Viesnīcnieks paskatījās lejup uz savām plaukstām un šķita izbrīnījies, ka viena no tām ir savilkta dūrē. Viņš lēni atlieca pirkstus un nolika izplestās plaukstas uz galda virsmas. Tad viņš ar skumju smaidu paskatījās uz Hronistu. Vai tu zini, ka es nekad neesmu maksājis nodokļus, pirms ierados šeit? Edema Rū ļaudīm parasti nav nekāda īpašuma. Viņš aplaida roku viesnīcai. Nekad nebiju zinājis, cik tas ir aizvainojoši. Pilsētiņā ierodas kaut kāds pašapmierināts kretīns ar kantorgrāmatu un liek tev maksāt par to, ka tev kaut kas pieder.
Kvouts pamāja Hronistam, mudinādams ņemt rakstāmspalvu. Tagad es, bez šaubām, saprotu lietas dziļāko būtību. Zinu, kādas tumšas vēlmes liek cilvēku grupai gaidīt ceļa malā un nogalināt nodokļu vācējus, metot atklātu izaicinājumu karalim.
ASTOŅDESMITSESTĀ NODAĻA . pārlauztais ceļš
MĒS BEIDZĀM pārmeklēt Karaļa lielceļa ziemeļdaļu un pārgājām uz dienviddaļu. Nereti mūsu dienās vienīgo atšķirību ienesa vakara stāsti pie ugunskura. Stāsti par Oranu Velsiteru, par Lanielu Atkaljauno, par Iljenu. Stāsti par izpalīdzīgiem cūkganiem un veiksmīgiem ceļojošu skārdnieku dēliem. Stāsti par dēmoniem un fejām, par mīklu spēlēm un kapukalnu draugariem.
Edema Rū cilts zina visus stāstus, kādi ir pasaulē, un es esmu Edema Rū pārstāvis no papēžiem līdz matu galiem. Kad biju zēns, mani vecāki katru vakaru pie ugunskura stāstīja stāstus. Es uzaugu, vērodams stāstus mīmu izrādēs, klausīdamies tos dziesmās un izspēlēdams tos uz skatuves.
Šī iemesla dēļ nav jābrīnās, ka es jau iepriekš zināju visus stāstus, ko Dedans, Hespe un Martens vakaros stāstīja pie ugunskura. Neatcerējos katru sīkumu, bet zināju galvenās līnijas. Zināju to apveidus un zināju to beigas.
Tikai nepārprotiet mani. Es tik un tā klausījos tos ar prieku. Stāstiem nav katrā ziņā jābūt jauniem, lai tie sagādātu prieku. Daži stāsti ir kā pazīstami draugi. Citi ir nepieciešami kā maize.
Bet stāsts, kuru es neesmu dzirdējis, joprojām ir retums un dārgums. Un pēc divdesmit Eldas mežā pavadītām meklējumu dienām es tiku apveltīts ar šādu dārgumu.
* * *
- Reiz sensenos laikos un tāltālā zemē dzīvoja zēns, vārdā Džekss, iesāka Hespe, kad mēs pēc vakariņām bijām sasēdušies ap ugunskuru,
- un šis zēns iemīlējās mēness dievē.
Džekss bija savāds zēns. Dompilns zēns. Vientuļš zēns. Viņš dzīvoja vecā mājā pārlauzta ceļa galā. Viņš…
Dedans pārtrauca Hespi. Vai tu teici: pārlauzta ceļa galā?
Hespes mute savilkās bargā svītrā. Nevarētu teikt, ka viņas skatiens bija gluži naidīgs, bet iespaids bija tāds, ka viņa ir savākusi visas naidīga skatiena drumstalas vienkop, lai tās izmantotu, ja radīsies tāda vajadzība. Jā, es tā teicu! Pārlauzta ceļa galā. Tieši tā teica mana māte, kad biju maza, un es dzirdēju šo stāstu no viņas simtiem reižu.
Bridi šķita, ka Dedans grasās vēl kaut ko jautāt. Tomēr šoreiz viņš bija neparasti tālredzīgs un tikai pamāja ar galvu.
Hespe negribīgi aizbīdīja naidīgā skatiena drumstalas projām. Tad, saraukusi pieri, viņa paskatījās lejup uz savām plaukstām. Bridi viņas lupas kustējās bez skaņas, tad viņa pie sevis pamāja ar galvu un turpināja.
* * *
- Ikviens, kurš redzēja Džeksu, tūlīt saprata, ka viņš ir citāds nekā pārējie. Viņš nerotaļājās. Viņš neskraidīja apkārt un neiekūlās nepatikšanās. Un viņš nekad nesmējās.
Daži teica: “Ko jūs varat gribēt no zēna, kurš dzīvo viens pats vecā mājā pārlauzta ceļa galā?” Citi apgalvoja, ka visa nelaime esot tā, ka viņam nekad nav bijis vecāku. Vēl citi teica, ka zēnā esot pile no feju asinīm un tāpēc viņa sirds nekad neiepazīstot prieku.
Džekss bija neveiksminieks. To nekādi nevarēja noliegt. Ja viņš dabūja jaunu kreklu, tad tūlīt ieplēsa tajā caurumu. Ja viņam kāds iedeva konfekti, viņš to nometa ceļa dubļos.
Daži teica, ka zēns esot dzimis zem sliktas zvaigznes, ka viņš esot nolādēts, ka viņa ēnu esot apsēdis dēmons. Dažiem citiem viņš vienkārši nepatika, bet šī nepatika nebija tik liela, lai viņi atteiktos zēnam palīdzēt.
Kādu dienu pie zēna mājas ieradās ceļojošs skārdnieks. Tas bija pārsteigums, jo ceļš bija pārlauzts un to neviens nemēdza izmantot.
“Sveiks, zēn!” skārdnieks iesaucās, balstīdamies uz savas nūjas. “Vai iedosi vecam vīram padzerties?”
Džekss iznesa viņam ūdeni ieplaisājušā māla krūzē. Skārdnieks padzērās un pārlaida zēnam vērīgu skatienu. “Tu neizskaties laimīgs, dēliņ.
Kas tev kait?”
“Man nekas nekait,” Džekss atbildēja. “Man šķiet, lai cilvēks būtu laimīgs, viņam kaut kas ir vajadzīgs, un man nekā tāda nav.” 4
Džekss to sacīja bezgala neizteiksmīgā, pacietīgā tonī kā cilvēks, kas samierinājies ar likteni, un skārdnieka sirds sažņaudzās. “Varu derēt, ka manā sainī ir kaut kas tāds, kas tevi darīs laimīgu,” viņš teica. “Ko tu par to saki?”
“Es saku: ja tu mani darīsi laimīgu, es jutīšos ļoti pateicīgs,” Džekss atbildēja. “Bet man nav naudas, man nav pat viena penija, ko varētu aizdot, izlūgties vai aizņemties.”
“Jā, tas visu sarežģī,” skārdnieks teica. “Saproti, tirgošanās ir mana iztika.”
“Ja tu savā sainī atradīsi kaut ko tādu, kas mani darītu laimīgu,”
Džekss teica, “es tev atdošu savu māju. Tā ir veca un pussagruvusi, tomēr tai ir kāda nieka vērtība.”
Skārdnieks pārlaida skatienu lielajai, vecajai mājai, kas pārāk neatšķīrās no viduvēja savrupnama. “Lai notiek!” viņš teica.
Tad Džekss paskatījās uz skārdnieku, un viņa mazā sejiņa bija ļoti nopietna. “Bet, ja tu nespēsi darīt mani laimīgu, ko tad? Vai atdosi man savus lldznestos saiņus, savu spieķi un cepuri, kas tev galvā?”
Redziet, šim skārdniekam patika derības, un viņš jau pa gabalu prata pamanīt izdevīgu darījumu. Turklāt viņa saiņi bija bāztin piebāzti ar visu Četru Stūru precēm, un viņš nešaubījās, ka tie atstās varenu iespaidu uz nepieaugušu zēnu. Tāpēc viņš piekrita, un abi paspieda viens otram roku.
Vispirms skārdnieks izvilka kasti ar marmora akmentiņiem, kas mirdzēja visdažādākajās saulesgaismas krāsās. Taču tie nedarīja Džeksu laimīgu. Tad skārdnieks izvilka iecienīto rotaļlietu “bumbiņa kausā”. Taču tā nedarīja Džeksu laimīgu.
- Bumbiņa kausā nevienu nevar darīt laimīgu, norūca Martens. Tā ir visdumjākā rotaļlieta pasaulē. Neviens sakarīgs radījums nepriecāsies par bumbiņu kausā.
- Skārdnieks pārcilāja visu savu pirmo saini. Tajā bija daudz ikdienišķu lietu, kas būtu iepriecinājušas parastu zēnu: spēļu kauliņi, raustāmas lelles, salokāms nazis, gumijas bumba. Bet nekas no tā visa nedarīja Džeksu laimīgu.
Pēc tam skārdnieks sāka pārcilāt savu otro saini. Tajā bija retāk sastopamas lietas. Liels karavīrs, kas soļoja, kad to uzvilka. Košas krāsas kopā ar četrām dažādām otām. Noslēpumu grāmata. No debesīm nokritis dzelzs gabals.
Ta tas turpinājās visu dienu līdz vēlam vakaram, un skārdnieks sāka nopietni raizēties. Viņš neraizējās par to, ka jāatdod ceļa spieķis. Bet no mantu saiņiem bija atkarīga viņa iztika, un viņš nemaz negribēja šķirties no savas iemīļotās cepures.
Beidzot skārdnieks saprata, ka vajadzēs raisīt vaļā savu trešo saini. Tas bija mazs, un tajā bija tikai trīs lietas. Taču tās lietas viņš rādija tikai saviem bagātākajiem pircējiem. Katra no šīm lietām bija vērtīgāka par pussagruvušu māju. Un tomēr, viņš nodomāja, labāk zaudēt vienu no tām nekā visu, kas pieder, un turklāt vēl savu iemīļoto cepuri.