* * *
Bijām nogājuši vairākas stundas, nesdami plecos smagos maisus ar pārtiku, kad Tempi beidzot ierunājās. Ir viena lieta, kas man tev jāiemāca. Nopietnība.
- Es vienmēr mācos ar prieku, atbildēju, izdarīdams kustību, kas nozīmēja patiešām. Vismaz es tā cerēju.
Tempi aizgāja ceļa malā, apstājās un nometa smago saini zālē. Mums jārunā par lethani.
Man bija krietni jāsaņemas, lai neizplūstu spējā, apskurbušā smaidā. Jau sen biju gribējis sākt ar viņu sarunu par šo jautājumu, jo mēs bijām kļuvuši daudz tuvāki nekā tad, kad viņam to vaicāju pirmoreiz. Tomēr nebiju uzdrīkstējies riskēt un apvainot viņu vēlreiz.
Kādu laiku sēdēju klusēdams gan tādēļ, lai atgūtu savaldību, gan tādēļ, lai Tempi zinātu, ka izturos pret šo tematu ar cieņu. Lethani, es atkārtoju. Tu teici, ka es nedrīkstot par to jautāt.
- Toreiz nedrīkstēji. Tagad varbūt. Es… Nenoteiktība. Man ir daudzas domas. Bet tagad drīkst jautāt.
Vēl kādu laiku gaidīju, lai redzētu, vai viņš turpinās pats. Kad tas nenotika, es uzdevu acīmredzamo jautājumu: Kas ir lethani?
Nopietnība. Tempi ilgi raudzījās manī un tad piepeši iesmējās. Es nezinu. Un nevaru tev pateikt. Viņš vēlreiz iesmējās. Mīkstināts izteikums. Tomēr mums par to jārunā.
Es vilcinājos un mēģināju uzminēt, vai šis ir viņa kārtējais joks, kurus es nekad, šķiet, nespēju saprast.
- Tas ir sarežģīti, viņš teica. Grūti arī manā valodā. Tavējā? Bezcerība. Pastāsti, ko tu zini par lethani!
Centos izdomāt, kā varētu aprakstīt savas niecīgās zināšanas par lethani vārdos, kurus viņš saprastu. Esmu dzirdējis, ka lethani ir noslēpums, kas dara ademus stiprus.
Tempi pamāja ar galvu. Jā. Tā ir taisnība.
- Stāsta, ka tas, kurš zinot lethani, nevarot cīņā zaudēt.
Vēl viens apstiprinājums.
Es papurināju galvu, juzdams, ka nespēju pateikt īsto būtību. Lethani esot slepens spēks. Ademi paturot vārdus sevī. Es izdarīju kustību, it kā vāktu kaut ko cieši sev klāt un noglabātu. Tad šie vārdi kļūstot kā ugunij iekurs. Tāda vārdu uguns darot ademus ļoti stiprus. Ļoti ātrus. Ada kā dzelzs. Tāpēc var karot ar daudziem un uzvarēt.
Tempi cieši lūkojās manī. Viņš izdarīja kustību, kuru es nepazinu.
- Tas ir jucis stāsts, viņš beidzot teica. Vai tāds ir pareizais vārds? Jucis? Viņš izbāza mēli, izvalbīja acis un, pacēlis rokas pie deniņiem, ņirbināja pirkstus.
Nespēju novaldīt nervozus smieklus par šo izrādi. Jā. “Jucis” ir pareizais vārds. Arī plānprātīgs.
- Tad tas, ko tu teici, ir jucis un plānprātīgs stāsts.
- Bet tas, ko es šodien redzēju? es jautāju. Kad tas vīrs ietrieca tev sejā galvu, viņš tev nepārlauza degunu. Tas nav dabiski.
Tempi papurināja galvu un uztrausās kājās. Nāc. Stāvi.
Es nostājos, un Tempi pienāca man pavisam tuvu. Sitiens ar galvu ir gudrs. Tas ir ātrs. Var pārsteigt, ja pretinieks ir negatavs. Bet es neesmu negatavs.
Viņš pienāca vēl tuvāk, līdz mūsu krūtis gandrīz saskārās. Tu esi tas skaļais vīrs, viņš teica. Tava galva ir cieta. Mans deguns ir mīksts. Tempi pastiepās un satvēra manu galvu abās plaukstās. Tu gribi šitā. Viņš lēnām nolieca manu galvu uz leju un piespieda pieri sev pie deguna.
Tempi atlaida manu galvu. Sitiens ar galvu ir ātrs. Man ir maz laika. Vai es varu kustēties? Viņš atkal nolieca manu galvu lejup un parāvās nost, un šoreiz mana piere pieskārās viņa mutei, it kā viņš gribētu mani skūpstīt. Tas nav labi. Mute ir mīksta.
Viņš atkal atlaida manu galvu. Ja es esmu ļoti ātrs… Tempi paspēra soli atpakaļ un nolieca manu galvu, līdz tā pieskārās viņa krūtīm. Tad viņš vēlreiz palaida mani vaļā, un es izslējos taisni. Arī nav labi. Manas krūtis nav mīkstas. Bet tam vīram galva ir cietāka nekā daudziem. Viņa acis brīdi iedzirkstījās, un es iesmējos, nojauzdams, ka viņš pateicis joku.
- Tā. Tempi atgriezās tur, kur bija stāvējis sākumā. Ko Tempi var darīt? Viņš pamāja man ar roku. Sit ar galvu. Lēnām. Es parādīšu.
Drusku uztraucies, es lēnām laidu galvu lejup, it kā gribētu salauzt viņam degunu.
Pielāgodamies manai lēnajai kustībai, Tempi paliecās uz priekšu un mazliet parāva krūtis atpakaļ. Pārmaiņa nebija liela, bet šoreiz mana galva saskaroties atdūrās pret viņa galvas virsu.
Tempi atkāpās. Redzi? Gudrība. Nevis jucis vārdu uguns.
- Tas notika ļoti ātri, es, mazliet samulsis, teicu. Nevarēju pamanīt.
- Jā. Cīņa ir ātra. Treniņš māca ātrumu. Treniņš, nevis vārdu uguns.
Tempi izdarīja kustību nopietnība un ieskatījās man acīs; tas bija rets
gadījums. Es tev to stāstu, jo tu esi vadonis. Tev jāzina. Ja domāsi, ka man ir noslēpums un dzelzs āda… Viņš novērsās un papurināja galvu. Bīstami.
Abi apsēdāmies blakus saviem saiņiem.
- Es to dzirdēju stāstā, mēģināju paskaidrot. Tādā, ko mēs vakaros stāstām pie ugunskura.
- Bet tu pats, viņš teica, norādīdams uz mani. Tev rokās ir uguns. Tev ir… Viņš noklakstināja pirkstus un pēc tam izdarīja kustību, atdarinādams piepeši uzliesmojušu uguni. Tu proti to izdarīt, un tu domā, ka ademiem iekšā ir vārdu uguns?
Es paraustīju plecus. Tāpēc es jautāju par lethani. Tas izklausās kaut kas jucis, bet es esmu redzējis, kā notiek jukušas lietas, un mani tas interesē. Brīdi vilcinājies, uzdevu savu otro jautājumu. Tu teici, ka tas, kurš prot lethani, nevar zaudēt cīņu.
-Jā. Bet ne ar sakrātu vārdu uguni. Lethani ir zināšanu veids. Tempi apklusa un acīmredzot rūpīgi centās atrast atbilstošus vārdus. Lethani ir pats svarīgākais. Visi ademi mācās. Algotņi mācās divreiz. Šehinni trīsreiz. Ļoti svarīgi. Bet sarežģīti. Lethani ir… daudz kas. Bet nekas tāds, ko var aizskart vai parādīt ar pirkstu. Ademi visu mūžu domā par lethani. Ļoti pamatīgi.
- Problēma, viņš turpināja. Man nepienākas mācīt savu vadoni. Bet tu esi mans valodas audzēknis. Sievietes māca lethani. Es ne. Tā ir daļa no civilizācijas, un tu esi barbars. Maigas skumjas. Bet tu gribi civilizāciju. Un tev vajag lethani.
- Paskaidro! es teicu. Es mēģināšu saprast.
Viņš pamāja ar galvu. Lethani nozīmē darīt to, kas ir pareizi.
Es pacietīgi gaidīju turpinājumu. Pēc brīža Tempi izdarīja rokas kustību: bezcerība. Tagad uzdod jautājumus! Viņš dziļi ievilka elpu un atkārtoja: Lethani nozīmē darīt to, kas ir pareizi.
Es mēģināju iztēloties arhetipisku piemēru, kas pauž kaut ko labu.
- Tātad lethani nozīmē dot izsalkušam bērnam ēdienu.
Tempi izdarīja kustību, kas nozīmēja jā un nē. Lethani nenozīmē darīt. Lethani ir tas, kas mums rāda, kā vajag.
- Vai lethani nozīmē noteikumus? Likumus?
Tempi papurināja galvu. Nē. Viņš ar roku pamāja uz mežu mums visapkārt. Likums ir no ārpuses, tas kontrolē. Tas ir… zirgs, kam mutē metāls. Un galvas striķi. Jautājums.
- Iemaukti un laužņi? es minēju. Mēģināju atdarināt kustību, it kā ar pavadām vilktu atpakaļ zirga galvu.
-Jā. Likums ir iemaukti un laužņi. Kontrole no ārpuses. Lethani… Tempi pieskārās sev starp acīm, tad piedūra pirkstu pie krūtīm. -… dzīvo iekšpusē. Lethani palīdz izlemt. Likumi vajadzīgi tāpēc, ka daudziem nav saprašanas par lethani.
- Tātad cilvēkam ar lethani vairs nav svarīgi likumi?
Klusuma brīdis. Varbūt. Bezcerība. Viņš izvilka no maksts savu zobenu un pagrieza to paralēli zemei ar asmeni uz augšu. Ja tu būtu mazs, iet pa šo zobenu būtu tas pats, kas lethani.