- Balts, ieminējās Tempi. Es domāju, balts. Bez krāsas.
- Es to vienmēr esmu iedomājies kā bāli zilas debesis, atzinās Martens. Zinu, ka tam nav pamata. Bet tā es to redzu.
Visu skatieni pievērsās man.
- Reizēm es iztēlojos to kā daudzkrāsainu segu, es teicu. Hdu, kas sašūta no daudziem gabaliņiem, no dažādu krāsu lupatiņām un atgriezumiem. Bet visbiežāk es redzu to tumšu. It kā tam būtu noteikta krāsa, bet pārāk tumša, lai to varētu redzēt.
Bērnībā stāstus par Taborlinu es biju klausījies kā skurbinošu brīnumu. Tagad, kad zināju patiesību par maģiju, tie mani aizrāva citādu iemeslu dēļ, izraisot kaut ko starp nostalģiju un uzjautrinājumu.
Tomēr Taborlina apmetnis, kam nebija noteiktas krāsas, manā sirdī ieņēma īpašu vietu. Viņa zizlim piemita liela vara. Viņa zobens bija nāvējošs. Viņa atslēga, monēta un svece bija vērtīgi piederumi. Turpretī apmetnis bija Taborlina būtība. Tas pārvērta viņa izskatu, ja vajadzīgs, un paslēpa viņu, ja draudēja briesmas. Tas viņu aizsargāja. No lietus. No bultām. No uguns.
Taborlins tajā varēja daudz ko paslēpt, un tam bija daudz kabatu, pilnas brīnišķām lietām. Nazis. Spēļlieta bērnam. Puķe dāmai. Lai ko Taborlinam ievajadzētos, viņš to atrada savā apmetnī, kam nebija noteiktas krāsas. Tieši šo stāstu iespaidā es izlūdzos mātei savu pirmo apmetni, kad biju vēl mazs zēns.
Savilku ap pleciem pats savu apmetni. Neglīto, apdilušo, izbalējušo apmetni, ko biju iemainījis no sīktirgotāja skārdnieka. Kādā no mūsu gājieniem uz Krosonu biju nopircis mazliet auduma un iešuvis iekšpusē dažas neveiklas kabatas. Tomēr arī tagad tas bija trūcīgs aizstājējs manam greznajam vīna krāsas apmetnim un jaukajam, zaļi melnajam apmetnim, ko man bija uzdāvinājusi Fela.
Martens vēlreiz noklepojās un turpināja stāstu: Tātad Taborlins ar plaukstu iesita pa lādi un iesaucās: “Edro!" Lādes vāks atsprāga vaļā, un Taborlins paķēra savu apmetni, kam nebija noteiktas krāsas, un savu zizli. Viņš izsauca milzu zibens šautras un nonāvēja divdesmit sargus. Tad viņš izsauca uguns sienu un nonāvēja vēl divdesmit. Tie, kuri bija palikuši dzīvi, nometa zobenus un kliegdami lūdza žēlastību.
Tad Taborlins izņēma no lādes savas pārējās lietas. Viņš paņēma atslēgu un monētu un noglabāja tās drošā vietā. Visbeidzot viņš izcēla savu vara zobenu, vārdā Skjaldrins, un apjoza…
- Ko? Dedans smiedamies viņu pārtrauca. Muldoņa! Taborlina zobens nebija no vara!
- Turi muti, Den! Martens atcirta, saniknots par iejaukšanos. Tas bija no vara.
- Pats turi muti! Dedans attrauca. Kurš ir redzējis vara zobenu? Varš netur asumu. Tikpat labi varētu mēģināt kādu piebeigt ar lielu penija monētu.
Hespe iesmējās. Tas droši vien bija sudraba zobens, Marten, vai ne?
- Tas bija vara zobens, Martens nepiekāpās.
- Varbūt tas zobens bija pavisam jauns, un viņš pats vēl bija jauns, Dedans skaļā čukstā sacīja Hespei. Viņš toreiz varēja atļauties tikai vara zobenu.
Martens uzmeta viņiem abiem niknu skatienu. Tas bija vara zobens, nejēgas! Ja jums nepatīk, varat paši minēt nobeigumu! Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Ļoti labi, Dedans teica. To mēs varam uzzināt no Kvouta. Kaut arī zaļknābis, viņš prot labi stāstīt. Vara zobens, ko tu neteiksi!
- Patiesībā es gribētu dzirdēt Martena nobeigumu, es teicu.
- Ek, stāsti vien! vecais pēddzinis sarūgtināts izmeta. Man vairs nav noskaņojuma turpināt. Un labāk es klausos, kā runā tu, nevis tas zviedzošais ēzelis.
Vakara stāstu laiks bija viena no nedaudzajām reizēm, kad mēs varējām pasēdēt kopā bez sīkumainas ķīvēšanās. Tagad arī tas kļuva arvien sliktāks. Stāvokli apgrūtināja arī tas, ka pārējie arvien biežāk gaidīja vakara izklaides no manis. Cerēdams šo vēlmi apturēt, es biju pamatīgi pārdomājis savu šovakar paredzēto stāstu.
- Reiz senos laikos kādā mazā pilsētiņā dzīvoja mazs zēns, es iesāku. Viņš bija izcils, vai vismaz tā domāja viņa māte. Taču viņam piemita kāda atšķirība. Viņam vēdera vidū bija zelta skrūve. No nabas rēgojās skrūves galviņa.
Viņa māte priecājās vienkārši par to, ka zēnam ir visi roku un kāju pirksti. Bet, kad zēns paaugās, viņš saprata, ka ne visiem cilvēkiem nabā ir skrūves un zelta skrūves nepavisam ne. Viņš jautāja mātei, kādēļ viņam tā vajadzīga, bet māte to nezināja. Pēc tam viņš jautāja tēvam, bet arī tēvs to nezināja. Viņš jautāja vecvecākiem, bet arī tie nezināja.
Kādu laiku zēns ar to samierinājās, tomēr šī doma viņam nedeva miera. Beidzot, kad viņš bija pietiekami paaudzies, viņš sakravāja somu un devās pasaulē, cerēdams atrast kādu, kurš viņam pateiks patiesību.
Viņš gāja no vietas uz vietu, iztaujādams visus, kuri zināja kaut ko par jebko. Viņš iztaujāja vecmātes un ārstus, bet tie neko nespēja izdibināt. Viņš iztaujāja arkanistus, ceļojošus skārdniekus un vecus eremītus, kas dzīvoja mežos, taču neviens neko tamlīdzīgu nebija redzējis.
Viņš devās iztaujāt keldiešu tirgotājus, jo par zeltu tiem vajadzēja zināt vairāk nekā jebkuram citam. Bet keldiešu tirgotāji neko nevarēja pateikt. Viņš devās uz Universitāti pie arkanistiem, jo par skrūvēm un to īpašībām tiem vajadzēja zināt vairāk nekā jebkuram citam. Bet arkanisti neko nevarēja pateikt. Zēns devās pa ceļu pāri kalniem, lai iztaujātu tāliešu burves, taču neviena no viņām nespēja dot atbildi.
Beidzot zēns aizgāja pie Vintasas karaļa, visbagātākā karaļa pasaulē. Bet karalis neko nevarēja pateikt. Viņš aizgāja pie Aturas valdnieka, taču, par spīti lielajai varai, valdnieks neko nevarēja pateikt. Zēns citu pēc citas apstaigāja visas Mazās Karaļvalstis, bet neviens viņam neko nevarēja pateikt.
Beidzot zēns aizgāja pie Modegas augstā karaļa, paša viedākā karaļa pasaulē. Augstais karalis uzmanīgi nopētīja zelta skrūves galviņu, kas rēgojās no zēna nabas. Tad karalis pamāja ar roku, un viņa senešals atnesa zeltīta zīda spilvenu. Uz spilvena stāvēja zelta lādīte. Augstais karalis paņēma zelta atslēgu, kas karājās viņam kaklā, atslēdza lādīti, un tajā gulēja zelta skrūvgriezis.
Augstais karalis paņēma skrūvgriezi un ar žestu aicināja zēnu tuvāk. Satraukumā drebēdams, zēns paklausīja. Tad karalis paņēma zelta skrūvgriezi un iespieda to zēna nabā.
Brīdi pārtraucis stāstīt, es iedzēru prāvu malku. Jutu, ka mans nelielais klausītāju pulciņš tiecas pieliekties arvien tuvāk. Tad karalis uzmanīgi pagrieza zelta skrūvi. Vienreiz nekas nenotika. Otrreiz nekas nenotika. Tad viņš pagrieza to trešoreiz, un zēnam nokrita dibens.
Iestājās sastindzis klusums.
- Ko? Hespe neticīgi pārjautāja.
- Zēnam nokrita dibens, es atkārtoju, rādīdams novainojami nopietnu seju.
Ilgu laiku neviens neko nesacīja. Visu acis bija pievērstas man. Liesmas nosprakstēja, un gaisā uzšāvās sarkanas dzirksteles.
- Un kas notika pēc tam? Hespe beidzot jautāja.
- Nekas, es atbildēju. Tas ir viss. Stāsts beidzas.
- Ko? viņa atkārtoja skaļākā balsī. Kas tas par stāstu?
Es grasījos atbildēt, bet tad Tempi sāka skaļi smieties. Viņš smējās ilgi, kratīdamies nevaldāmās lēkmēs, līdz palika bez elpas. Drīz arī es pievienojos viņa smiekliem: gan tāpēc, ka man pielipa Tempi jautrība, gan tāpēc, ka man pašam šis vienmēr bija licies dīvaini smieklīgs stāsts.
Hespes sejas izteiksme kļuva bīstama, it kā uzjautrinājuma iemesls būtu viņa pati.
Pirmais ierunājās Dedans. Es nesaprotu. Kāpēc…? Viņš apklusa, neizteicis jautājumu līdz galam.
- Vai viņi pielika zēna dibenu atpakaļ? Hespe noprasīja.