“Nē. Es cenšos to notvert. Ja es būtu kopā ar Lūnu, man šķiet, es kļūtu laimīgs.”
Vecais vīrs nopietni paskatījās uz viņu. “Tātad tu gribi viņu notvert? Un cik ilgi tu jau pēc tā centies?”
“Vairāk gadu un vairāk jūdžu, nekā spēju saskaitīt.”
Vecais virs bridi aizvēra acis, tad pamāja ar galvu. “Es dzirdu to tavā balsī. Tā nav pārejoša iegriba.” Viņš pieliecās tuvāk un piespieda ausi pie Džeksa krūtīm. Krietnu bridi viņš sēdēja, nekustēdamies un aizvēris acis. “Ak vai,” viņš klusi teica, “cik skumji! Tava sirds ir salauzta, un tev nekad nav bijis pat iespējas to lietot.”
Džekss sagrozījās, juzdamies mazliet neveikli. “Vai drīkstu jautāt,” viņš teica, “kā tevi sauc?”
“Jautāt tu drīksti,” vecais virs atbildēja, “kamēr vien neņem ļaunā, ja es neatbildu. Ja tu zinātu manu vārdu, es būtu tavā varā, vai ne?”
“Vai patiešām tā būtu?” Džekss brīnījās.
“Protams.” Vecais virs sarauca pieri. “Tā ir iekārtota pasaule. Kaut >-an tu, šķiet, neesi nekāds dižais klausītājs, labāk ir būt piesardzīgam. Ja tev izdotos notvert kaut vai gabaliņu no mana vārda, tev būtu pilnīga vara pār mani.”
Džekss sāka domāt, vai šis cilvēks viņam nevarētu palīdzēt. Vecais vīrs nelikās ikdienišķs, un Džekss zināja, ka arī viņš ir izvēlējies neikdienišķu mērķi. Ja viņš gribētu notvert govi, viņš lūgtu palīdzību zemniekam. Bet, lai notvertu Lūnu, varbūt viņam ir vajadzīga veca, neparasta vira palīdzība. "Tu teici, ka esot centies notvert vēju,” Džekss teica. “Vai tev tas izdevās?” “Dažā ziņā jā,” vecais vīrs atbildēja, “un dažā ziņā nē. Redzi, uz šo jautājumu var skatīties no dažādām pusēm.”
“Vai tu vari palīdzēt man notvert Lūnu?”
“Varbūt es varu dot tev kādu padomu,” vecais vīrs negribīgi atbildēja. “Bet vispirms tev kaut kas labi jāpārdomā, zēn. Kad tu kaut ko mīli, tev jāpārliecinās, ka arī tas tevi mīl, citādi tvarstīšana sagādās tev vienīgi nepatikšanas.”
To teikdama, Hespe neskatījās uz Dedanu. Viņa skatījās visur, tikai ne uz viņu. Tāpēc viņa neredzēja Dedana satriekto, bezpalīdzīgo skatienu.
“Kā es varu uzzināt, vai viņa mani mīl?” Džekss jautāja.
“Tu vari mēģināt klausīties,” vecais vīrs gandrīz pabikli teica. “Zini, tas dara brīnumus. Es tev to varētu iemācīt.”
“Cik daudz laika tas prasīs?”
“Pāris gadu,” vecais vīrs atbildēja. “Drusku vairāk vai mazāk. Atkarīgs no tā, kāds tev ķēriens. Pareiza klausīšanās nav vienkārša. Bet, ja tu to apgūsi, tu iepazīsi Lūnu visos iespējamos sīkumos.”
Džekss papurināja galvu. “Pārāk ilgi. Ja man izdosies to notvert, es varēšu ar to parunāt. Es varēšu panākt…”
“Nu re, tieši tas ir tavu problēmu sākums,” vecais virs teica. “īstenībā tu nemaz negribi viņu notvert. Ne jau notvert. Vai tu dzīsies pa debesim viņai pakaļ? Protams, ne. Tu gribi viņu satikt. Tas nozīmē, ka tev vajadzīgs, lai Lūna nāktu pie tevis.”
“Kā es to varu panākt?” Džekss jautāja.
Vecais virs pasmaidīja. “Jā, tas ir jautājums! Kas tev ir tāds, ko Lūna varētu gribēt? Ko tu vari Lūnai piedāvāt?”
“Tikai to, kas ir šajos saiņos.”
“Tas nav gluži tas, ko es domāju,” vecais vīrs norūca. “Bet mēs varam arī paskatīties, ko tu esi atnesis.”
Vecais eremīts izskatīja pirmo saini un atrada daudz praktisku lietu. Otrajā sainī bija dārgākas un retākas, taču mazāk lietderīgas mantas. Tad vecais vīrs ieraudzīja trešo saini. “Un kas ir tajā?”
“To es nekad neesmu varējis atvērt,” Džeks teica. “Mezgls ir pārāk stingrs.”
Eremīts uz bridi aizvēra acis un ieklausījās. Tad viņš atvēra acis un sarauktu pieri paskatījās uz Džeksu. “Mezgls saka, ka tu to esot plēsis. Bakstījis ar nazi. Kodis ar zobiem.”
Džekss jutās pārsteigts. “Jā, tā es darīju,” viņš atzinās. “Es jau tev teicu, ka izmēģināju visus līdzekļus, lai dabūtu to vaļā.”
“Diezin vai visus,” eremīts nicinoši sacīja. Viņš pacēla saini, līdz aizsietais mezgls atradās pretī viņa sejai. “Man ārkārtīgi žēl,” viņš teica, “bet vai tu, lūdzu, varētu atraisīties?” Viņš bridi klusēja. “Jā, es atvainojos. Viņš tā vairs nedarīs.”
Mezgls atraisījās, un eremīts atvēra saini. Ieskatījies tajā, viņš plati iepleta acis un paklusām iesvilpās.
Bet, kad vecais vīrs izklāja atvērto saini uz zemes, Džeksa pleci sašļuka. Viņš bija cerējis, ka tajā ir nauda, dārgakmeņi vai kāda vērtīga rotaslieta, ko varētu uzdāvināt mēness meitai. Taču sainī bija tikai līks koka gabals, akmens flauta un maza dzelzs kastīte.
No šīm lietām Džeksa uzmanību piesaistīja tikai flauta. Tā bija gatavota no bāli zaļa akmens. “Kad es biju jaunāks, man bija sava flauta,” viņš teica. “Bet tā salūza, un man nekad neizdevās to salabot.”
“Visas šīs lietas ir iespaidīgas,” sacīja eremīts.
“Flauta izskatās diezgan jauka,” Džekss teica un paraustīja plecus. “Bet kāds labums var būt no koka gabala un kastes, kas praktiskai vajadzībai ir par mazu?”
Eremīts papurināja galvu. “Vai tu tās nedzirdi? Lielākā dala lietu čukst. Bet šīs lietas kliedz.” Viņš parādīja uz līko koka gabalu. “Ja vien ļoti nemaldos, tā ir salokāma māja. Turklāt ļoti glīta.”
“Kas tas ir salokāma māja?”
“Vai tu zini, kā var salocīt papīra gabalu vairākās daļās, un ar katru reizi tas kļūst arvien mazāks?” vecais vīrs jautāja. “Salokāma māja ir tāda pati. Tikai tā, protams, ir māja, nevis papīrs.”
Džekss paņēma līko koka gabalu un mēģināja to iztaisnot. Pēkšņi viņš ieraudzīja, ka tur rokās divus koka gabalus, kas atgādināja durvju ietvara sākumu.
“Neloki to vaļā šeit!” vecais vīrs iesaucās. “Es negribu, lai pie manas alas būtu māja, kas aizsedz man sauli!”
Džekss mēģināja atspiest abus koka gabalus atpakaļ. “Kāpēc es vairs nevaru to salocīt?”
“Droši vien tāpēc, ka tu nezini, kā to izdarīt,” vecais vīrs vienkārši atbildēja. “Iesaku tev pagaidīt, līdz zināsi, kurā vietā gribi to atlocīt, un tad varēsi atlocīt visu līdz galam.”
Džekss uzmanīgi nolika koku zemē un paņēma flautu. “Vai tā ari ir īp.iša?” Viņš pacēla to pie lūpām un nosvilpoja vienkāršu trelli lēļa d/.iesmu.
Hespe šķelmīgi pasmaidīja, pacēla pie lūpām koka stabulīti un iepūta lajā: Ta-ta Dīīī! Ta-ta Dīīīl
Visi zina, ka lēli sauc arī par vakarlēpi. Tāpēc, ka tas nerādās ārā, k.imēr spīd saule. Tomēr, par spīti tam, ap Džeksu nolaidās ducis vakarlēpju, ziņkāri vērodami viņu un blisinādami acis spožajā gaismā.
“Šķiet, ka tā ir vairāk nekā parasta flauta,” vecais vīrs teica.
“Un tā kaste?” Džekss pasniedzās un paņēma to rokā. Tā bija tumša, .uiksta un tik maza, ka viņš viegli varēja sakļaut ap to plaukstu.
Vecais vīrs nodrebēja un novērsa skatienu no kastītes. “Tā ir tukša.”
“Kā tu to zini, ja neesi ieskatījies iekšā?”
“Zinu no klausīšanās,” vecais vīrs atbildēja. “Brīnos, ka tu pats nespēj to sadzirdēt. Tā ir pati tukšākā lieta, kādu es jebkad esmu dzirdējis. Tajā skan atbalsis. Tā ir domāta citu lietu glabāšanai.”
“Visas kastes ir domātas glabāšanai.”
“Un visas flautas ir domātas vilinošu meldiju spēlēšanai,” vecais virs izteiksmīgi sacīja. “Bet šī flauta ir īpaša. Tas pats sakāms par kastīti.”
Džekss bridi vēroja kārbiņu, tad uzmanīgi nolika to zemē un sāka vīstīt visus trīs dārgumus atpakaļ trešajā sainī. “Es laikam došos tālāk,” viņš teica.