“Vai tu tomēr nevēlies pakavēties šeit vismaz kādu mēnesi?” vecais vīrs jautāja. “Tu varētu iemācīties klausīties kaut vai drusciņ labāk. Klausīšanās ir ļoti noderīga māka.”
“Tu man liki šo to pārdomāt,” Džekss teica. “Un man šķiet, ka tev ir taisnība. Man nevajag dzīties pēc Lūnas. Man jāpanāk, lai Lūna nāktu pie manis.”
“Tas nav gluži tas, ko es teicu,” vecais vīrs nomurmināja. Taču viņa vārdi skanēja bezcerīgi. Būdams prasmīgs klausītājs, viņš zināja, ka Džekss viņu nedzird.
Nākamajā rītā Džekss devās ceļā un, sekodams mēnesim, kāpa arvien augstāk kalnos. Pēc kāda laika viņš uzgāja palielu, līdzenu zemes laukumu, kas pletās starp augstākajām smailēm.
Džekss izņēma no saiņa līko koka gabalu un soli pa solim sāka atlocīt māju. Tā kā priekšā bija visa nakts, viņš cerēja to pabeigt pirms Lūnas parādīšanās debesīs.
Taču māja izrādījās daudz lielāka, nekā viņš bija domājis; tā drīzāk atgādināja savrupmāju, nevis vienkāršu namiņu. Turklāt atlocīt to bija daudz sarežģītāk, nekā Džekss bija cerējis. Kad debess plašumā iemirdzējās mēness meita Lūna, viņa darbs vēl bija tālu no beigām.
Varbūt Džekss pārāk steidzās. Varbūt viņš bija neapdomīgs. Bet varbūt Džekss, tāpat kā vienmēr, gluži vienkārši bija neveiksminieks.
Iznākums bija tāds, kādu varēja sagaidīt: savrupmāja bija krāšņa, liela un plaša. Bet tās daļas nebija pienācīgi savienojušās. Vairākas nama kāpnes veda sāņus, nevis uz augšu. Dažām istabām bija pārāk maz sienu, citām to bija pārāk daudz. Daudzām istabām nebija griestu, un virs tām pletās dīvainas debesis, pilnas nepazīstamu zvaigžņu.
It viss šajā namā bija mazliet greizs. Pa vienas istabas logu varēja redzēt pavasara puķes, bet citā logus klāja ziemas sarma. Viesību zālē tuvojās brokastlaiks, bet tuvākajā guļamistabā biezēja vakara krēsla.
Tā kā nekas tur nebija tāds, kādam jābūt, nevienas durvis vai logi nesakļāvās ciet. Tos varēja aizvērt un pat aizslēgt, taču tie nepiegulēja saviem ietvariem. Un, tā kā savrupmāja bija liela, tai bija daudz durvju un logu un tādējādi daudz ieeju un izeju.
Džekss tam visam nepievērsa uzmanību. Viņš uzskrēja visaugstākajā jumta tornī un pacēla pie lūpām flautu.
Skaidrajās nakts debesīs aizskanēja brīnumjauka dziesma. la nebija vienkārša, putna treļļiem līdzīga meldija; tā bija dziesma no viņa salauztās sirds dzīlēm. Tā bija spēcīga un skumja. H lidinājās debesīs kā putns ar salauztu spārnu.
Dzirdot šo dziesmu, Lūna nolaidās lejup tornī. Bāla, apaļa un skaista viņa stāvēja Džeksa priekšā visā savā krāšņumā, un pirmo reizi mūžā Džekss izjuta sevī atmirdzam patiesa prieka staru.
Stāvēdami augstajā jumta tornī, viņi uzsāka sarunu. Džekss pastāstīja viņai par savu dzīvi, savām derībām un garo, garo ceļojumu. Lūna klausījās, smējās un smaidīja.
Tomēr beigu beigās viņa ar ilgošanos palūkojās debesīs.
Džekss saprata, ko tas nozīmē. “Paliec pie manis!” viņš lūdza. “Es spēšu būt laimīgs tikai tad, ja tu būsi mana.”
“Man jāiet,” viņa atbildēja. “Debesis ir manas mājas.”
“Es tev uzcēlu māju,” Džekss teica un norādīja lejup uz plašo savrupmāju. “Tur tev būs pietiekami plašas debesis. Tukšas debesis, un tās visas piederēs tikai tev.”
“Man jāiet,” viņa atbildēja. “Es jau pārāk ilgi esmu bijusi projām.” Džekss pacēla roku, lai viņu aizturētu, taču apstājās pusceļā. “Laiku mēs sev radīsim paši,” viņš teica. “Tavā guļamistabā varēs būt gan ziema, gan pavasaris, kā vien tu vēlēsies.”
“Man jāiet,” viņa sacīja, lūkodamās augšup. “Bet es atgriezīšos. Es rsmu mūžīga un nemainīga. Un, ja tu man spēlēsi flautu, es atkal nākšu pie tevis.”
“Es esmu dāvājis tev trīs lietas,” Džekss teica. “Dziesmu, māju un savu sirdi. Ja tev jādodas projām, vai arī tu dosi man trīs lietas?”
Viņa iesmējās, izpletusi rokas uz sāniem. Viņa bija kaila kā mēness. "Kas man pieder tāds, ko es varu tev atstāt? Bet, ja man pieder kaut kas, ko varu tev dot, tad saki, un es tev to došu.”
Džekss juta, ka viņa mute ir gluži sausa. “Vispirms es lūgšu, lai tu ļauj man pieskarties tavai rokai.”
“Roka piekļaujas rokai, un es izpildu tavu lūgumu.” Viņa pastiepa Džeksam gludu, spēcīgu plaukstu. Sākumā tā šķita vēsa, bet pēc brīža kļuva brīnumaini silta. Džeksa rokas viscaur pārklāja zosāda.
“Otrkārt, es lūgšu tavu skūpstu,” viņš teica.
“Mute piekļaujas mutei, un es izpildu tavu lūgumu.” Viņa pieliecās Džeksam klāt. Viņas elpa bija smaržīga un lūpas tvirtas kā auglis. Viņas skūpsts aizrāva Džeksam elpu, un pirmo reizi mūžā viņa lūpas izliecās tikko jaušamā smaidā.
“Un kāds būs tavs trešais lūgums?” Lūna jautāja. Viņas acis bija tumšas un viedas, viņas smaids bija atklāts un visgudrs.
“Es gribu tavu vārdu,” Džekss izdvesa. “Gribu, lai varētu saukt tevi vārdā.”
“Miesa piekļaujas…” Lūna iesāka sacīt, dedzīgi tiekdamās viņam pretī. Bet tad viņa apstājās. “Tikai manu vārdu?” viņa pārjautāja, pārlaizdama roku Džeksa viduklim.
Džekss pamāja ar galvu.
Viņa pieliecās Džeksam pie auss un silti iečukstēja tajā: "Ludis."
Tad Džekss izvilka melno dzelzs kastīti un aizvēra tās vāku, ieslēgdams viņas vārdu iekšpusē.
“Tagad man ir tavs vārds,” viņš apņēmīgi teica. “Tāpēc man ir vara pār tevi. Un es saku, ka tev vienmēr jāpaliek pie manis, lai es varētu būt laimīgs.”
Un tā arī notika. Kastīte viņa plaukstā vairs nebija auksta. Tā bija silta, un tās iekšienē Džekss juta viņas vārdu, kas lidinādamies sitās pret sienām kā naktstauriņš pret loga rūti.
Varbūt Džekss pārāk lēni aizvēra vāku. Varbūt viņš netika galā ar aizdari. Bet varbūt vienkārši viņš vienmēr bija neveiksminieks. Lai nu kā, beigu beigās viņam izdevās noturēt nevis visu Lūnas vārdu, bet tikai gabaliņu no tā.
Tāpēc Džekss spēja paturēt viņu tikai neilgu laiku, un viņa arvien un atkal aizslīdēja projām. Projām no viņa greizās savrupmājas, atpakaļ mūsu pasaulē. Tomēr Džeksam pieder gabaliņš no viņas vārda, tāpēc viņai vienmēr ir jāatgriežas.”
* * *
Hespe smaidīdama pārlaida mums skatienu. Un tāpēc mēness vienmēr ir mainīgs. Vienmēr, kad Lūna mūsu debesīs nav redzama, Džekss tur viņu savā kastē. Viņš to notvēra un joprojām glabā sev. Bet vai viņš ir laimīgs vai ne, to zina tikai viņš pats.”
Pie ugunskura iestājās ilgs klusums.
- Tas nu gan bija ellīgs stāsts, beidzot sacīja Dedans.
Hespe nolaida skatienu, un, kaut gan uguns gaismā to bija grūti saredzēt, biju gatavs derēt, ka viņa ir nosarkusi. Cietā, skarbā Hespe, kuru es agrāk pat iedomāties nespēju sarkstam. Man vajadzēja daudz laika, lai es visu to atcerētos, viņa teica. Man to stāstīja māte, kad es biju vēl pavisam maza. Katru vakaru viņa stāstīja vienu un to pašu. Teica, ka uzzinājusi to no savas mātes.
- Nu, tad tev tas katrā ziņā būs jāstāsta arī savām meitām, Dedans teica. Tas ir pārāk labs stāsts, lai tam ļautu pazust kaut kur ceļmalā.
Hespe pasmaidīja.
* * *
Diemžēl šis rāmais vakars bija kaut kas līdzīgs klusuma brīdim pirms vētras. Nākamajā dienā Hespe izmeta piezīmi, kas aizkaitināja Dedanu, un divas turpmākās stundas viņi neskatījās viens uz otru un šņāca kā satracināti kaķi.
Dedans centās mūs pārliecināt, ka jāmet mūsu meklējumi pie malas un jāpiesakās par karavānu sargiem, jo tad varbūt bandīti uzbrukšot mums paši. Martens teica, ka tas būtu tikpat gudri kā meklēt lāču lamatas, iebāžot tajās kāju. Martenam bija taisnība, bet nākamās pāris dienas viņi tik un tā katrā izdevīgā brīdī aprēja viens otru.