Plikgalvains vīrietis un gara auguma sieviete smaidīdami piecēlās kājās. Taču trešais negribīgi atmeta ar roku. Es esmu pārāk sadzēries, lai labi kautos, Tam. Bet tik sadzēries neesmu, lai līstu kauties ar sarkankreklu. Šitie cīnās kā nelabie. Pats esmu redzējis.
Krogu kautiņi man nebija sveši. Varētu domāt, ka Universitātes tuvumā nekas tāds nenotiek, taču stiprs dzēriens izdara daudz. Pēc sešām vai septiņām glāzēm tikpat kā nav atšķirības starp melderi, kurš salecies ar sievu, un jaunu alķīmiķi, kurš slikti nokārtojis eksāmenu. Kā viens, tā otrs dedzīgi tīko nobrāzt rokas pret cita zobiem.
Pat “Eolijā”, lai cik izsmalcināta vieta tā bija, palaikam gadījās ķildas. Ja apmeklētājs nosēdēja tur līdz vēlai stundai, tam bija diezgan lielas izredzes noskatīties, kā divi izšuvumiem greznoti aristokrāti sit viens otram pļaukas.
Vārdu sakot, ja esi mūziķis, nākas redzēt daudz ķildu. Daži iet pie bāra iedzert. Citi grib ripināt kauliņus. Daži meklē kautiņu, un citi labprāt steidzas to skatīties.
Ievainojumi nav tik bieži, kā varētu gaidīt. Visbiežāk tiek iemantoti zilumi vai pārsistas lūpas, ja neveicas, var zaudēt zobu vai tikt pie lauztas rokas, tomēr atšķirība starp draudzīgu kroga kautiņu un sadursmi tumšā šķērsielā ir ļoti liela. Kroga kautiņiem ir savi noteikumi, un tos liek ievērot daudzi neoficiāli tiesneši, kas stāv visapkārt. Ja notikums pieņem nevēlamu virzienu, skatītāji metas vidū un pārtrauc cīņu, jo to pašu viņi līdzīgā reizē gaidītu no citiem.
Protams, gadās izņēmumi. Gadās nepatīkamas nejaušības, un no “Medikā” pavadītā laika es zināju, cik viegli ir izmežģīt plaukstas locītavu vai izsist no vietas pirkstu. Lopu dzinējam vai viesnīcniekam tie būtu niecīgi ievainojumi, bet man, kam roku prasme un meistarība bija nozīmīgs iztikas avots, doma par lauztu īkšķi šķita nepieļaujama un biedējoša.
Man pakrūtē sažņaudzās kamols, redzot, ka Tempi iedzer vēl vienu prāvu viskija malku un pieceļas kājās. Stāvokli sarežģīja tas, ka mēs šeit bijām svešinieki. Ja tiks pārkāptas robežas, vai varēju cerēt, ka aizkaitinātie algotņi iejauksies un apturēs kautiņu? Trīs pret vienu nebija godīga cīņa, un bēdīgas sekas varēja izpausties ļoti drīz.
Tempi iedzēra malku alus un mierīgi paskatījās uz mani. Vēro manu mugurpusi! viņš teica un devās turp, kur stāvēja pārējie algotņi.
Pirmajā brīdī mani pārsteidza viņa labā aturiešu valodas prasme. Mūsu pazīšanās laikā tā bija mainījusies gandrīz no nulles līdz itin sarežģītām frāzēm. Tomēr nākamajā brīdī mans lepnums par šiem panākumiem izgaisa, jo es izmisīgi domāju, ko darīt, ja stāvoklis kļūs nekontrolējams.
Domāju, bet neko jēdzīgu nespēju izdomāt. Nebiju paredzējis tādu notikumu virzību, un man padomā nebija nevienas viltības. Neko labāku nezinādams, izvilku no maksts savu nazi un neuzkrītoši turēju to zem galda. Man nepavisam negribējās kādu sadurt, taču es varēju vismaz piedraudēt un iegūt laiku, lai mēs tiktu ārā pa durvīm.
Tempi pārlaida visiem trim pretiniekiem vērtējošu skatienu. Tams bija krietni garāks par viņu, un pleci tam bija kā vērsim. Plikgalvainajam algotnim bija rētaina seja un ļaunīgs smīns. Gaišmatainā sieviete bija par plaukstas tiesu garāka par Tempi.
- Tikai viena sieviete, Tempi teica, skatīdamies Tamam acīs. Pietiek? Vari atvest vēl vienu.
Sieviete pikti saslējās. Plātīzeris! viņa izspļāva. Es tev parādīšu, kā sieviete prot cīnīties!
Tempi pieklājīgi palocīja galvu.
Viņa nesatricināmā bezrūpība ļāva man pamazām atslābt. Protams, es biju dzirdējis stāstus par to, kā viens ademu algotnis sakauj duci parastu karavīru. Vai Tempi tiešām tiks galā vienlaikus ar šiem trim? Viņš pats acīmredzot par to bija pārliecināts…
Tempi paskatījās uz viņiem. Tāda cīņa man ir pirmoreiz. Kā jāsāk?
Mana plauksta nosvīda, un es ciešāk satvēru nazi.
Tams paspēra soli uz priekšu, un tagad abus šķīra tikai pāris collu. Viņš draudīgi raudzījās uz Tempi no augšas. Mēs sāksim ar to, ka nopērsim tevi, līdz āda šķīdīs. Un pēc tam saspārdīsim. Pēc tam atkārtosim visu no gala, lai nekas nepaliktu pusceļā. Pēdējos vārdus teikdams, viņš ar pieri ietriecās Tempi sejā.
Elpa man iestrēga krūtīs, bet es lāgā nepaguvu to atdabūt, kad cīņa jau bija galā.
Kad bārdainais milzenis triecās ar pieri uz priekšu, biju gaidījis, ka Tempi atmuguriski nokritīs zemē ar asiņainu seju un lauztu degunu. Taču atpakaļ atstreipuļoja nevis viņš, bet Tams, kaukdams un sagrābis seju rokās, starp kurām sūcās asinis.
Tempi paspēra soli uz priekšu, satvēra plaukstā lielā vīra skaustu un bez redzamas piepūles nogāza viņu zemē, kur Tams palika guļam, sabrucis bezveida kaudzē.
Ne mirkli nevilcinādamies, Tempi pagriezās un iespēra gaišmatainajai sievietei pa gurnu, un viņa sazvārojās. Kamēr kareivīgā uzbrucēja grīļojās, Tempi zibenīgi iebelza viņai pa vaigu, un viņa mīksti saļima uz grīdas.
Tad iejaucās plikgalvis, izpletis rokas kā cīkstonis. Ar čūskas veiklību viņš ar vienu roku sagrāba Tempi plecu, ar otru saķēra viņu aiz skausta.
Es patiešām nevaru pateikt, kas notika tālāk. Redzēju tikai ņirbošas kustības, un nākamajā brīdī Tempi cieši turēja plikgalvja plaukstas locītavu un plecu. Vīrietis, neganti rūkdams, centās izlocīties. Bet Tempi tikai grieza viņa roku, līdz viņš saliecās līkumā un blenza grīdā. Tad Tempi iespēra viņam pa kāju, un vīrietis, zaudējis pamatu, nokūleņoja zemē.
Tas viss notika īsākā laikā, nekā es spēju izstāstīt. Ja es nebūtu tik apstulbis, būtu sācis vētraini aplaudēt.
Tams un sieviete nekustīgi gulēja dziļā nemaņā. Turpretī plikgalvis ieņurdējās un sāka nevarīgi slieties kājās. Tempi piegāja tuvāk un ar nevērīgu precizitāti iesita viņam pa galvu, tad rāmi noskatījās, kā viņš ļengani sabrūk uz grīdas.
Mulsi nodomāju, ka tas bijis labsirdīgākais sitiens, kādu man gadījies redzēt. Tas bija prasmīga galdnieka precīzais sitiens, viņam iedzenot naglu: pietiekami stiprs, lai iedzītu to līdz galam, bet ne tik stiprs, lai bojātu apkārtējo koku.
Pēc tam kroga zālē iestājās pilnīgs klusums. Brīdi vēlāk garais vīrielis, kurš bija atteicies no cīņas, sveicienā pacēla dzēriena krūzi, mazliet aplaistot galdu. Tas bija labi! viņš smiedamies skaļi uzrunāja Tempi.
Neviens tev nepārmetīs, ja liksi Tamam just savu zābaku, kamēr viņš guļ zemē! Dievs zina, cik viņš pats daudz tā ir darījis…
Tempi paskatījās lejup, it kā pārdomādams, tad papurināja galvu un rāmi atgriezās pie mūsu galdiņa. Visu acis joprojām sekoja viņam, taču skatieni vairs nebija tik tumši un draudigi kā iepriekš.
Tempi apsēdās agrākajā vietā. Vai tu vēroji manu mugurpusi?
Es brīdi apstulbis skatījos uz viņu, tad pamāju ar galvu.
- Ko tu redzēji?
Tikai tad es sapratu, ko viņš īstenībā gribējis teikt. Tava mugura bija ļoti taisna.
Atzinība. Tava mugura nav taisna. Viņš pacēla plaukstu un pašķieba to uz vienu pusi. Tāpēc tu ketanā klūpi. Tas ir… Paskatījies lejup, viņš apklusa, jo bija ieraudzījis manu skrandainajā apmetnī daļēji paslēpto nazi. Viņš sarauca pieri. Patiesībā viņš sarauca visu seju. Tādu grimasi es viņā redzēju pirmoreiz, un tā mani negaidīti nobiedēja.
- Parunāsim par to vēlāk, viņš teica. Roka pie sāniem izdarīja kustību: liela neatzinība.
Juzdams smagāku nosodījumu nekā tad, ja būtu pavadījis veselu stundu “uz ragiem”, es nokāru galvu un iebāzu nazi makstī.