* * *
Pārgājuši pāri pakalnam, mēs ar Tempi ieraudzījām, ka mūs gaida Martens. Pusdienām vēl bija par agru, tāpēc man krūtīs uzzibēja cerīga doma, ka varbūt viņš beidzot, pēc visām šīm ilgajām meklējumu dienām, ir uzgājis laupītāju taku.
- Gribēju parādīt jums šo te! Martens teica, norādīdams uz augstu, izpletušos, papardei līdzīgu augu pēdas desmit attālāk. Tas ir diezgan liels retums. Gadiem ilgi neesmu tādu redzējis.
- Kas tas ir?
- To sauc par Ana asmeni, Martens atbildēja, lepni lūkodamies uz savu atradumu. Jums vajadzēs turēt acis vaļā. Nav daudz tādu.
kuri to pazīst, un, ja tuvumā šeit ir vēl citi tādi augi, tas var dot mums pavedienu.
Viņš raudzījās uz mums ar dedzīgu skatienu. Nu? beidzot viņš iitica.
Kāpēc tas ir tik īpašs? es jautāju, saprazdams, ka jāizrāda interese.
Martens pasmaidīja. Ana asmens ir interesants tāpēc, ka necieš
i ilvēkus, viņš paskaidroja. Ja kāda auga daļa pieskarsies jūsu ādai, pec pāris stundām tā kļūs sarkana kā rudens lapa. Vēl sarkanāka. Koša k.i tavs algotņa apģērbs, Martens norādīja uz Tempi. Un pēc tam viss augs nokaltīs un ies bojā.
- Patiešām? Mana interese vairs nebija tēlota.
- Jā, Martens apstiprināja. To nogalina pat sviedru lāse. Tas nozīmē, ka tas parasti iet bojā pat no apģērba pieskāriena. Vai no saskares ar bruņām. Vai ar mietu, kas tev rokā. Vai zobenu. Viņš pamāja uz ieroci pie Tempi jostas. Daži stāsta, ka tas ejot bojā pat tad, ja tam uzpūš elpu. Bet nevaru apgalvot, ka tā ir patiesība.
Martens pagriezās un veda mūs projām no Ana asmens. Šī ir ļoti, ļoti sena meža daļa. Vietās, kur tuvumā mājo cilvēki, Ana asmens neaug, Mēs esam pārgājuši pāri kartes malai.
- Mēs vēl neesam pat tikuši līdz kartes malai, es iebildu. Mēs precīzi zinām, kur atrodamies.
Martens nicīgi nosēcās. Kartēm nav ārējo malu. Kartēm ir tikai iekšējas malas. Tukšumi. Cilvēkiem patīk izlikties, ka viņi visu zina par pasauli. It sevišķi bagātiem cilvēkiem. Kartes šim nolūkam teicami noder. Šajā līnijas pusē ir barona Takstvisa lauki, tajā pusē ir grāfa Aptemani zemes.
Martens nospļāvās. Kartēs nevar atstāt tukšas vietas, tāpēc cilvēki, kuri tās zīmē, iekrāso kādu vietu un uzraksta “Eldas mežs”. Viņš papurināja galvu. No tā ir tik maz labuma, ka vari kaut vai izdedzināt kartē caurumu. Šis mežs ir tik liels kā Vintasa. Tas nevienam nepieder. Ja aizklīdīsi aplamā virzienā, tu noiesi simt jūdžu un neredzēsi nevienu ceļu, kur nu vēl māju vai uzartu lauku. Šajā apkaimē ir vietas, kas nekad nav jutušas cilvēka kājas nospiedumu vai dzirdējušas viņa balsi.
Es paskatījos apkārt. Izskatās tāds pats kā lielākā daļa mežu, ko esmu redzējis.
- Vilks izskatās kā suns, Martens vienkārši atteica. Bet nav. Suns ir… Viņš sastomījās. Kā saka par dzīvniekiem, kuri visu laiku dzīvo cilvēku tuvumā? Govis, aitas un tā tālāk.
- Pieradināti?
- Tieši tā, viņš teica un paskatījās visapkārt. Kā lauku sēta. Kā dārzs. Kā parks. Ari lielākā daļa mežu ir “pieradināti”. Cilvēki lasa sēnes vai cērt malku, vai iet paburzīties ar savām sirdspuķītēm.
Viņš papurināja galvu un, pastiepis roku, pieskārās tuvējā koka raupjajai mizai. Tā bija maiga, gandrīz vai mīloša kustība. ŠI vieta ir citāda. Tā ir sena un pirmatnēja. Tai par mums nav ne mazākās bēdas. Ja tie zeļļi, ko mēs medijam, mums negaidot uzbruktu, viņiem pat nebūtu jāaprok mūsu līķi. Mēs gulētu uz zemes simt gadu, un neviens nepienāktu pat tuvumā mūsu kauliem.
Es pagriezos un pārlaidu skatienu zemes kāpumam un kritumam. Vēju nodeldētajiem akmeņiem, bezgalīgajām koku rindām. Centos nedomāt par to, cik vienkārši maers atsūtījis mani šurp, gluži kā pārbīdīdams akmentiņu uz taka spēles galda. Viņš bija atsūtījis mani uz tukšumu kartē. Uz vietu, kur neviens nekad neatrastu manus kaulus.
ASTOŅDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . starpspēle — Žogi
KVOUTS SĒDĒJA savā krēslā, taisni izslējies un pastiepis kaklu, lai labāk redzētu, kas notiek aiz loga. Viņš nupat bija pacēlis roku, lai dotu zīmi Hronistam, kad ārpusē uz lieveņa koka grīdas atskanēja aša, viegla dipoņa. Tik aša un viegla, ka to nevarēja izraisīt zemnieku smagie zābaki, turklāt nākamajā brīdi aiz durvīm atskanēja gaiši bērnu smiekli.
Hronists ātri nosusināja aprakstīto lapu un pabāza to zem tīru papīru kaudzes, bet Kvouts piecēlās kājās un devās pie bāra. Basts atliecās atpakaļ, atgāzdams krēslu uz divām kājām.
Nākamajā bridi atvērās durvis un viesnīcas zālē ienāca jauns, plecīgs vīrietis ar pašķidru bārdiņu, saudzīgi iebīdīdams pāri slieksnim mazu, gaišmatainu meiteni. Aiz viņa nāca jauna sieviete, turēdama uz rokas sīciņu puisēnu.
Viesnīcnieks pasmaidīja un sveicinādams pacēla roku. Mērij! Hep!
Jaunais pāris īsi pārmija dažus vārdus, un garais vīrietis devās uz Hronista pusi, joprojām bīdīdams sev pa priekšu mazo meiteni. Basts piecēlās un piedāvāja Hepam savu krēslu.
Mērija devās pie bāra letes, ar ikdienišķu kustību atbrīvodama sev no matiem mazā zēna rociņu. Viņa bija jauna un glīta, ar smaidā savilktām lūpām un nogurušām acīm. Labdien, Kot!
- Sen neesmu jūs abus redzējis! viesnīcnieks teica. Vai varu piedāvāt krūzi sidra? Pavisam svaigs, šorīt izspiedu sulu.
Sieviete piekrītoši pamāja, un viesnīcnieks piepildīja trīs krūzes. Basts aiznesa divas Hepam un viņa meitai. Heps paņēma savējo, bet meitene paslēpās aiz tēva un bikli raudzījās viņam pār plecu.
- Vai jaunais saimnieks Bens gribētu pats savu krūzi? Kots jautāja.
- Gribētu gan, Mērija atbildēja un uzsmaidīja zēnam, kas sūkāja pirkstus. Bet es tavā vietā viņam to nedotu, citādi tūlīt būs jāmazgā grīda. Viņa iebāza roku kabatā, kaut ko meklēdama.
Kots enerģiski papurināja galvu un atraidīdams pacēla plaukstu. Par to nevar būt ne runas! viņš teica. Heps nepaņēma ne pusi no tā, kas viņam pienācās par manu žogu labošanu aiz viesnīcas.
Mērija veltīja viņam gurdu, noraizējušos smaidu un paņēma savu krūzi. Mīļš paldies, Kot! Tad viņa devās pie galdiņa, kur sēdēja viņas vīrs un sarunājās ar Hronistu. Viņa kaut ko sacīja pierakstltājam, viegli šūpodama bērnu uz viena gurna. Heps piekrītoši māja ar galvu un brīžiem iestarpināja kādu vārdu. Hronists iemērca spalvu tintē un sāka rakstīt.
Basts atgriezās pie bāra un atspiedās pret leti, ziņkāri skatīdamies uz attālo galdiņu. Es joprojām nesaprotu, viņš teica. Skaidri zinu, ka Mērija pati prot rakstīt. Viņa ir sūtījusi man vēstules.
Kvouts pameta ziņkārīgu skatienu uz savu audzēkni un paraustīja plecus. Domāju, ka viņš raksta testamentus un novēlējumus, nevis vēstules. Tādiem dokumentiem jābūt ļoti skaidrā rokrakstā, bez pareizrakstības kļūdām vai pārpratumiem. Viņš norādīja uz Hronistu, kas spieda uz papīra lapas masīvu zīmogu. Redzi? Tas liecina, ka viņš ir tiesas ierēdnis. Visam, ko viņš apstiprina, ir likuma spēks.
- Bet to taču dara priesteris! Basts iebilda. Ebs Graimzs ir likumīga amatpersona. Viņš reģistrē laulības un darījumus, ja kāds pērk zemes gabalu. Tu pats teici, ka viņiem ļoti patīkot tādi reģistri.
Kvouts pamāja ar galvu. Tiesa gan, bet priesterim patīk, ja baznīcai atstāj naudu. Ja viņš uzrakstīs tev testamentu, bet tu neatstāsi baznīcai ne nodilušu peniju… Viņš zīmīgi paraustīja plecus. Tādā mazā pilsētiņā kā šī tas var ievērojami apgrūtināt dzīvi. Un, ja tu neproti lasīt… nu, tad priesteris var uzrakstīt, ko vien vēlas, vai ne? Un kas to apstrīdēs, kad tu būsi miris?