Basts izskatījās satriekts. Ebs Graimzs neko tādu nedarītu!
- Droši vien ne, Kvouts piekrita. Graimzs nav sliktākais priesteru vidū. Bet varbūt tu vēlies atstāt zemes gabalu jaunajai atraitnei, kas dzīvo tur, ceļa galā, un naudu viņas otrajam dēlam? Kvouts izteiksmīgi savilka uzacis. Tādus darījumus vīrietis nelabprāt uzdos reģistrēt savam priesterim. Labāk lai ziņa nāk atklātībā pēc tam, kad tu esi miris un aprakts dziļi zemē.
Basta acīs atplaiksnīja atskārsme, un viņš pārlaida skatienu abiem jaunajiem cilvēkiem, it kā mēģinādams uzminēt, kādus noslēpumus tie vēlas glabāt.
Kvouts izvilka baltu audekla gabalu un sāka izklaidīgi spodrināt leti.
- Parasti gan viss ir vienkāršāk. Dažs vēlas atstāt savu gramofonu Ellijai, bet negrib nākamos desmit gadus klausīties, kā par to gremžas viņas māsas.
- Tā kā toreiz, kad nomira atraitne Gredena?
- Tieši tā kā toreiz, kad nomira atraitne Gredena. Pats redzēji, kā ģimene plūcās ap viņas mantām. Puse radinieku vēl šodien nerunā cits ar citu.
Telpas otrā malā mazā meitene piegāja pie mātes un sāka neatlaidīgi raustīt to aiz kleitas. Pēc brīža Mērija kopā ar meiteni pienāca pie letes.
- Mazajai Silai ir vajadzība, viņa vainīgi teica. Vai mēs varētu…?
Kots apstiprinoši pamāja uz durvīm blakus kāpnēm.
Mērija pagriezās un iedeva zēnu Bastam. Tev nav nekas pretī?
Ar gluži instinktīvu kustību Basts pastiepa abas rokas, lai paņemtu /enu, un palika neveikli stāvam, kamēr Mērija aizveda meiteni projām.
Zēns možām acīm skatījās apkārt, īsti nesaprazdams, kā uztvert tādu apstākļu maiņu. Basts pagriezās pret Kvoutu, joprojām turēdams puisēnu stīvi izstieptās rokās sev priekšā. Bērna sejā ziņkārību pamazām nomainīja neziņa un pēc tam neapmierinātība. Beidzot viņš sāka klusi, satraukti šņukstēt. Kādu bridi viņš itin kā nevarēja izlemt, vai grib raudāt vai ne, un lēnām aptvēra, ka tieši to viņš grib darīt.
- Ak mūžs, Bast! Kvouts sašutis teica. Dod šurp! Pagājies uz priekšu, viņš paņēma zēnu un apsēdināja to uz letes, stingri turēdams ar abām rokām.
Tur mazais, šķiet, jutās labāk. Viņš ziņkārīgi pataustīja letes gludo virsmu, atstādams tur matētu nospiedumu. Tad viņš paskatījās uz Bastu un pasmaidīja. Suns! zēns teica.
- Burvīgi, Basts sausi norūca.
Mazais Bens sāka sūkāt pirkstus un atkal paskatījās apkārt, šoreiz kaut ko nepārprotami meklēdams. Mamm! viņš iesaucās. Mammam-ma! Viņa sejiņa kļuva bažīga, un viņš atkal klusi iešņukstējās.
- Pieturi viņu! Kvouts teica un nostājās zēnam tieši pretī. Kad Basts bija droši satvēris mazo, viesnīcnieks saņēma zēna kājas un sāka dziedoši skandēt:
“Kurpniek, apavus man taisi!
Zemniek, graudus zemē kaisi!
Maizniek, maizi samīci,
Skroder, gādā cepuri!, '
Puisēns uzmanīgi vēroja, kā Kvouts katras rindas laikā izdara citu rokas kustību, izlikdamies sējam kviešus un mīcām maizi. Klausoties pēdējo rindu, viņš jau smējās jautrus, guldzošus smieklus un ar plaukstiņām pliķēja sev pa galvu tāpat kā sarkanmatainais dziedātājs.
“Melder, miltus maisos ber!
Podniek, māla piku tver!
Moder, pienu salūko!
Bērniņ, tēti samīļo!"
Pēdējās rindas laikā Kvouts neizdarīja nekādu kustību, tikai atlieca galvu un zīmīgi palūkojās uz Bastu.
Basts bridi samulsis skatījās uz abiem. Tad viņa sejā uzausa skaidrība.
- Reši, kā tu varēji iedomāties kaut ko tādu? viņš noprasīja mazliet aizskartā balsī, tad parādīja uz mazo zēnu. Viņš taču ir gaišmatains!
Bena skatiens pārslīdēja abiem vīriem pēc kārtas, un viņš nolēma, ka tomēr gribētu drusku paraudāt. Mazā sejiņa saviebās, un zēns sāka žēli činkstēt.
- Tā ir tava vaina! Basts pārliecināti noteica.
Kvouts pacēla puisēnu no letes un šūpodams mēģināja nomierināt. Pēc brīža ēdamzālē atgriezās Mērija, un mazais ieraudājās vēl skaļāk, stiepdams viņai pretī abas rokas.
- Piedod! Kvouts teica, un viņa balsī skanēja mulsums.
Mērija paņēma bērnu, un tas tūlīt apklusa, kaut gan acīs vēl kavējās asaras. Tā nav tava vaina, viņa sacīja. Bens vienkārši pēdējā laikā ļoti meklē mammu. Viņa smaidīdama paberzēja bērna degunu ar savējo, un zēns atkal līksmi, guldzoši iesmējās.
* * *
- Cik tu no viņiem paņēmi? Kvouts jautāja, atgriezies pie Hronista galdiņa.
Hronists paraustīja plecus. Pusotra penija.
Kvouts brīdi palika nekustīgi stāvam, tad iekārtojās krēslā un, piemiedzis acis, cieši palūkojās uz Hronistu. Tas nesedz pat maksu par papīru.
- Es taču neesmu kurls! Hronists atbildēja. Kalēja māceklis teica, ka Bentlijiem klājoties grūti. Pat ja viņš to nebūtu teicis, man ir acis pierē. Tam vīram bija ielāpi uz abiem ceļgaliem un kājās galīgi novalkāti zābaki. Un meitenei kleita bija par mazu un viscaur salāpīta.
Kvouts sadrūmis pamāja ar galvu. Viņu dienvidpuses lauki applūda divus gadus pēc kārtas. Un šajā pavasari nobeidzās abas kazas. Pat labākos laikos viņiem šis gads nebūtu viegls. Un tagad vēl mazais puika… Viņš dziļi ievilka elpu un lēni, domīgi nopūtās. Galvenā bēda ir mantas apķīlāšana nesamaksātu nodokļu dēļ. Šogad tas ir noticis jau divas reizes.
- Vai gribi, lai es vēlreiz sabojāju žogu, Reši? Basts dedzīgi jautāja.
- Cst, nerunā par to, Bast! Kvouta lūpās pavīdēja tikko jaušams smaids. Šoreiz mums jāizdomā kaut kas cits. Viņa smaids pazuda.
- Pirms nodokļu piedzinēji ierodas nākamo reizi.
- Varbūt nākamās reizes nebūs, Hronists sacīja.
Kvouts papurināja galvu. Līdz ražas novākšanai nebūs, bet agri vai vēlu būs. Arī regulārie nodevu vācēji nav nekas patīkams, bet tie vismaz vajadzības reizē prot skatīties caur pirkstiem. Viņi zina, ka ieradīsies atkal nākamgad un aiznākamgad. Bet īstie izspiedēji…
Hronists pamāja ar galvu. Tie ir citādi, viņš drūmi teica, tad noskandēja: “Ja šie spētu, atņemtu pat gaisu. Ja nav naudas, pievāks graudu maisu.”
Kvouts skumīgi pasmaidīja un turpināja:
"Ja nav graudu, paņems tavu teli,
Paņems kaķi līdz ar visu peli.
Novilks katru zābaku no kājas,
Beigu beigās paņems tavas mājas."
- Izspiedējus ienīst visi, Hronists drūmi piekrita. Un aristokrāti viņus ienīst vēl divreiz vairāk.
- Tam ir grūti ticēt, Kvouts iebilda. Tev derētu dzirdēt, ko runā šejienes zemnieki. Ja pēdējā reizē nodokļu piedzinējam pie sāniem nebūtu stāvējis līdz zobiem apbruņots sargs, diez vai viņš no šejienes būtu aizgājis dzīvs.
Hronists sāji pasmaidīja. Ja tu būtu dzirdējis, kādos vārdos viņus sauca mans tēvs! viņš teica. Un piedzinēji pie viņa bija tikai divas reizes divdesmit gadu laikā. Viņš teica, ka labprātāk piedzīvotu siseņu uzbrukumu un ugunsgrēku nekā karaļa nodokļu izspiedējus savās zemēs. Hronists pameta skatienu uz viesnīcas durvīm. Vai tie cilvēki ir pārāk lepni, lai lūgtu palīdzību?
- Vēl lepnāki, Kvouts atbildēja. Jo cilvēks nabadzīgāks, jo vērtīgāks viņa lepnums. Es to labi saprotu. Neparko nespētu lūgt draugam naudu. Drīzāk ciestu badu.
- Bet var taču aizņemties, Hronists sacīja.
- Kam šajos laikos ir nauda, ko aizdot? Kvouts drūmi atjautāja.
Lielākajai daļai ļautiņu šo ziemu pašiem būs grūti izvilkt. Bet pēc
trešās apķīlāšanas Bentlijiem būs jāsedzas ar vienu segu un līdz sniega nokušanai jāēd sēklai domātie graudi. Tas ir, ja viņi nezaudēs arī mājas…