Es paraustīju plecus. Par to stāsts klusē.
Dedans, vīlies un neapmierināts, pikti savicināja rokas. Kāda tur bija jēga?
Es rādīju nevainīgu seju. Biju domājis, ka mēs vienkārši stāstām stāstus.
Plecīgais algotnis nikni pablenza uz mani. Jēdzīgus stāstus! Stāstus ar beigām! Nevis stāstus par zēna dibenu… Viņš papurināja galvu.
Tas ir smieklīgi. Es eju gulēt!
Dedans devās kārtot sev guļvietu. Hespe aizgāja uz citu pusi.
Es pasmaidīju, juzdamies pārliecināts, ka viņi man vairs neuzbāzīsies, pieprasīdami stāstus biežāk, nekā es pats to vēlētos.
Arī Tempi piecēlās kājās. Tad, iedams man garām, viņš pasmaidīja un gluži negaidot mani spēcīgi apskāva. Pirms dienkopas tas mani būtu apstulbinājis, taču tagad es zināju, ka fiziska saskarsme ademu vidū nav nekas īpaši neparasts.
Tomēr jutos pārsteigts, ka viņš to darījis citu klātbūtnē. Kā prazdams atbildēju apskāvienam un jutu, ka viņa krūtis joprojām raustās smieklos.
- Nokrita dibens! viņš klusi izmeta un tad devās uz savu guļvietu.
Martens ar skatienu pavadīja Tempi un pēc tam ilgi un domīgi raudzījās manī. Kur tu dzirdēji tādu stāstu? viņš jautāja.
- Man to stāstīja tēvs, kad biju vēl puika, es atklāti atbildēju.
- Savāds stāsts, ko stāstīt bērnam.
- Es biju savāds bērns, es teicu. Kad biju lielāks, tēvs atzinās, ka sacerējis stāstus, lai piedabūtu mani apklust. Es nemitīgi apbēru viņu ar jautājumiem. Stundām no vietas. Viņš teica: apklusināt mani varējis vienīgi kaut kas līdzīgs mīklai. Bet parastās mīklas es pārkodu kā riekstus, un viņam drīz to pietrūka.
Es sāku klāt savu guļvietu. Tāpēc viņš sāka sacerēt stāstus, kas atgādināja mīklas, un jautāja, vai es saprotot, kas tajos pateikts. Es mazliet skumīgi pasmaidīju. Atceros, ka dienām ilgi lauzīju galvu par zēnu ar skrūvi nabā, cenzdamies saskatīt tur kādu jēgu.
Martens sarauca pieri. Pret bērnu tas ir cietsirdīgs joks.
Tāds izteikums mani pārsteidza. Kāpēc tu tā domā?
- Viņš muļķoja tevi, lai panāktu mieru un klusumu. Tas nebija labi darīts.
Es gluži samulsu. Viņš nedomāja neko ļaunu. Man tas patika. Man bija par ko domāt.
- Bet tas bija bezjēdzīgi. Tur neko nebija iespējams izdomāt.
- Tas nebija bezjēdzīgi! es iebildu. Tieši tie jautājumi, uz kuriem mēs nespējam atbildēt, dod mums visvairāk. Tie māca mūs domāt. Ja cilvēkam dod atbildi, viņš iegūst tikai nelielu faktu. Bet, ja uzdod jautājumu, viņam pašam jāmeklē atbilde.
Izklāju segu uz zemes un pārklāju tai pāri apdilušo skārdnieka apmetni, kurā ietīties. Ja viņš tādējādi atrod atbildes, tās viņam kļūst par vērtību. Jo grūtāks jautājums, jo vairāk mēs pūlamies. Jo vairāk pūlamies, jo vairāk iemācāmies. Neiespējams jautājums…
Apklusu, nepabeidzis iesākto, jo manī uzplaiksnīja spēja atskārsme. Elodins. Tieši to bija darījis Elodins. To viņš bija darījis visās savās nodarbībās. Spēles, mājieni, neizprotamās mīklas. Visi tie bija sava veida jautājumi.
Martens papurināja galvu un devās projām, bet es biju iegrimis domās un to pat nepamanīju. Es biju gribējis rast atbildes, un, par spīti visam, ko tobrīd tiku domājis, Elodins bija centies man tās dot. Tas, ko es viņā biju uzskatījis par ļaunsirdīgu mīklainību, īstenībā bija neatlaidīgi centieni virzīt pretī patiesībai. Krietnu brīdi es sēdēju klusēdams un sastindzis atskārsmē par viņa mācības tālredzību. Par savu sapratnes trūkumu. Par savu aklumu.
ASTOŅDESMIT CETURTĀ NODAĻA . kartes malā
SOLI PA solim mēs turpinājām virzīties cauri Eldas mežam. Katra diena sākās ar cerībām atrast kādu zīmi, kas liecinātu par meklēto taku. Katrs vakars beidzās ar vilšanos.
Dēkas spožums bija neapšaubāmi izplēnējis, un mūsu pulciņā arvien ļutamāk ielauzās aizkaitinājums un nelabvēlība. Jebkādas Dedana sākotnējās bailes no manis bija pilnīgi noplakušas, un viņš mani nemitīgi bikstīja. Viņš gribēja pirkt pudeli brendija par maera naudu. Es atteicos. Viņš uzskatīja, ka naktīs nevajagot sēdēt sardzē, pietiktu ar drošības virvi apkārt apmetnei. Es nepiekritu.
Ikviena sīka saķeršanās, kurā es guvu virsroku, arvien vairāk noskaņoja viņu pret mani. Un, mūsu meklējumiem turpinoties, arvien biežāka kļuva viņa klusā kurnēšana. Tā nekad nebija tik drosmīga, lai meklētu tiešu sadursmi, bet ik pa brīdim izpaudās maziskās piezīmēs un drūmā nepakļāvībā.
Turpretī mēs ar Tempi lēni tuvojāmies kaut kam tādam, ko nosacīti varētu saukt par draudzību. Viņa aturiešu valodas prasme kļuva arvien labāka, un mana lauzīšanās ademu valodā bija pilnveidojusies tiktāl, ka to varēja saukt par neveiklu, nevis pilnīgi nemākulīgu.
Es joprojām atdarināju Tempi, kad viņš izpildīja savu lēno deju, un viņš joprojām nepievērsa man uzmanību. Tagad, kad biju ilgāku laiku vingrinājies, es tajā sāku izjust tādu kā kareivīgu piegaršu. Lēna vienas rokas kustība atgādināja sitienu, kokaina pēdas pacelšana lika domāt par spērienu. Kad centos lēnām kustēties reizē ar viņu, manas rokas un kājas vairs nedrebēja aiz piepūles, tomēr mani joprojām kaitināja sava neveiklība. Es bezgala neciešu, ja kaut ko daru slikti.
Piemēram, dejas vidū bija vieta, kas no malas šķita tikpat vienkārša kā elpošana. Tempi pagriezās, izdarīja ar rokām apli un paspēra nelielu soli uz priekšu. Bet, kad vien es mēģināju darīt to pašu, ik reizes neizbēgami paklupu. Biju izmēģinājis pusduci dažādu pēdas novietojumu, bet nekas nemainījās.
Bet nākamajā dienā pēc tam, kad biju izstāstījis savu “vaļīgās skrūves” stāstu, kā to vēlāk nosauca Dedans, Tempi pārstāja mani ignorēt. Kad es kārtējo reizi paklupu, viņš apstājās un paskatījās uz mani. Viņa
pirksti izdarīja kustību: neatzinība, aizkaitinājums. Sāc vēlreiz! viņš teica un ieņēma dejas stāvokli, kuram allaž sekoja mans paklupiens.
Nostājos tādā pašā pozīcijā un mēģināju atkārtot viņa kustības. Atkal zaudēju līdzsvaru un biju spiests izdarīt šļūcošu soli, lai nepakluptu.
- Manas kājas ir dumjas, es norūcu ademu valodā, savilcis kreisās rokas pirkstus: samulsums.
- Nē. Tempi ar abām rokām satvēra manus gurnus un tos pagrieza. Tad viņš pagrūda manus plecus atpakaļ un iesita man pa ceļgalu, piespiezdams mani to saliekt. Jā.
Mēģināju atkal pavirzīties uz priekšu un sajutu atšķirību. Arī šoreiz zaudēju līdzsvaru, bet tikai mazdrusciņ.
- Nē, Tempi vēlreiz teica. Skaties! Viņš iesita sev pa plecu. -Tā! Viņš nostājās tieši man pretī tikai nepilnas pēdas attālumā un atkārtoja kustību vēlreiz. Viņš pagriezās, ar plaukstām sānis izdarīja apli, un viņa plecs atdūrās man pret krūtīm. Kustība bija apmēram tāda pati kā tad, ja ar plecu gribētu atgrūst durvis.
Tempi nekustējās īpaši ātri, bet viņa plecs mani noteikti atgrūda sāņus. Kustība nebija ne rupja, ne piepeša, bet tās spēks bija neatvairāms, it kā uz ļaužu pilnas ielas tev piegrūstos zirga sāns.
Es atkārtoju to vēlreiz, visu uzmanību pievērsdams plecam. Es nepaklupu.
Tā kā apmetnē tobrīd mēs bijām divi vien, es atturējos no smaida, bet ar kustībām pavēstīju: laime. Paldies! Mīkstināts izteikums.
Tempi neko neteica. Viņa seja bija neizteiksmīga un rokas nekustējās. Viņš vienkārši aizgāja atpakaļ agrākajā vietā un, aizgriezies no manis, sāka savu deju no sākuma.
Centos uzņemt notikušo attieksmes apmaiņu ar vēsu mieru, tomēr uzskatīju to par lielu komplimentu. Ja es būtu labāk pazinis ademus, būtu sapratis, ka tas nozīmēja daudz vairāk.