Brīdī, kad skārdnieks stiepās pēc sava trešā saiņa, Džekss jautāja: “Kas tas ir?”
“Tās ir brilles,” skārdnieks atbildēja. “Otrs acu pāris, kas palīdz cilvēkam labāk redzēt.” Viņš paņēma tās un uzlika Džeksam uz acīm.
Džeks palūkojās visapkārt. “Viss izskatās tāds pats kā parasti,” viņš teica. Tad viņš paskatījās uz debesīm. “Un kas ir tās?”
“Tās ir zvaigznes,” skārdnieks atbildēja.
“Tās es nekad agrāk neesmu redzējis.” Zēns pagriezās, neatraudams .icis no debesīm. Tad pēkšņi viņš nekustīgi sastinga. “Un kas ir tas?” “Tā ir Lūna, mēness meita,” skārdnieks paskaidroja.
“Man šķiet, ka tā spētu darīt mani laimīgu,” Džekss teica.
“Nu tad viss kārtībā,” skārdnieks atviegloti uzelpoja. “Ņem savas brilles…”
“Skatīšanās uz to nedara mani laimīgu,” Džekss teica. “Tāpat kā skatīšanās uz vakariņām nedara pilnu vēderu. Es gribu to dabūt. Gribu to dabūt sev.”
“Es nevaru iedot tev Lūnu,” skārdnieks sacīja. “Lūna nepieder man. Viņa pieder tikai pati sev.”
“Man der vienīgi Lūna,” Džekss atbildēja.
“Tad es tev nevaru palīdzēt,” skārdnieks smagi nopūtās. “Mani saiņi un viss, kas tajos atrodas, pieder tev!”
Džekss bez smaida pamāja ar galvu.
“Un te ir mans spieķis. Labs un stiprs.”
Džekss paņēma to rokā.
“Varbūt tev nekas nebūs pretī,” skārdnieks negribīgi sacīja, “ja es paturēšu savu cepuri? Tā man ir ļoti mīļa…”
“Tā pienākas man,” Džekss atbildēja. “Ja tā tev ir tik mīļa, tev nevajadzēja uz to derēt.” Skārdnieks ar naidīgu skatienu noņēma cepuri un atdeva to Džeksam.
Tempi kaut ko dobji norūca pie sevis un papurināja galvu. Hespe saprotoši pasmaidīja. Acīmredzot pat ademi zina, ka slikta izturēšanās pret skārdnieku nozīmē neveiksmi.
Tā nu Džekss uzlika galvā skārdnieka cepuri, paņēma rokā spieķi un savāca skārdnieka saiņus. Ieraudzījis trešo saini, kas joprojām bija neatvērts, viņš jautāja: “Kas tur ir iekšā?”
“Tas, ar ko tev aizrīties!” skārdnieks nospļāvās.
“Nav ko piktoties cepures dēļ,” Džekss teica. “Man tā ir vajadzīga vairāk nekā tev. Man jāiet tāls ceļš, ja gribu atrast Lūnu un iegūt to sev.”
“Bet, ja tu nebūtu paņēmis manu cepuri, es tev būtu palīdzējis to dabūt,” skārdnieks teica.
“Es atstāšu tev pussagruvušo māju,” Džekss sacīja. “Tas nav maz. Bet tev pašam vajadzēs to pielabot.”
Džekss uzlika brilles un devās projām pa ceļu mēness meitas Lūnas virzienā. Viņš gāja visu nakti un apstājās tikai tad, kad Lūna paslēpās aiz kalniem.
Un tā Džekss gāja dienu pēc dienas, nemitīgi meklēdams…
* * *
Dedans nospraustajās. Vai tas nav kaut kas ļoti pazīstams? viņš norūca pietiekami skaļi, lai visi to dzirdētu. Tad jau viņš mīž pret vēju tāpat kā mēs!
Hespe paskatījās uz Dedanu, un viņas žokļu muskuļi saspringa.
Es klusi nopūtos.
- Vai tu beidzi? Hespe uzsvērti noprasīja, veltīdama Dedanam ilgu, naidīgu skatienu.
- Ko? Dedans pārjautāja.
- Turi muti, kamēr es stāstu! Hespe atcirta.
- Visi citi drīkstēja izteikties! Dedans sašutis uzslējās kājās. Pat mēmais iejaucās! Viņš pamāja uz Tempi. Kāpēc es esmu vienīgais, uz kuru tu šņāc?
Hespe brīdi klusēdama valdīja dusmas, tad teica: Tāpēc, ka tu centies sākt ķildu, kamēr mans stāsts vēl ir tikai pusē.
- Pateikt patiesību nenozīmē sākt ķildu, Dedans atrūca. Kādam no visa šī bara ir jāpasaka kaut kas jēdzīgs!
Hespe savicināja rokas. Tu joprojām to dari! Vai tu tiešām vienu vakaru nespēj pasēdēt klusu? Tu meklē kašķi pie katras izdevības!
- ja es domāju citādi, tad skaidri to pasaku, Dedans nepadevās. -1 Es vismaz necenšos gļēvi izlocīties.
Hespes acis iezibējās, un es, par spīti veselajam saprātam, nolēmu iejaukties. Lieliski! es teicu. Ja tev ir labāka doma, kā atrast tos, ko meklējam, mēs labprāt to uzklausīsim. Pārrunāsim to kā pieauguši cilvēki.
Mans iestarpinājums nebūt nepieklusināja Dedana ķildīgumu, tikai pavērsa to pret mani. Ko tu vispār zini par pieaugušiem cilvēkiem? viņš noprasīja. Man līdz kaklam apriebies klausīties pamācības no puišeļa, kuram droši vien vēl spalvas neaug ap pautiem!
- Ja maers būtu zinājis, cik tavi pauti ir spalvaini, viņš noteikti būtu uzdevis vadību tev, es teicu, kā man pašam šķita, tracinošā mierā.
- Diemžēl tas viņam paslīdēja garām, un viņš izvēlējās mani.
Dedans strauji ierāva elpu, bet, pirms viņš paguva kaut ko sacīt, iejaucās Tempi. Pauti, adems ziņkāri teica. Kas ir pauti?
Dziļi ievilktā elpa vienā rāvienā izlauzās no Dedana krūtīm, un viņš pagriezās pret Tempi, vienlaikus aizkaitināts un uzjautrināts. Plecīgais algotnis ieķiķinājās un, saliecis plaukstu, izdarīja nepārprotamu kustību sev starp kājām. Saproti pats! Pauti! viņš bez mazākās kautrības teica.
Viņam aiz muguras Hespe noblisināja acis un papurināja galvu.
- Al Tempi atsaucās, apliecinādams, ka ir sapratis. Kāpēc maers meklē spalvainus pautus?
Iestājās īss klusuma brīdis, un tad mūsu nometni satricināja dimdošu smieklu šalts, uzspridzinot visu uzkrāto sasprindzinājumu, kas jau grasījās pārtapt kautiņā. Hespe smējās gluži bez elpas, turēdama vēderu. Martens slaucīja asaras. Dedans tā rēca, ka vairs nespēja noturēties kājās un bija spiests notupties, ar roku balstīdamies pret zemi.
Beigu beigās mēs visi sēdējām ap ugunskuru, pagurumā elsdami un muļķīgi smīnēdami kā pēdējie idioti. Sasprindzinājums, kas bija sabiezējis kā ziemas migla, vairāku dienu laikā pirmoreiz bija izgaisis. Tikai tad Tempi acis īsu brīdi sastapās ar manējām. Viņš viegli paberzēja rādītājpirkstu pret īkšķi. Prieks? Nē. Apmierinājums. Atskārtis es vēlreiz sameklēju Tempi skatienu, un viņa seja bija tikpat neizteiksmīga kā vienmēr. Apzināti neizteiksmīga. Neizteiksmīga līdz pašapmierinātībai.
- Vai varam turpināt stāstu, mīļā? Dedans jautāja Hespei. Man gribētos zināt, kā tas zēns dabūja Lūnu gultā!
Hespe viņam uzsmaidīja, un tas bija pirmais atklātais smaids, ko viņa veltīja Dedanam kopš vairākām dienām. Es pazaudēju vajadzīgo vietu, viņa teica. Stāstam ir ritms tāpat kā dziesmai. Es varu stāstīt no sākuma, bet, ja sākšu no vidus, man galvā viss saputrosies.
- Vai izstāstīsi to rīt, ja es apsolīšu turēt muti?
- Labi, Hespe piekrita. Ja apsolīsi!
ASTOŅDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . lethani
NĀKAMAJĀ DIENĀ mēs ar Tempi devāmies uz Krosonu pēc pārtikas papildinājumiem. Tas nozīmēja garu gājienu, bet, tā kā uz katra soļa nebija jālūkojas pēc takas zīmēm, šķita, ka mēs gluži vai lidojam.
Iedami mēs pārmijām abu valodu vārdus. Es iemācījos, kā viņa valodā ir “sapnis”, “smarža” un “kauls”. Uzzināju, ka ademiem ir dažādi apzīmējumi dzelzij un zobena dzelzij.
Pēc tam mēs veselu stundu pavadījām neauglīgā sarunā: Tempi centās palīdzēt man saprast, ko nozīmē tas, ja viņš ar pirkstiem berzē uzaci. Šķita, ka tas ir gandrīz tas pats, kas plecu raustīšana, taču Tempi lika skaidri saprast, ka tas nav tas pats. Vai tā būtu vienaldzība? Nenoteiktība?
- Vai tā jūtas, ja kāds tev piedāvā izvēli? es mēģināju vēlreiz. Ja kāds tev piedāvā izvēlēties ābolu vai plūmi? Es pacēlu abas rokas sev priekšā. Bet tev vienlīdz garšo abi. Saspiedu pirkstus kopā un divreiz pārvilku tos pār uzaci. Vai tā ir tāda sajūta?