Dedans to neredzēja. Viņa bija kaila, ar garām, graciozām kājām.
Viņai bija smuidrs viduklis un glezni veidoti gurni, kas prasīties prasījās pēc pieskāriena. Viņas vēders bija gluds un glīts kā neievainota bērza tāss un nabas bedrīte gluži kā radīta skūpstiem.
Tagad Hespes acis jau bija pārtapušas šaurās, bīstamās spraudziņās.
Taču vēl izteiksmīgāka bija viņas mute, kas bija savilkusies tievā, taisnā svītrā. Uzklausiet manu padomu! Ja jūs jebkad redzat sievietes sejā tādu izteiksmi, tūlīt pārstājiet runāt un turiet rokas nekustīgi klēpī. Visticamāk, tas stāvokli neuzlabos, tomēr vismaz to nepasliktinās.
Diemžēl Dedans turpināja, masīvajām rokām žestikulējot mēnesgaismā. Viņas krūtis bija apaļas un pilnīgas kā firziķi, kas gaida, lai tos noplūktu no koka. Pat greizsirdīgais mēness, kas laupa krāsu it visam, nespēja noslēpt sārto…
Hespe riebumā nostenējās un uzslējās kājās. Es labāk iešu projām! viņa teica. Viņas balsī skanēja tāds saltums, ka to pamanīja pat Dedans.
- Ko? Viņš paskatījās uz Hespi, joprojām pacēlis priekšā saliektas plaukstas, kurās bija satvēris iedomātas krūtis.
Hespe aizsteidzās projām, indīgi šķendēdamās pie sevis.
Dedans ļāva rokām smagi nokrist klēpī. īsā laika sprīdī apjukumu viņa sejā nomainīja aizvainojums un pēc tam dusmas. Pēc brīža viņš piecēlās kājās un, kaut ko pikti murminādams, nopurināja pie biksēm pielipušās lapas un sīkos zarus. Tad viņš savāca savas segas un pagriezās uz mazā klajuma pretējo pusi.
- Vai viss beidzās ar to, ka abi brāļi savaldzināti steidzās pie viņas, bet zēna tēvs atpalika? es jautāju.
Dedans paskatījās uz mani. Tad jau tu esi to dzirdējis agrāk. Varēji mani apturēt, ja jau…
- Es tikai minēju, aši atbildēju. Man ļoti nepatīk, ja neuzzinu stāsta beigas.
- Tēvs iegrūda kāju trušu alā, Dedans noskaldīja. Izmežģīja potīti. Bet tēvoci neviens vairs netika redzējis. Sadrūmušu seju viņš izgāja no ugunskura gaismas loka.
Uzmetu lūdzošu skatienu Martenam, bet viņš papurināja galvu.
- Nē, viņš klusi teica, es tur neiesaistīšos! Neparko ne. Mēģināt palīdzēt pašlaik būtu tikpat kā mēģināt dzēst uguni ar kailām rokām. Sāpīgi un bez jūtama rezultāta.
Tempi sāka klāt sev guļvietu. Martens ar paceltu pirkstu apvilka gaisā apli un jautājoši paskatījās uz mani, gribēdams zināt, vai esmu ar mieru pirmais palikt sardzē. Es piekrītoši pamāju ar galvu, un viņš paņēma savus guļampiederumus, teikdams: Lai cik šis vai tas šķiet vilinošs, ir jāapsver risks. Jāzina, cik ļoti tas vajadzīgs un cik ļoti esi gatavs apdedzināties.
Es apdzēsu ugunskuru, un klajumu drīz ietina bieza nakts tumsa. Atlaidos uz muguras, lūkojos zvaigznēs un domāju par Dennu.
ASTOŅDESMIT OTRĀ NODAĻA . barbari
NĀKAMAJĀ RĪTĀ mēs ar Tempi pārvietojām apmetni uz citu vietu, bet Dedans un Hespe devās uz Krosonu pēc pārtikas. Martens atrada savrupu, līdzenu zemes gabalu netālu no ūdens. Tad mēs sakravājām mantas, aiznesām visu turp, izrakām atejas bedri, izveidojām iedobi ugunskuram un izdarījām visu pārējo, lai iekārtotos naktij.
Kamēr mēs darbojāmies, Tempi bija noskaņots sarunāties, taču es jutos nervozs. Iepriekš biju viņu aizvainojis, jautādams par lethani, tāpēc zināju, ka no šī temata jāvairās. Bet, ja viņu tik ļoti varēja satraukt vienkāršs jautājums par dziedāšanu, kā lai uzmin, kas vēl var būt aizskarošs?
Turklāt viņa neizteiksmīgā seja un vairīšanās no acu kontakta sagādāja papildu problēmas. Kā iespējams saprātīgi sarunāties ar cilvēku, ja nevari nojaust, kā viņš jūtas? Tas bija tikpat kā aizsietām acīm staigāt pa nepazīstamu māju.
Tāpēc es izvēlējos drošāko ceļu un darbojoties taujāju viņam jaunus ademu vārdus. Galvenokārt priekšmetu nosaukumus, jo rokas mums abiem bija pārāk aizņemtas, lai nodotos žestu valodai.
Galvenais labums bija tāds, ka Tempi varēja vingrināties aturiešu valodā, savukārt es papildināju ademu valodas vārdu krājumu. Drīz ievēroju: jo biežāk es kļūdījos viņa valodā, jo brīvāk viņš jutās, cenzdamies izteikties šejienes mēlē.
Tas, protams, nozīmēja, ka es kļūdījos bieži. Patiesībā reizēm es biju tik neattapīgs, ka Tempi bija spiests atkārtot savus skaidrojumus vairākas reizes vairākos dažādos veidos. Skaidrs, ka to viņš darīja aturiešu valodā.
Ap dienas vidu mēs beidzām iekārtot apmešanās vietu. Martens aizgāja medībās, un Tempi izstaipīdamies uzsāka savu lēno deju. To viņš izpildīja divas reizes pēc kārtas, un man radās aizdomas, ka arī viņam pašam tas kļūst garlaicīgi. Dejas beigās viņa seju un augumu klāja spīdīga sviedru kārtiņa, un viņš teica, ka iešot uz upi nomazgāties.
Kad biju palicis apmetnē viens, es izkausēju skārdnieka sveces, lai pagatavotu divus mazus vaska atveidojumus. Biju gribējis to darīt jau visas šis dienas, taču uz atdarinājuma gatavošanu pat Universitātē raudzījās greizi. Un šeit, Vintasā… Pietiks, ja teikšu, ka nolēmu rīkoties pēc iespējas nemanāmi.
Tas nebija elegants darbs. Dzīvnieku tauki nav tik ērti lietošanai kā simpātijas vasks, tomēr pat visprimitīvākajai lellei var būt postoša iedarbība. Līdzko biju ielicis tās ceļasomā, jutos krietni labāk sagatavojies.
Kad slaucīju no pirkstiem pēdējās tauku paliekas, no peldes atgriezās Tempi, kails kā no mātes miesām nācis. Gadiem ilgais skatuves treniņš ļāva man saglabāt rāmu sejas izteiksmi, taču tas nenācās viegli.
Izkāris slapjās drēbes tuvējā koka zarā, Tempi pienāca pie manis, neizrādīdams nekādas mulsuma vai kautrības pazīmes,
Viņš pastiepa labo roku ar kopā saspiestu īkšķi un rādītājpirkstu. Kas tas ir? Atlaizdams pirkstus mazliet vaļīgāk, viņš ļāva man paskatīties.
Uzmanīgi ieskatījos, priecādamies, ka varu pievērst uzmanību kaut kam konkrētam. Tā ir ērce.
Tik tuvu būdams, es atkal biju spiests redzēt viņa rētas bālas līnijas, kas krustām šķērsām stiepās viņam pār rokām un krūtīm. “Medikas” mācībās es biju iemācījies pazīt rētas, un šie nebija platie, sārtie nelīdzenie izciļņi, kas liecina par dziļu cirtienu cauri ādai, tauku slānim un muskuļiem. Šīs bija seklu brūču pēdas. To bija vairāki desmiti. Klusībā prātoju, cik sen viņš jau varētu būt algotnis, ja viņam ir tik seniegūtas rētas. Tempi izskatījās tikai mazliet vecāks par divdesmit gadiem.
Neievērodams manu pētošo skatienu, Tempi neizpratnē blenza uz pirkstos satverto kukaini. Tas kož. Man. Iekož un paliek. Viņa seja bija tikpat neizteiksmīga kā vienmēr, bet balsī skanēja riebums. Viņš nervozi ņirbināja kreiso roku.
- Vai tad Ademrē nav ērču? es jautāju.
- Nē. Tempi mēģināja saspiest kukaini starp pirkstiem. Tas nelūst.
Es parādīju viņam, kā saspiest ērci starp nagiem, un Tempi to izdarīja ar acīmredzamu labpatiku. Aizmetis beigto radījumu projām, viņš aizgāja pie saviem saritinātajiem guļvietas piederumiem un, joprojām kails, sāka vilkt ārā pēc kārtas katru drēbes gabalu, lai to pamatīgi izpurinātu.
Es centos neskatīties uz viņu un klusībā bažījos, ka tieši šajā brīdī no Krosonas atgriezīsies Dedans un Hespe.
Par laimi, viņi neieradās. Apmēram pēc stundas ceturkšņa Tempi uzvilka sausas bikses, iepriekš tās pamatīgi apskatījis.
Joprojām bez krekla viņš atnāca pie manis. Neieredzu ērces! viņš paziņoja.
Runādams viņš izdarīja asu kustību, it kā censtos nopurināt drupatas no krekla priekšas. Taču viņam nebija krekla, un uz kailās ādas nebija nekā tāda, ko vajadzētu nopurināt. Vēl vairāk es atcerējos, ka tieši tādu kustību viņš bija izdarījis pirms maza brīža.