeti sarkana. Nē. Skatīda­mies zemē, viņš pieskārās krūtīm un papurināja galvu. Dziesmu nē. Ademu dziesmu nē.

Arī es piecēlos kājās, nesaprazdams, ko esmu izdarījis aplam. Tempi, piedod!

Tempi papurināja galvu. Nē. Nav jāpiedod. Viņš dziļi ievilka elpu un vēlreiz papurināja galvu, tad pagriezās un devās projām. Sarežģīti.

ASTOŅDESMIT PIRMĀ NODAĻA . greizsirdīgais mēness

TAJĀ VAKARĀ Martens nošāva trīs treknus trušus. Es saraku vairākas saknes, salasīju dažādus augus, un jau pirms saulrieta mēs visi pieci apsēdāmies ēst vakariņas, ko teicami papildināja divi lieli svaigas mai­zes klaipi, sviests un drupans siers, kas šaurā vietējā izmantojuma dēļ nebija ieguvis nosaukumu.

Laiks visu dienu bija turējies labs, un mēs bijām labā noskaņojumā, tāpēc vakariņu laikā pie ugunskura atkal skanēja stāsti.

Hespe pastāstīja negaidīti romantisku pasaku par karalieni, kas iemī­lējusi jaunu kalpotāju. Viņas balsī runājot jautās maigums un kvēle. Pat ja vārdi nenodotu maigās jūtas viņas sirdī, tās nepārprotami atklāja Dedanam veltītie skatieni, kad viņa runāja par karalienes mīlestību.

Tomēr Dedans neredzēja Hespes mīlestības apliecinājumus. Reti sa­stopamā neattaplbā viņš uzsāka stāstu, ko bija nesen dzirdējis “Penija” viesnīcā. Stāstu par Felurianu.

-   Puisis, kurš man to pastāstīja, diez vai bija pat mūsu Kvouta gados, Dedans teica. Ja jūs būtu viņu dzirdējuši, tad saprastu, ka viņš nebija cilvēks, kas spētu tādu stāstu izdomāt pats. Algotnis zīmīgi paklaudzināja sev pa deniņiem. Bet klausieties un spriediet paši, vai tam vērts ticēt vai ne.

Kā jau teicu agrāk, Dedans mācēja prasmīgi runāt un viņa prāts bija asāks, nekā pirmajā brīdī varētu domāt, ja vien viņš vēlējās to darbināt. Diemžēl šajā gadījumā izpaudās tikai pirmā no šim īpašībām, bet otrā izpalika.

-    Kopš neatminamiem laikiem vīri ir vairījušies no šī meža apvidus. Ne jau tāpēc, ka baidītos sastapt laupītājus vai apmaldīties. Dedans papurināja galvu. Nē. Stāsta, ka tur mājojot pārdabiskas būtnes. Radī­jumi ar šķeltiem nagiem, kas dejo pilnmēness naktīs. Tumsas rēgi ar gariem pirkstiem, kas izzog no šūpuļiem bērnus. Daudzas sievietes gan vecas, gan jaunas naktī atstāj aiz sliekšņa maizi un pienu. Un daudzi vīri gādā, lai viņu būvētajām mājām visas durvis būtu vienā rindā.

Daži varbūt sauktu šos ļautiņus par māņticīgiem, bet viņi zina patie­sību. Visdrošāk ir izvairīties no Fae valstības, bet, ja tas nav iespējams, tad jācenšas saglabāt to labvēlību.

Šis ir stāsts par Felurianu. Par Krēslas sievieti. Par Pirmā Klusuma sievieti. Par Felurianu, kura ir vīriešu nāve. Bet laimīga nāve, kurā viņi dodas labprātīgi.

Tempi ievilka elpu. Viņš tikpat kā nesakustējās, tomēr piesaistīja uzmanību, jo vakara stāstu laikā viņš vienmēr bija sēdējis pilnīgi nekus­tīgi no sākuma līdz beigām. Tagad es to sapratu labāk. Viņš zināja, kas ir klusums.

-    Feluriana, Tempi teica. Vīriešu nāve. Viņa ir… Sekoja īss klu­suma brīdis. Viņa ir sentin? Tempi pacēla rokas sev priekšā un izda­rīja tādu kā tvēriena kustību. Tad viņš gaidoši paskatījās uz mums. Redzēdams, ka mēs nesaprotam, viņš pieskārās zobenam sev pie sāniem.

Es sapratu. Nē, es atbildēju. Viņa nav no ademiem.

Tempi papurināja galvu un parādīja uz Martena loku.

Arī es papurināju galvu. Nē. Viņa vispār nav karotāja. Viņa… Es apklusu, nespēdams paskaidrot, kā Feluriana nogalina vīriešus, un nepa­visam nesaprazdams, kā to izdarīt ar žestu palīdzību. Neziņā meklēdams palīdzību, paskatījos uz Dedanu.

Dedans nesastomījās. Sekss, viņš teica. Vai tu zini seksu?

Tempi samirkšķināja acis, tad atmeta galvu un skaļi iesmējās. Dedans izskatījās tāds, it kā nesaprastu, vai viņam ir iemesls apvainoties vai ne. Pēc brīža Tempi atguvās. Jā, viņš atbildēja. Jā. Es zinu seksu.

Dedans pasmaidīja. Re, tā viņa nogalina vīriešus.

isu bridi Tempi seja izskatījās trulāka nekā parasti, bet tad tajā lēni parādījās šausmas. Nē, nevis šausmas, bet pilnīgs riebums un derdzīgums, ko vēl vairāk saasināja tas, ka šī seja allaž bija tik neizteiksmīga. Viņa plauksta pie sāniem vairākkārt savilkās neizprotamā žestā. Kā? viņš piesmacis izdvesa.

Dedans sāka atbildēt, bet tad apklusa. Tad viņš mēģināja izdarīt kādu kustību, bet pārtrauca arī to un bikli paskatījās uz Hespi.

Hespe iesmējās guldzošus rīkles smieklus un pagriezās pret Tempi. Brīdi padomājusi, viņa izdarīja tādas kustības, it kā turētu kādu apskā­vienā un skūpstītu. Pēc tam viņa sāka ritmiski klaudzināt sev pa krūtīm, atdarinādama sirdspukstus. Viņa klaudzināja arvien ātrāk un ātrāk, tad apstājās, sažņaudza plaukstu dūrē un plati iepleta acis. Viņas ķermenis viscaur saspringa, pēc tam ļengani sašļuka un galva nokārās uz sāniem.

Dedans smiedamies aplaudēja viņas priekšnesumam. Jā, tā tas ir. Bet dažreiz… Viņš iesita sev pa deniņiem, tad noklakstināja pirkstus, izbolīja acis un izbāza mēli. Sajūk prātā.

Tempi sasprindzinājums atslāba. A, jā, viņš novilka, acīmredzami nomierinājies. Labi. Jā.

Dedans pamāja ar galvu un turpināja stāstu. Nu, tā. Feluriana.

Vīriešu karstākā vēlme. Nesalīdzināms skaistums. Lai Tempi labāk sa­prastu, viņš izdarīja kustību, it kā sapurinātu garus, krāšņus matus.

-    Pirms divdesmit gadiem šī zēna tēvs un tēvocis bija izgājuši medī­bās šajā meža apgabalā, un saule tuvojās rietam. Viņi bija aizkavējušies ilgāk, nekā vajadzētu, tāpēc nolēma doties mājās taisni caur mežu, nevis apkārt pa ceļu, kā prātīgiem cilvēkiem pienāktos.

Viņi vēl nebija gājuši ilgi, kad netālu izdzirdēja dziedāšanu. Viņi devās turp, jo domāja, ka ir nokļuvuši tuvu ceļam, taču attapās neliela izcirtuma malā. Un tur stāvēja Feluriana, maigā balsī dziedādama:

“Cae-Lanion Luhial Di mari Felanua Kreata Tu ciar Tu alaran di Dirella. Amauen.

Loesi an delan Tu nia vor ruhlan Felurian thae."

Kaut gan Dedans nodziedāja šīs rindas visai primitīvi, man pārskrēja dīvainas tirpas. Melodija bija rēgaina, neatvairāma un pilnīgi nepazīs­tama. Es nepazinu ari valodu. Nemaz.

Dedans redzēja manu reakciju un saprotoši pamāja ar galvu. Šī dziesma vairāk par visu pārējo piešķir jaunekļa stāstam ticamību. Man nav ne jausmas, ko nozīmē vārdi, bet tie man ar rāvienu iesēdās galvā, kaut gan viņš nodziedāja to tikai vienu reizi.

Tā nu abi brāļi stāvēja izcirtuma malā un klausījās. Un, tā kā debesīs 4

spīdēja mēness, viņi visu redzēja skaidri kā dienas vidū. Sievietei nekā nebija mugurā, un, kaut gan mati viņai sniedzās līdz viduklim, labi varēja redzēt, ka viņa ir kaila kā mēness.

Stāsti par Felurianu man vienmēr ir patikuši, bet, kad es paskatījos uz Hespi, mana pacilātība noplaka. Viņa stāsta laikā vēroja Dedanu, un viņas acis bija savilkušās gluži šauras.