Tempi papurināja galvu. Nē. Viņš brīdi apstājās, tad atkal atsāka iet. Viņa kreisā roka pie sāniem teica: negodīgums. Kas ir plūme? Cita kustība: uzmanīgi.
Es samulsis paskatījos uz viņu. Ko?
- Ko nozīmē “plūme”? Tempi atkal izdarīja rokas kustību. Ļoti nopietni.. Uzmanīgi.
Es pievērsu uzmanību kokiem un tūlīt sapratu: pamežā bija dzirdama kustība.
Skaņa nāca no ceļa dienvidu puses. To pusi mēs vēl nebijām pārmeklējuši. Bandīti! Man krūtīs uzbangoja satraukums un bailes. Vai viņi mums uzbruks? Šaubījos, vai es savā apvalkātajā apmetnī izskatījos pēc vērtīga mērķa, taču es nesu līdzi lautu, kas gulēja dārgā futrālī.
Gājienam uz pilsētu Tempi bija uzvilcis savas piegulošās, sarkanās algotņa drānas. Vai tās atbaidītu uzbrucēju, kas bruņojies ar garo loku? Vai varbūt es izskatos pēc turīga menestrela, kurš var atļauties nolīgt sev ademu miesassargu? Varbūt mēs izskatāmies pēc kārdinoša augļa, ko vērts noplūkt?
Ar skumjām atcerējos bultu ķērāju, ko biju pārdevis Kilvinam, un sapratu, ka viņam bijusi taisnība. Cilvēki par tiem maksās lielu naudu. Arī es šobrīd jutos gatavs atdot par to pēdējo peniju, kas palicis makā.
Ar kustībām pavēstīju Tempi: Pieņemts. Negodīgums. Piekrītu. Plūme
ii salds auglis, es teicu, sasprindzinādams dzirdi un klausīdamies, vai no apkārtējiem kokiem neatskanēs nodevīgs troksnis.
Vai labāk būtu bēgt un paslēpties koku aizsegā vai izlikties, ka neesam viņus manījuši? Ko darīt, ja viņi uzbruks? Pie jostas man karājās nazis, ko biju nopircis no skārdnieka, taču man nebija ne jausmas, kā to lietot. Piepeši aptvēru, ka esmu ārkārtīgi nesagatavots. Dieva dēļ, ko es šeit vispār daru? Es šajā situācijā neiederos. Kāpēc maers mani atsūtīja šurp?
Tieši tad, kad biju sācis svīst īstus baiļu sviedrus, izdzirdēju pamežā krakstu un čaboņu. No koku aizsega izskrēja ragains briedis un trīs vieglos lēcienos pārskrēja pāri ceļam. Pēc brīža viņam sekoja divas briežumātes. Viena no tām apstājās ceļa vidū un pagriezusies mūs ziņkārīgi nopētīja. Viņas garā auss noraustījās, un nākamajā mirklī viņa pazuda mežā.
Mana sirds dauzījās, un es izdvesu skaļu, nervozu smieklu šalti. Pagriezos pret Tempi un ieraudzīju, ka viņš ir izvilcis zobenu. Viņa kreisās rokas pirksti savilkās, sakot: samulsums, un pēc tam viņš izdarīja vairākas ašas kustības, kuras es nesapratu.
Tempi bez uzkrītoša vēziena iebāza zobenu atpakaļ makstī. Tikpat nevērīgi, it kā bāztu kabatā roku. Bezcerība.
Es pamāju ar galvu. Lai cik patīkami bija apzināties, ka mugurā nav ieurbušās bultas, slēpnis un negaidīts uzbrukums vismaz dotu mums nojausmu par bandītu apmešanās vietu. Piekrītu. Mīkstināts izteikums.
Mēs klusēdami turpinājām ceļu uz Krosonu.
* * *
Krosona nebija nekāda dižā pilsēta. Divdesmit vai trīsdesmit ēku un abās pusēs biezs mežs. Ja tā neatrastos blakus Karaļa lielceļam, diez vai tā vispār būtu ieguvusi sev vārdu.
Bet, tā kā tā atradās blakus Karaļa lielceļam, tajā bija plaša apjoma preču veikals, kas apgādāja ar nepieciešamo ceļiniekus un dažas apkaimē izkaisītās lauku sētas. Krosonā bija ari neliela pasta stacija, kas vienlaikus kalpoja par zirgu maiņas punktu un piedāvāja kalēja pakalpojumus; tur bija arī neliela baznīca, un turpat darbojās alus darītava.
Protams, tur bija arī viesnīca. Kaut gan “Smejošais Mēness” nebija ne treštik liels kā “Penija” viesnīca, tas tomēr atstāja krietni cienījamāku iespaidu, nekā tik nomaļā vietā varētu gaidīt. Tā bija divstāvu ēka ar trijām atsevišķām istabām un mazgāšanās telpu. Liela, ar roku zīmēta izkārtne attēloja līku mēness ragu, kam mugurā uzvilkta veste, un mēness smējās, vēderu turēdams.
Es torīt biju paņēmis līdzi lautu, cerēdams, ka varbūt izdosies ietirgot spēli pret pusdienām. Tomēr tas bija tikai iegansts. Patiesībā es izmisīgi meklēju jebkādu ieganstu spēlēt. Uzspiestā klusēšana mani nomāca tikpat smagi kā Dedana burkšķēšana. Tik ilgi es nebiju dzīvojis bez mūzikas kopš saviem bezpajumtnieka laikiem Tarbeanā.
Mēs nodevām vajadzīgo lietu sarakstu pavecai sievietei, kas vadīja veikalu. Četri lieli sausas maizes klaipi, pusmārciņa sviesta, ceturtdaļmārciņa sāls, milti, kaltēti āboli, speķa šķēle, maisiņš rāceņu, sešas olas, divas pogas, papildu spalvas Martena medību bultām, apavu auklas, ziepes un jauna galoda Dedana saplēstās vietā. Viss kopā maksāja astoņus sudraba bitus no maera strauji dilstošā maka.
Tad mēs ar Tempi devāmies uz viesnīcu paēst pusdienas, zinādami, ka paies stunda vai divas, līdz mums tās pasniegs. Izbrīnījies dzirdēju, ka no kroga zāles viņā ielas pusē plūst skaļas čalas. Tādās vietās rosība parasti sākas tikai vakarā, kad ceļinieki meklē naktsmājas, nevis dienas vidū, kad cilvēki strādā laukos vai turpina iesākto ceļu.
Kad atvērām durvis, troksnis telpā pieklusa. Pirmajā brīdī es cerēju, ka apmeklētāji priecājas, ieraugot mūziķi, bet tad ievēroju, ka visu acis ir pievērstas Tempi un viņa sarkanajām algotņa drānām.
Viesnīcas ēdamzālē kavējās piecpadsmit vai divdesmit cilvēku. Daži grozījās pie bāra, citi sēdēja pie galdiņiem. Telpa nebija tik pārpildīta, lai mēs nevarētu atrast galdiņu, tomēr pagāja vairākas minūtes, līdz pie mums pienāca vienīgā viesu apkalpotāja ar visai nervozu izteiksmi sejā.
- Nu, ko tad jums vajadzēs? viņa noprasīja, atbīdīdama no sejas sasvīdušu matu šķipsnu. Mums ir zirņu zupa ar speķi un maizes pudiņš.
- Izklausās jauki! es teicu. Vai mēs varam dabūt ari ābolus un sieru?
- Ko dzersiet?
- Man vieglo sidru, es teicu.
- Man alu, sacīja Tempi un pēc tam ar diviem pirkstiem uzsita pa galda virsmu. Mazo viskiju. Labu viskiju.
Apkalpotāja pamāja ar galvu. Es gribu redzēt jūsu naudu.
Es izbrīnā savilku uzacis. Vai jums pēdējā laikā ir gadījušies sarežģījumi?
Meitene nopūtās un pablisināja acis.
Iedevu viņai trīs puspenijus, un viņa aizsteidzās. Līdz tam brīdim man bija jau skaidrs, ka tās nav bijušas tikai manas iedomas: ēdamzālē sēdošie vīrieši raudzījās uz Tempi ar tumšiem, draudīgiem skatieniem.
Es pagriezos pret vīrieti, kurš sēdēja pie blakusgaldiņa un rāmi tukšoja savu zupas bļodiņu. Vai šodien ir tirgus diena vai kas tamlīdzīgs?
Viņš paskatījās uz mani tā, it kā es būtu plānprātiņš, un es ievēroju, ka viņam uz zoda ir zilums, kas plešas arvien lielāks un tumšāks. Krosonā nav tirgus dienu. Te nav nekāda tirgus.
- Es šeit ierados pavisam nesen, un viss šķita klusu. Kāpēc te ir tik daudz ļaužu?
- Kā vienmēr, viņš atbildēja. Cilvēki meklē darbu. Krosona ir pēdējā vieta, pēc kuras Eldas mežs kļūst biezs un pirmatnējs. Gudrs karavānas braucējs sev nolīgst dažus papildu sargus. Vīrietis iedzēra malku no kausa. Bet pēdējā laikā pārāk daudziem tur, mežos, ir noplūktas spalvas. Karavānas te necik bieži vairs nebrauc.
Es pārlaidu skatienu kroga zālei. Cilvēkiem, kuri te uzturējās, nebija bruņu, tomēr, ieskatoties ciešāk, lielākajā daļā no viņiem es redzēju algotņu dzives zīmogu. Viņi izskatījās raupjāki nekā parastie iedzīvotāji. Vairāk rētu, vairāk lauztu degunu, vairāk nažu, vairāk dižmanīgas uzvedības.
Vīrietis iemeta karoti iztukšotajā bļodā un piecēlās. Manis pēc tu vari te tupēt, ja gribi, viņš teica. Esmu bijis te sešas dienas un redzējis izbraucam cauri tikai četrus vezumus. Un tikai idiots varētu sagribēt braukt uz ziemeļiem nieka naudas dēļ.