- Bet kā ir ar bērniem? es jautāju. Bērni sāk smaidīt, kad vēl neprot runāt. Vai tas ir nepareizi?
Tempi papurināja galvu. Visi bērni barbari. Visi smaida ar seju. Visi bērni rupji. Bet viņi aug. Skatās. Mācās. Brīdi viņš domīgi klusēja, izvēlēdamies vārdus. Barbariem nav sievietes, kas māca civilizāciju. Barbari nevar mācīties.
Es sapratu, ka viņa vārdos nav apvainojuma, tomēr tie vēl vairāk stiprināja manu apņēmību iemācīties ademu roku valodas nianses.
Tempi piecēlās un uzsāka kaut ko līdzīgu vingrojumiem, ar kādiem manos zēna gados mēdza iesildīties mūsu trupas akrobāti. Pēc piecpadsmit minūšu staipīšanās un grozīšanās viņš sāka savu lēno, dejai līdzīgo pantomīmu. Kaut gan tobrīd es to nezināju, to sauca par ketanu.
Joprojām juzdamies aizskarts par Tempi vārdiem “barbari nevar mācīties”, es nolēmu izmēģināt to pašu. Galu galā man nebija nekā cita, ko darīt.
Cenzdamies atdarināt Tempi kustības, es aptvēru, cik tās ir velnišķi sarežģītas: plaukstas jātur viegli saliektas, pēdām jābūt precīzi noteiktā stāvoklī. Kaut gan Tempi kustējās izcili lēni, es nespēju panākt viņa kustību graciozo līganumu. Tempi ne mirkli nepārtrauca savu deju un nepaskatījās uz manu pusi. Viņš neizteica nevienu iedrošinājuma vārdu vai padomu.
Vingrinājums bija ļoti nogurdinošs, un es priecājos, kad tas bija galā. Pēc tam iekūru ugunskuru un sagatavoju trijkāji. Tempi, neteicis ne vārda, izvilka cietu desu un vairākus kartupeļus un sāka tos mizot ar savu zobenu.
Tas mani pārsteidza, jo Tempi ar savu zobenu mēdza auklēties gandrīz tāpat kā es ar savu lautu. Reiz, kad Dedans bija to paņēmis rokās, adems bija ļāvis vaļu vētrainai jūtu izpausmei. “Vētrainai”, protams, ja runa ir par Tempi. Viņš bija pateicis divus pilnus teikumus un saraucis pieri.
Tempi pamanīja, ka es viņu vēroju, un ziņkāri piešķieba galvu.
Es pastiepu pirkstu. Zobens? es jautāju. Kartupeļiem?
Tempi paskatījās uz daļēji nomizoto kartupeli sev vienā rokā un uz zobenu otrā. Ir ass. Viņš paraustīja plecus. Ir tīrs.
Es neturpināju, negribēdams pievērst īpašu uzmanību šim jautājumam. Kamēr abi kopīgi darbojāmies, es iemācījos vārdus “dzelzs”, “mezgls”, “lapa”, “dzirkstele” un “sāls”.
Gaidīdams, kad uzvārīsies ūdens. Tempi piecēlās, nopurinājās un uzreiz uzsāka savus kustību vingrinājumus. Es atkal mēģināju tos atdarināt. Šoreiz tas bija grūtāk. Mani roku un kāju muskuļi pēc iepriekšejiem pūliņiem šķita slābani un drebelīgi. Uz beigām man vajadzēja krietni saņemties, lai apspiestu drebēšanu, taču es pievienoju saviem krājumiem vēl dažus noslēpumus.
Tempi arī šoreiz nepievērsa man uzmanību, bet par to es nebēdāju. Mani vienmēr ir vilinājis izaicinājums.
ASTOŅDESMIT TREŠĀ NODAĻA . aklums
- …TĀ NU Taborlinu ieslodzīja dziļi pazemē, Martens teica. Viņam atstāja tikai drēbes, kas mugurā, un mazu galiņu sprēgājošas sveces, kas kliedēja tumsu.
Pesteļnieku karalis bija iecerējis turēt Taborlinu gūstā, līdz bads un slāpes vājinās viņa gribu. Saifs zināja: ja Taborlins zvērēs palīdzēt, viņš turēs solījumu, jo Taborlins nekad nelauza doto vārdu.
Ļaunākais bija tas, ka Saifs bija atņēmis Taborlinam zizli un zobenu un bez tiem Taborlina vara bija vārga un miglaina. Viņš bija pievācis pat Taborlina apmetni, kam nebija noteiktas krāsas, bet viņš… grrh… piedodiet! Bet… āāgh… Hespe, vai tu būsi tik laba un padosi man blašķi?
Hespe pasvieda Martenam ādas pudeli ar ūdeni, un viņš iedzēra prāvu malku. lā, nu ir labāk. Viņš nokremšļojās. Kur es paliku?
Mēs bijām pavadījuši Eldas mežā divpadsmit dienas, un mūsu dzīvei bija izveidojies noteikts ritms. Uzlabojoties mūsu prasmēm, Martens bija mainījis mūsu sākotnējo derību noteikumus. Vispirms likme bija desmit pret vienu, pēc tam piecpadsmit pret vienu, un tāda pati vienošanās viņam bija ar Dedanu un Hespi.
Manas zināšanas par ademu roku valodu pamazām paplašinājās, un Tempi līdz ar to manās acīs vairs nebija bezcerīgi tukša lapa. Jo labāk es iepazinu viņa ķermeņa valodu, jo krāsainākas kļuva viņa aprises.
Tempi bija domājošs un iejūtīgs cilvēks. Dedans vienkārši rīkojās pretēji viņa dabai. Viņam patika joki, kaut arī manējos viņš bieži vien nesaprata, savukārt tie, kurus mēģināja stāstīt viņš, tulkojumā neglābjami zaudēja jēgu.
Tas nenozīmēja, ka mūsu vidū valdītu teicama saskaņa. Es joprojām palaikam aizvainoju Tempi, nogrēkodamies pret viņa sociālajām paražām, kaut ari savu kļūmi nespēju saprast ari pēc tam. Katru dienu centos atdarināt viņa dīvaino deju, un katru dienu viņš mani uzsvērti ignorēja.
- Tāpēc Taborlinam vajadzēja bēgt, Martens turpināja iesākto stāstu. Bet, izpētījis savu alu, viņš redzēja, ka tai nav durvju. Nav logu. Visapkārt viņam pletās tikai gluds, ciets akmens.
Bet Taborlins Lielais zināja visu lietu vārdus un tāpēc spēja visas lietas sev pakļaut. Viņš teica akmenim: “Lūsti!”, un akmens salūza. Siena parplīsa kā papīra lapa, un cauri spraugai Taborlins varēja redzēt debesis un ieelpot spirgto pavasara gaisu.
Taborlins izgāja no alām, iegāja pilī un beidzot nokļuva līdz pašām karaļa zāles durvīm. Durvis viņam bija slēgtas, tāpēc viņš teica: “Dedz!”, un tās spoži uzliesmoja un drīz vien pārtapa pelēkos, smalkos pelnos.
Taborlins iegāja zālē un redzēja tur sēžam karali Saifu kopā ar piecdesmit sargiem. Karalis pavēlēja: “Ņemiet viņu ciet!” Bet sargi nupat bija redzējuši, kā durvis pārvēršas pelnos, tāpēc pievirzījās Taborlinam tuvāk, tomēr neviens neuzdrošinājās pieiet pārāk tuvu, ja saprotat, ko es gribu teikt.
Karalis Saifs iekliedzās: “Gļēvuļi! Es spēkošos burvībā ar Taborlinu un uzvarēšu viņu!” Arī Saifs baidījās no Taborlina, tomēr prasmīgi noslēpa savas bailes. Turklāt Saifam bija zizlis, bet Taborlinam tas bija atņemts.
Tad Taborlins teica: “Ja tu esi tik drošsirdīgs, atdod manu zizli, pirms sākam divkauju!”
“Protams!” Saifs atbildēja, kaut gan patiesībā viņam ne prātā nenāca to atdot. “Tas atrodas tev blakus, tur, tajā lādē.”
Martens pārlaida mums visiem sazvērniecisku skatienu. Redziet, Saifs zināja, ka lāde ir aizslēgta un tai ir tikai viena atslēga. Un šī vienīgā atslēga gulēja viņa kabatā. Tā nu Taborlins piegāja pie lādes un redzēja, ka tā ir aizslēgta. Saifs skaļi iesmējās, un viņa smiekliem pievienojās vairāki sargi.
Tas Taborlinu sadusmoja. Un, pirms jebkurš no viņa pretiniekiem paguva attapties, viņš ar plaukstu iesita pa lādes vāku un iesaucās: “Edro!" Lāde atsprāga vaļā, un Taborlins paķēra savu apmetni, kam nebija noteiktas krāsas, un apmeta to sev ap pleciem.
Martens atkal nokremšļojās. Piedodiet! viņš teica un pārtrauca stāstu, lai iedzertu vēl vienu prāvu malku.
Hespe pievērsās Dedanam. Kā tu domā, kādā krāsā bija Taborlina apmetnis?
Dedans mazliet sarauca pieri, un viņa grimase kļuva gandrīz vai pikta. Kā tu to domā? Nekādā noteiktā krāsā, kā jau bija teikts!
Hespes mute savilkās taisnā svītrā. To es zinu. Bet, kad tu savā prātā mēģini to iztēloties, kāds tas izskatās? Tev taču kaut kāds tas ir jāredz, vai ne?
Dedans bridi rādīja domīgu seju. Es to vienmēr esmu iztēlojies kā kaut ko lāsumainu un mirgojošu, viņš teica. Kā bruģakmeņus pie sveču darbnīcas pēc spēcīga lietus.
- Es to vienmēr esmu iedomājusies netīri pelēku, sacīja Hespe.
- Tādu kā izbalojušu, viņam pastāvīgi ceļojot zem klajas debess.
- Tur ir sava jēga, Dedans teica, un es redzēju, ka Hespes seja atkal atmaigst.