Un tagad, kad sāku par to domāt, aptvēru, ka dažu aizvadīto dienu laikā es piecas vai sešas reizes esmu redzējis Tempi izdarām šo pašu kustību, tikai citkārt tā nebija tik neganta.
Manī uzzibēja spējas aizdomas. Tempi? Ko tas nozīmē? Es atdarināju redzēto kustību.
- Šito. Viņš sašķobīja seju pārspīlēta riebuma grimasē.
Domās pārskrēju nesen aizvadītajām dienām un atcerējos, cik daudz reižu esmu redzējis Tempi nervozi zibinām plaukstu, kad mēģināju ar viņu sarunāties. Tāda doma mani gluži vai apdullināja.
- Tempi? es jautāju. Vai tā ir ar visu? Norādīju uz savu seju, pasmaidīju, pēc tam pikti saraucu pieri, tad izbolīju acis. Vai Ademrē to visu pasaka ar rokām?
Viņš pamāja ar galvu un vienlaikus izdarīja citu kustību.
- Un tas? es norādīju uz viņa roku. Ko tas nozīmē?
Tempi brīdi vilcinājās, tad piespiesti, neveikli pasmaidīja.
Es atkārtoju kustību: izpletu pirkstus un piespiedu īkšķi pie vidējā pirksta iekšpuses.
- Nē, Tempi teica. Otra roka. Kreisā.
- Kāpēc?
Viņš pastiepās un pabungoja man pa krūtīm mazliet pa kreisi no krūšu kaula. Bum-bum. Bum-bum. Pēc tam pirksts noslīdēja lejup līdz manai kreisajai plaukstai. Es pamāju ar galvu, apliecinādams, ka saprotu. Kreisā roka bija tuvāk sirdij. Pacēlis labo roku, viņš to savilka dūrē. Šī roka ir stipra. Pēc tam viņš pacēla kreiso roku. Šī roka ir gudra.
Tur bija neapstrīdama jēga. Tieši tāpēc vairākums flautistu akordus spēlē ar kreiso, bet stīgas strinkšķina ar labo roku. Kreisā roka parasti ir izveicīgāka.
Atkārtoju to pašu kustību ar kreiso plaukstu un izpletu pirkstus. Tempi papurināja galvu. Tas nozīmē šo. Viņš savilka vienu mutes pusi smīnā.
Tāda izteiksme viņa sejā izskatījās tik ļoti nevietā, ka es brīdi apstulbis blenzu uz viņu. Tad uzmanīgāk nopētīju viņa plaukstu un mazliet pārkārtoju savu pirkstu stāvokli.
Tempi atzinīgi pamāja ar galvu. Viņa seja atkal bija gluži neizteiksmīga, un pirmo reizi es sapratu, kāpēc.
Dažās turpmākajās stundās es uzzināju, ka ademu roku kustības īstenībā neatdarina sejas izteiksmes. Tik vienkārši tas nebija. Piemēram, smaids var nozīmēt, ka esat uzjautrināts, laimīgs, pateicīgs vai apmierināts. Jūs varat smaidīt, lai kādu nomierinātu. Varat smaidīt, tāpēc ka jūtaties labi vai esat iemīlējies. Grimase vai smīns var izskatīties līdzīgi smaidam, bet tie nozīmē pavisam ko citu.
Iztēlojieties, ka jūs mēģināt mācīt kādam smaidīt. Iztēlojieties, ka jūs mēģināt aprakstīt dažādu smaidu nozīmi un mācāt tos izmantot sarunas laikā. Tas ir grūtāk nekā iemācīties staigāt.
Pēkšņi man par daudz ko atausa skaidrība. Saprotams, ka Tempi neskatījās man acīs. Skatīties sarunu biedra sejā nebija nekādas jēgas. Bija jāklausās balsī, bet jāvēro rokas.
Dažas nākamās stundas es aizvadīju, pūlēdamies apgūt šīs mākslas pamatus, taču tas bija satriecoši grūti. Vārdi ir samērā vienkāršas esamības. Var parādīt uz akmeni. Var atdarināt skriešanu vai lēkšanu. Bet vai esat kādreiz mēģinājuši ar kustībām attēlot piekāpšanos? Respektu? Sarkasmu? Šaubos, vai to būtu spējis pat mans tēvs.
Šī iemesla dēļ mana izglītošanās vilkās tracinoši lēni, bet, par spīti visam, šķita neparasti vilinoša. Sajūta bija gluži tāda, it kā es būtu ieguvis otru mēli.
Turklāt savā ziņā tā bija ari noslēpums. Noslēpumi vienmēr ir bijuši mana vājība.
Pagāja trīs stundas, līdz es iemācījos nelielu daudzumu žestu. Manas sekmes bija satriecoši gausas, bet, kad beidzot iemācījos plaukstu valodu “noklusējumiem”, izjutu tādu lepnumu, ko grūti aprakstīt vārdos.
Šķiet, to juta arī Tempi. Labi! viņš teica, izstiepdams plaukstu tādā stāvoklī, kas man pavisam noteikti šķita paužam atzinību. Viņš izvingrināja plecus un izstaipīdamies piecēlās kājās. Tad viņš paraudzījās cauri zaru pinumam augšup uz sauli. Ēdam tagad?
Drīz. Bija vēl viens jautājums, kas nedeva mums abiem miera.
- Tempi, kāpēc vajadzīgas visas šīs pūles? es jautāju. Pasmaidīt ir viegli. Kāpēc jāsmaida ar rokām?
- Ar rokām arī ir viegli. Labāk. Vairāk… Viņš izdarīja līdzīgu, bet mazliet pārveidotu kustību, ar kādu nesen bija purinājis kreklu. Tā pauda nevis pretīgumu, bet drīzāk… aizkaitinājumu? Kā sauc cilvēku kopā dzīvošanu? Ceļi. Labas lietas. Viņš pārvilka īkšķi atslēgas kaulam vai tas nozīmēja vilšanos, bezcerību? Kā sauc labu kopā dzīvošanu? Kad neviens nekakā akā.
Es iesmējos. Civilizācija?
Viņš pamāja ar galvu un izpleta pirkstus: uzjautrinājums. Jā, viņš teica. Runāšana ar rokām ir civilizācija.
- Bet smaidīšana ir dabiska, es iebildu. Visi smaida.
- Dabisks nav civilizācija, Tempi teica. Cept gaļu ir civilizācija. Nomazgāt smaku ir civilizācija.
- Tātad Ademrē jūs visi smaidāt ar rokām? Es vēlējos, kaut zinātu, ar kādu žestu paust baiļpilnu neizpratni.
- Nē. Smaidīt ar seju der ģimenē. Der kopā ar draugiem.
- Kāpēc tikai ģimenē?
Tempi vēlreiz pārvilka īkšķi atslēgas kaulam. Kad dara šitā… Viņš pacēla plaukstu pie sejas un iepūta tajā gaisu, izraisot spalgu troksni.
• … ir dabiski, bet kopā ar citiem nē. Rupji. Ar ģimeni… Viņš paraustīja plecus. Uzjautrinājums. …civilizācija nav svarīga. Ar ģimeni dabiskāk.
- Bet kā ir ar smiešanos? es jautāju. Esmu redzējis, ka tu smejies. Atdarināju ha-ha skaņu, lai viņš saprastu, par ko ir runa.
Tempi paraustīja plecus. Smiešanās ir.
Brīdi gaidīju, bet neizskatījās, ka viņš gribētu turpināt. Mēģināju vēlreiz. Kāpēc nevar smieties ar rokām?
Tempi papurināja galvu. Nē. Smiešanās ir citāda. Viņš pienāca tuvāk un ar diviem pirkstiem iesita man pa krūtīm virs sirds. Smaidīt? Viņa pirksts noslīdēja lejup pa manu kreiso roku. Dusmoties? Viņš atkal pieklaudzināja man virs sirds. Tad viņš ar grimasēm pēc kārtas atdarināja bailes, apjukumu un smieklīgi uzmestu lūpu. Katru reizi viņš ar pirkstiem iesita man pa krūtīm.
- Bet smieties? Viņš piespieda plaukstu man pie vēdera. Smiekli dzīvo te. Viņš uzvilka pirkstu man līdz mutei un izpleta pirkstus.
- Apspiest smieklus nav labi. Nav veselīgi.
- Ari raudāt? es jautāju, ar vienu pirkstu zīmēdams uz vaiga iedomātas asaras ritējumu.
- Arī raudāt. Tempi uzlika plaukstu uz vēdera pats sev. Ha-ha-ha! viņš izdvesa, piespiezdams plaukstu ciešāk, lai skaidrāk atklātu vēdera kustības. Tad viņa seja kļuva skumja. Uhu-hu-hūl Viņš atdarināja I pārspīlētus šņukstus, atkal spiezdams plaukstu pie vēdera. Tā pati
vieta. Nav veselīgi apspiest.
Es lēni pamāju ar galvu, mēģinādams iztēloties, ko tādam cilvēkam kā Tempi nozīmē pastāvīgi uzturēties starp cilvēkiem, kuri ir pārāk rupji, lai apvaldītu sejas izteiksmes. Starp cilvēkiem, kuru rokas nemitīgi izdara bezjēdzīgas kustības. Tev šeit, svešā zemē, laikam ir ļoti grūti.
- Nav tik grūti. Mīkstināts izteikums. Kad aizeju no Ademres, es to zinu. Nav civilizācijas. Barbari ir rupji.
- Barbari?
Tempi izdarīja plašu žestu, ietverdams rokas kustībā mūsu klajumu, mežu, visu Vintasu. Te visiem patīk suņi. Viņš ķēmīgi sašķieba seju dusmās, atieza zobus, ierūcās un izvalbīja acis. Viss, ko te zina. Viņš
nevērīgi paraustīja plecus, it kā gribēdams teikt, ka neņem mums to ļaunā.