- Sāpīgi pēdām? es jautāju, gribēdams kaut cik atslābināt gaisotni. Uzjautrinājums.
Dusmas. Neatzinība. Nē. Grūti iet. Viegli nokrist vienā pusē. Grūti noturēties.
- Lethani ir taisna līnija?
- Nē. Pauze. Kā to sauc, kad ir daudz kalnu un viena vieta iešanai?
- Taka? Pāreja?
- Pāreja, Tempi apstiprināja. Lethani ir kā pāreja kalnos. Līkumi. Sarežģīti. Pāreja ir viegls ceļš cauri. Tikai ceļš cauri. Bet nav viegli redzēt. Viegla pāreja daudzreiz neved cauri kalniem. Dažreiz aizved nekur. Badošanās. Kritiens dziļumā.
- Tātad lethani ir pareizais ceļš cauri kalniem.
Daļēja piekrišana. Satraukums. Tas ir pareizais ceļš cauri kalniem. Bet lethani ir arī pareizā ceļa zināšana. Abi. Un kalni nav tikai kalni. Kalni ir viss.
- Tātad lethani ir civilizācija.
Pauze. Jā un nē. Tempi papurināja galvu. Bezcerība.
Atcerējos, ko viņš bija teicis par to, ka algotņiem lethani jāmācās divreiz. Vai lethani nozīmē cīnīšanos? es jautāju.
- Nē.
Viņš to teica ar tik stingru pārliecību, ka man vajadzēja pārjautāt pretējo, lai zinātu pavisam skaidri. Vai lethani nozīmē necīnīšanos?
- Nē. Tas, kurš zina lethani, zina, kad cīnīties un kad necīnīties. Ļoti svarīgi.
Nolēmu mainīt virzienu. Vai tava šodienas cīnīšanās piederēja pie lethani?
-Jā. Lai parādītu, ka adems nebaidās. Mēs zinām, ka barbariem necīnīties ir gļēvums. Gļēvums ir vājums. Nav labi viņiem tā domāt. Daudzi skatās, jācīnās. Un lai parādītu, ka viens adems atsver daudzus.
- Bet ja viņi būtu uzvarējuši?
- Tad barbari zinātu, ka Tempi neatsver daudzus. Viegls uzjautrinājums.
-Ja viņi būtu uzvarējuši, vai tad šodienas cīņa nepiederētu pie lethani?
- Piederētu. Ja kalnu pārejā krīt un salauž kāju, tā tomēr ir pāreja. Ja es zaudēju, sekodams lethani, tas tomēr ir lethani. Nopietnība.
- Tāpēc mēs tagad runājam. Šodien. Tavs nazis. Tas nebija lethani. Tas nebija pareizi.
- Es baidījos, ka tevi ievainos.
- Lethani nedzen saknes bailēs, viņš teica tā, it kā deklamētu dzejas rindu.
- Vai tas būtu lethani, ja ļautu tevi ievainot?
Viņš nevērīgi paraustīja plecus. Varbūt.
- Vai tas piederētu pie lethani, ja ļautu tevi… Sevišķs uzsvars.
- …ievainot?
- Varbūt nē. Bet neievainoja. Pirmajam uzbrukt ar nazi nepieder pie lethani. Ja tu uzvari, kad pirmais uzbrūc ar nazi, tu neuzvari. Liela neatzinība.
Netiku skaidrībā, ko viņš domājis ar pēdējo teikumu. Nesaprotu, es teicu.
- Lethani ir pareiza rīcība. Pareizs veids. Pareizs laiks. Tempi seja piepeši apskaidrojās. -Tas vīrs, kas labo un tirgo lietas, viņš ar jaušamu pacilātību sacīja, kas stāstos staigā pa ceļu ar saiņiem. Kā viņu sauc?
- Skārdnieks?
- Jā. Skārdnieks. Kā pret tādiem jāizturas?
To es zināju, bet gribēju redzēt, ko domā adems. Kā?
Tempi paskatījās uz mani un saspieda kopā pirkstgalus. Aizkaitinājums. Jābūt laipnam un jāpalīdz. Un jārunā labi. Vienmēr pieklājīgi. Vienmēr.
Es piekrītoši pamāju. Un, ja viņš kaut ko piedāvā, jāpadomā, vai nevar nopirkt.
Tempi izdarīja triumfējošu žestu. Jā! Kad satiek skārdnieku, var darīt daudz ko. Bet pareizi ir tikai viens. Viņš mazliet pierima. Piesardzība.
- Darīt vien nav lethani. Papriekš zināt, pēc tam darīt. Tas ir lethani.
Es brīdi to pārdomāju. Tātad būt pieklājīgam ir lethani?
- Pieklājīgs ne. Laipns ne. Labsirdīgs ne. Pienākums ne. Tie neviens nav lethani. Katrs brīdis. Katra izvēle. Viss citādi. Viņš vērīgi paskatījās uz mani. Vai tu saproti?
- Nē.
Apmierinājums. Atzinība. Tempi pamāja ar galvu un piecēlās kājās. Ir labi, ja tu zini, ka nezini. Labi, ja to pasaki. Tas arī pieder pie lethani.
ASTOŅDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . klausīšanās
KAD MĒS ar Tempi atgriezāmies nometnē, tajā valdīja neparasti priecīga noskaņa. Dedans un Hespe smaidīja viens otram, un Martenam bija izdevies nomedīt vakariņām savvaļas tītaru.
Mēs ēdām un pārmijām jokus. Un, kad bija nomazgāti trauki, Hespe izstāstīja savu pārtraukto stāstu par zēnu, kurš mīlēja Lūnu, sākdama vēlreiz no paša sākuma. Dedans gluži brīnumainā kārtā neatvēra muti, un es uzdrošinājos cerēt, ka mūsu mazais pulciņš beidzot, beidzot sāk veidoties par vienotu komandu.
* * *
Džeksam nebija grūti sekot Lūnai, jo tajos laikos mēness vienmēr bija pilns. Tas mirdzēja debesīs apaļš kā kauss, spožs kā svece un nekad nemainījās.
Džekss gāja dienām ilgi, līdz viņam pagura kājas. Viņš gāja mēnešiem ilgi, līdz viņam zem nastām pagura pleci. Viņš gāja gadiem ilgi un izauga garš, kalsns, izturīgs un vienmēr izsalcis.
Kad viņam vajadzēja ēdamo, viņš pārdeva lietas no skārdnieka nastām. Kad viņam nodila apavi, viņš darīja to pašu. Džekss pats lauza sev ceļu un izauga gudrs un viltīgs.
Visu šo laiku Džekss domāja par Lūnu. Kolīdz viņu pārņēma šīs domas, viņš vairs nespēja paspert ne soli, bet uzlika brilles un skatījās debesīs uz tās apaļo vēderu. Un, kolīdz viņš to redzēja, viņa krūtis kaut kas dīvaini saviļņojās. Un pamazām Džekss aptvēra, ka ir iemīlējies.
Ceļš, pa kuru Džekss gāja, beidzot aizveda uz Tinuē, kurp ved visi ceļi. Bet viņš joprojām gāja uz priekšu pa lielo akmens ceļu austrumu virzienā, uz kalniem.
Ceļš vijās arvien augstāk un augstāk. Džekss apēda savu pēdējo maizi un savu pēdējo siera gabalu. Viņš izdzēra savu pēdējo ūdeni un savu pēdējo vīnu. Viņš turpināja ceļu dienām ilgi bez ēdiena un dzēriena, un mēness virs viņa galvas nakts debesīs auga arvien lielāks.
Pēdējiem spēkiem zūdot, Džekss pārrāpās pāri kalna korei un ieraudzīja alas priekšā sēžam vecu vīru. Viņam bija gara, sirma bārda un garš, pelēks apmetnis. Uz galvas viņam nebija matu, un kājās viņam nebija apavu. Viņa acis bija atvērtas, un viņa mute bija aizvērta.
Kad vecais virs ieraudzīja Džeksu, viņa seja priecīgi iemirdzējās. Viņš piecēlās kājās un pasmaidīja. “Sveiks, sveiks!” viņš sacīja možā, skanīgā balsi. “Tu esi aizgājis tālu no pasaules. Kāds ir ceļš uz Tinuē?”
“Tas ir garš,” Džekss atbildēja. “Ciets un nogurdinošs.”
Vecais virs aicināja Džeksu apsēsties. Viņš iedeva Džeksam ūdeni, kazas pienu un augļus. Džekss kāri ēda un paēdis apmaiņai piedāvāja vecajam vīram kurpju pāri no savas nastas.
“Nevajag, nevajag!” vecais vīrs priecīgi atbildēja, grozīdams kāju pirkstus. “Tomēr paldies par piedāvājumu!”
Džekss paraustīja plecus. “Kā gribi. Bet ko tu šeit dari tik tālu no visurienes?”
“Es atradu šo alu, kad gāju pa pasauli, cenzdamies notvert vēju,” vecais vīrs atbildēja. “Paliku šeit tāpēc, ka šī vieta ir izcili piemērota tam, ko es daru.”
“Un ko tu dari?” Džekss jautāja.
“Es esmu klausītājs,” vecais vīrs sacīja. “Es klausos lietās, lai uzzinātu, kas tām sakāms.”
“Ā!” Džekss piesardzīgi novilka. “Un šeit tam ir laba vieta?” “Pavisam laba. Pat ļoti laba,” vecais vīrs atbildēja. “Lai varētu pienācīgi klausīties, ir jānokļūst tālu, tālu projām no cilvēkiem.” Viņš pasmaidīja. “Un kas tevi atvedis šurp uz manu mazo debesu stūri?”
“Es cenšos atrast Lūnu, mēness meitu.”
“Tas ir viegli,” vecais virs sacīja un norādīja uz debesīm. “Mēnesi mēs redzam gandrīz vienmēr, kad vien laika apstākļi atļauj.”