Viņš pacēla lielu saini un pārmeta to pār plecu. Un, zinot, cik daudzi te ir pazuduši bez pēdām, tikai idiots tādā vietā gribēs tērēt naudu papildu sargiem. Varu teikt tev par velti: puse no šitiem kretīniem ir gatavi pārgriezt tev rīkli jau pirmajā ceļojuma naktī.
Plecīgs vīrietis ar melnu, nekoptu bārdu ņirdzīgi iesmējās, stāvēdams pie bāra letes. Netaisi mani par bandītu tāpēc vien, ka pats nemāki spēlēt kauliņus! viņš teica ar spēcīgu ziemeļu akcentu. Pasaki to vēlreiz, un tu dabūsi to pašu, ko vakar vakarā! Un klāt vēl procentus.
Vīrietis, ar kuru biju sarunājies, izdarīja žestu, kas labi saprotams ne tikai ademiem, un sparīgā solī izgāja pa durvīm. Bārdainais vīrs nodārdināja smieklus.
Tajā brīdī mums atnesa dzērienus. Tempi izdzēra pusi sava viskija vienā paņēmienā un ar garu, tīksmīgu nopūtu atlaidās pret krēsla atzveltni. Es lēni malkoju sidru. Biju cerējis stundu vai divas spēlēt šeit lautu un ar to nopelnīt mums abiem pusdienas. Taču nebiju tik nesaprātīgs, lai spēlētu publikai, kas sastāvēja tikai no drūmiem, neveiksmīgiem algotņiem.
Protams, es būtu to varējis. Būtu spējis panākt, lai pēc stundas viņi visi smietos un dziedātu. Pēc divām stundām viņi šņukstētu virs saviem alus kausiem un atvainotos viesu apkalpotājai. Bet es nebiju gatavs spēlēt tikai tādēļ, lai nopelnītu pusdienas. To es darītu tikai bezizejas stāvoklī. Šajā telpā gaiss oda pēc nepatikšanām. Šeit brieda ķildas, kas tiecās lauzties uz āru. To pamanītu ikviens daudzmaz redzīgs ceļinieks, kas pavadījis gadus aktieru trupā.
Plecīgais vīrietis paņēma koka kausu un nesteidzīgi, ar demonstratīvu nevērību atnāca līdz mūsu galdiņam, tad atvilka sev krēslu un apsēdās. Plati, samāksloti pasmaidījis cauri melnajai, biezajai bārdai, viņš pastiepa roku uz Tempi pusi. Sveiks, tu tur! viņš teica pietiekami skaļi, lai visi klātesošie varētu dzirdēt. Mani sauc Tams. Un tevi?
Tempi pasniedzās un paspieda viņa roku, un vīrieša masīvajā, spalvainajā ķetnā viņa plauksta izskatījās neparasti maza un bāla. Tempi.
Tams atsedza zobus smīnā. Un ko tu te dari?
- Mēs gājām garām, es teicu. Satikāmies uz ceļa, un viņš laipni piekrita iet kopā ar mani.
Tams pārlaida man nevērīgu skatienu. Es nerunāju ar tevi, puika! viņš norūca. Proties uzvesties!
Tempi klusēdams vēroja milzīgo vīrieti ar tikpat rāmu un uzmanīgu sejas izteiksmi kā vienmēr. Redzēju, ka viņš paceļ kreiso roku pie auss, taču šo kustību es nesapratu.
Tams iedzēra malku, nenovērsdams skatienu no Tempi. Kad viņš nolaida kausu uz galda, tumšā bārda ap muti bija slapja, un viņš pārvilka sejai piedurkni, lai to nosusinātu. Vienmēr esmu gribējis zināt, viņš teica, joprojām runādams tik skaļi, lai balss būtu dzirdama visā telpā. Zināt par ademiem. Cik saņem tādi smukuļi kā tu?
Tempi paskatījās uz mani, mazliet piešķiebis galvu. Redzēju, ka viņš nesaprot vīrieša teikto acīmredzot spēcīgā akcenta dēļ.
- Viņš grib zināt, cik tu pelni, es paskaidroju.
Tempi ar plaukstu izdarīja mājienam līdzīgu kustību. Sarežģīti.
Tams saliecās uz priekšu pāri galdam. Ja tevi nolīgtu apsargāt karavānu? Cik tu prasītu par dienu?
- Divus džotus, Tempi atbildēja un paraustīja plecus. Vai trīs.
Tams iesmējās tik skaļi un sparīgi, ka es sajutu viņa elpu. Biju iedomājies, ka tā smirdēs, taču tā nebija. Tā smaržoja pēc sidra un saldenām karstvīna garšvielām. Jūs dzirdējāt, zēni? viņš uzsauca pāri plecam.
- Trīs džoti dienā! Un viņš gandrīz nemāk runāt!
Tagad jau gandrīz visi klātesošie skatījās un klausījās, un pēc šīs ziņas telpā atskanēja klusa, aizkaitināta murdoņa.
Tams atkal pievērsās mūsu galdiņam. Mēs parasti nopelnām peniju dienā, ja vispār atrodas darbs. Es nopelnu divus, jo māku apieties ar zirgiem un, ja vajag, varu pacelt ratu pakaļu. Viņš izstaipīja platos plecus. Vai tu kautiņā atsver divdesmit vīrus?
Nezinu, cik daudz Tempi no visa tā saprata, taču pēdējais jautājums, šķiet, viņam bija itin skaidrs. Divdesmit? viņš aplaida apkārt vērtējošu skatienu. Nē. Četrus. Viņš nenoteikti pagrozīja izplestu plaukstu. Piecus.
Tas istabas gaisotni neuzlaboja. Tams papurināja galvu, tēlodams pārspīlētu izbrīnu. Pat tad, ja es tev kaut mirkli ticētu, viņš teica, tas nozīmētu, ka tev jāsaņem četri vai pieci peniji dienā, nevis divdesmit! Kāpēc…
Uzklājis sejai pēc iespējas labsirdīgu smaidu, es iejaucos sarunā. Paklausieties, es…
Tama kauss sparīgi atsitās pret galda virsmu, un gaisā uzšļācās sidra salts. Viņš uzmeta man draudīgu skatienu, kurā nebija ne vēsts no mākslotā, jautrā viegluma, kādā viņš sarunājās ar Tempi. Puika! viņš izmeta. Ja tu vēlreiz mani pārtrauksi, es tev izdauzīšu zobus! To viņš pateica bez īpaša uzsvara, kā ikdienišķu patiesību, it kā atgādinādams: ja es ielēkšu upē, tad neizbēgami saslapināšos.
Tams atkal pievērsās Tempi. Kāpēc tu iedomājies, ka esi tik vērtīgs, lai prasītu trīs džotus par dienu?
- Kas mani nolīgst, tas maksā par šo, Tempi pacēla roku. Un par šo. Viņš norādīja uz sava zobena spalu. Un par šo. Viņš ar pirkstiem iesita pa ādas lenti, kas turēja spilgti sarkano ademu kreklu cieši piesaistētu pie krūtīm.
Masīvais vīrietis ar plaukstu spēcīgi uzsita pa galdu. Ak tad tāds ir noslēpums! viņš iesaucās. Man jādabū sarkans krekls! Istabā atskanēja paklusi smiekli.
Tempi papurināja galvu. Nē.
Tams saliecās uz priekšu un ar resno pirkstu pabakstīja vienu no ādas strēmelēm pie Tempi pleca. Vai tu gribi teikt, ka es neesmu tik labs, lai valkātu tādu smalku, sarkanu kreklu? Viņš uzsita knipi pa ādas saiti.
Tempi nepiespiesti pamāja ar galvu. Jā. Tu neesi tik labs.
Tama sejā parādījās atbaidošs smīns. Un ja es teikšu, ka tava māte bija mauka?
Telpā iestājās klusums. Tempi pagriezās un paskatījās uz mani. Ziņkāre. Kas ir mauka?
Gluži saprotams, ka šis nebija no tiem vārdiem, kurus mēs pēdējo desmit dienu laikā bijām pārmijuši. īsu brīdi es prātoju, vai ķerties pie meliem, tomēr šajā stāvoklī neredzēju tādu iespēju. Viņš teica, ka tava māte esot sieviete, kurai vīrieši maksā par seksu.
Tempi atkal pievērsās bārdainajam sarunu biedram un pieklājīgi palocīja galvu. Tu esi ļoti laipns. Paldies.
Tama seja satumsa, it kā viņš saprastu, ka tiek izsmiets. Jā gan, gļēvuli! Par pliku peniju es tev varētu dot tādu spērienu, ka tavs daikts ieskrietu pakaļā!
Tempi atkal pagriezās pret mani. Es nesaprotu šo cilvēku, viņš teica. Vai viņš man piesola seksu par naudu? Vai ari viņš grib kauties?
Ēdamzāli sadrebināja skaļi smiekli, un Tama seja aiz bārdas pietvīka tumši sarkana.
- Es diezgan droši teiktu, ka viņš grib kauties, es atbildēju, pats cenzdamies apvaldīt smieklus.
- Ā! Tempi teica. Kāpēc tad viņš to nesaka? Kāpēc vajag… Viņš pazibināja pirkstus turp un atpakaļ un jautājoši paskatījās uz mani.
- Grābstīties apkārt? es pabeidzu. Tempi rāmā pašpārliecība iedarbojās nomierinoši uz mani, un es jutos gatavs pateikt kādu dzēlību ari no savas puses. Kopš biju redzējis, cik viegli adems tika galā ar Dedanu, es ar patiku gaidīju, ka viņš izdauzīs kādu tiesu iedomības arī no šī stulbā kretīna.
Tempi atkal paskatījās uz Tamu. Ja gribi kauties, tad beidz grābstīties apkārt. Adems ar plašu žestu aplaida roku apkārt telpai. Ej un sameklē, ar ko kauties. Ej un sameklē sev sievietes. Labi? Mans neilgais atvieglojums izgaisa, jo Tempi aizgriezās un atkal pievērsās man. Viņa balsī skanēja dziļa nepatika. Jūs, cilvēki, vienmēr runājat.
Tams aizgāja atpakaļ pie galdiņa, kur viņa draugi spēlēja kauliņu spēles. Nu tā! Jūs viņu dzirdējāt. Tas sīkais sūds teica, ka esot mūsu četru vērts, tāpēc parādīsim viņam, ko mēs četri varam izdarīt! Brenden, Ven, Džeina, vai piedalāties?